- Mums viņi jāatrod, Perins sacīja, un Sargātājs neskanīgi iesmējās.
- Bet ko es saku? Paguli mazliet, kalēj!
Celdamies kājās, Lans aši ietinās apmetnī. Vārajā uguns un mēness gaismā viņš gandrīz saplūda ar ēnām.
- Mums priekšā ir dažas smagas dienas līdz Kēmlīnai. Neatliek nekas cits kā tikai lūgt augstākos spēkus, lai mēs viņus tur atrastu.
- Bet Moiraina… viņa sameklēs viņus jebkur, vai ne? Viņa taču tā teica.
- Bet vai Moiraina pagūs viņus atrast laikus? Ja Melnais ir tik spēcīgs, ka var darboties uz savu roku, tad laiks iet uz galu. Lūdzies, lai viņus atrodam Kēmlīnā, kalēj, citādi mēs visi būsim pazuduši!
Trīsdesmit devītā nodaļa
Tīmekļa aušana
t
R
ands stāvēja pie augstā loga “Karalienes Svētības” istabā un
raudzījās lejup uz drūzmu. Pa ielu kliegdami skrēja cilvēki, kā
straume griezdamies uz vienu pusi, vimpeļus un lozungus vici-
nādami. Tūkstošiem sarkanos laukumiņos sardzē stāvēja balts lauva.
Kēmlīnieši un iebraucēji visi skrēja plecu pie pleca un pārmaiņas
pēc šoreiz neviens negribēja gāzt kādam pa galvu. Varbūt šodien ielās
bija tikai viens grupējums?
Rands smaidot novērsās no loga. Beidzot bija pienākusi sengaidītā diena. Protams, viņš ļoti gaidīja arī to mirkli, kad beidzot satiks Egvēnu un Perinu, sveikus un veselus, un abi smiedamies stāstīs par visu, kas piedzīvots.
- Vai nenāksi? Rands atkārtoja.
Mats viņš gultā bija savilcies kamolā tikai nikni pablenza.
- Ņem līdzi to trolloku, ar kuru esi tā sadraudzējies!
- Pelni un asinis, Mat! Viņš nav nekāds trolloks. Tu esi spītīgs kā ēzelis. Cik ilgi vēl grasies par to strīdēties? Gaisma! Vai tad neesi dzirdējis par ogēriem?
- Nezināju, ka viņi izskatās kā trolloki. Mats iebāza seju spilvenā, vēl ciešāk savilkdami es kamolā.
- Spītīgais muļķis, Rands murmināja. Cik ilgi tu vēl te slēpsies? Negrasos tev mūžīgi nest augšā ēdamo. Starp citu, tev nenāktu par ļaunu arī nomazgāties.
Mats sāka grozīties, it kā gribētu ierakties dziļāk gultā. Rands nopūtās un devās uz durvīm.
- Pēdējā iespēja doties kopīgā pastaigā, Mat. Es aizeju.
Viņš nesteidzīgi vēra ciet durvis, cerēdams, ka Mats pārdomās, taču draugs pat nepakustējās. Durvis ar klikšķi aizkrita ciet.
Izgājis gaitenī, Rands atbalstījās pret durvju stenderi. Gila kungs teica, ka divas ielas tālāk dzīvo kāda večiņa, māte Grube, kas pārdod zāļu tēju un sildošas kompreses un ne tikai pieņem jaundzimušos, bet arī ārstē sasirgušos un zīlē. Šķiet, viņa bija tāda kā Viedā. Matam vajadzēja Nīnēvu, varbūt Moirainu, taču šeit bija tikai māte Grube. Ja viņš večiņu vestu uz “Karalienes Svētību”, tad, iespējams pievērstu sev nevēlamu uzmanību, turklāt nebija arī zināms, vai viņa nāks. Jā, uzmanību varētu piesaistīt arī viņa, ne tikai Mats un Rands.
Zāļu sievas un zintnieki Kēmlīnā pašlaik bija krituši nežēlastībā; visi, kas nodarbojās ar jebkāda veida dziedniecību, tika pieminēti ar ļaunu, tāpat ari tie, kuri zīlēja. Katru nakti uz durvīm brīvi tika uzvilkts Pūķa zobs, dažkārt pat dienā, un pietika tikai sacelties kņadai par Melndraugiem, lai ļaudis aizmirstu tos, kuri bija dziedējuši viņus no drudža un zobu sāpēs likuši kompreses. Rau, kāda noskaņa valdīja pilsētā.
Nevarētu teikt, ka Mats bija slims. Viņš apēda visu, ko Rands atnesa no virtuves, lai gan no cita rokām neko neņemtu, un nekad nesūdzējās par sāpēm vai drudzi. Draugs vienkārši atteicās iziet no istabas. Rands bija juties pavisam drošs, ka šodien izdosies Matu pierunāt.
Uzmetis plecos apmetni, jauneklis sakārtoja jostu un ietina zobenu sarkanajā audumā. Tagad tas bija paslēpts no nevēlamām acīm.
Kāpņu galā Rands satika Gila kungu, kas tobrīd devās augšup.
- Par jums pilsētā kāds interesējās, saimnieks sacīja, neizņemdams no mutes pīpi.
Randā uzbangoja cerība.
- Apjautājās par tevi un taviem draugiem, nosauca vārdā. Nu par jums, jaunajiem. Šķiet, ka visvairāk grib satikt jūs, trīs puišus.
Randa cerības pārvērtās bažās.
- Kas viņš bija? puisis jautāja.
Arī tagad Rands nespēja nepārlaist skatienu gaitenim. No izejas uz šķērsielu līdz viesistabas durvīm neviena cita šeit nebija, tikai viņi abi.
- Viņa vārdu es nezinu. Vien dzirdēju, ka par jums apjautājas. Līdz manām ausīm atnāk gandrīz visi Kēmlīnas jaunumi. Ubags. Saimnieks norūca. Dzirdēju, ka aptaurēts. Lai nu kā, bet pilī dabūjis Karalienes
balvu, un to nu iegūt nav viegli. Augstos svētkos Karaliene pati to pasniedz, un tas ir liels pagodinājums. Kēmllnā nevienam nav vajadzības ubagot. Karalienes balvas ieguvēju nevar apcietināt pat ar pavēli ne.
- Melndraugs? Rands pret savu gribu izteica. Ja Melndraugi zina mūsu vārdus…
- Melndraugi ir tev smadzenēs, jaunekli! Protams, viņi te apgrozās, bet tāpēc vien, ka Baltie apmetņi sacēluši trauksmi, nav jādomā, ka mūsu pilsēta ir pilna ar Melndraugiem. Vai zini, kādas baumas tie stulbeņi palaiduši? Naktī ap pilsētu ložņājot dīvainas ēnas.
Gila kungs smējās tā, ka viņa vēders sāka trīcēt.
Randam gan smiekli nenāca. Haiems Kinčs arī bija runājis par dīvainām ēnām, un Izdzisušo viņš bija redzējis pats savām acīm.
- Kādas ēnas?
- Kādas? Nezinu, kādas. Dīvainas. Varbūt trolloki. Puscilvēki. Baumo, ka esot atgriezies Levss Terīns Dzimtkāvis, piecdesmit pēdas garš. Kādas ēnas, tavuprāt, var redzēt ļaudis, kas kaut ko ieņēmuši galvā? Mums par to nav jāuztraucas. Gila kungs uzmeta viņam mirkli. Dodies pastaigā, vai ne? Labi, man tas nerūp, man ne, un pat šodien, kaut gan viesnīcā gandrīz neviena cita, izņemot mani, nav. Draugs neies?
- Mats diez cik labi nejūtas. Varbūt vēlāk.
- Labi, lai notiek. Tomēr uzmanies! Pat šodien labās Karalienes ļaužu būs mazākumā, lai Gaismā sadeg tāda diena! Kas gan būtu domājis, ka tas būs jāpiedzīvo. Labāk ej pa šķērsielu. Ielas otrā pusē kvern divi lai Gaisma viņus padara aklus! nodevēji un vēro manas ārdurvis. Šie zina manu nostāju pie Gaismas!
Pabāzis laukā galvu, Rands paskatījās uz vienu pusi, tad uz otru un tikai pēc tam ieslīdēja šķērsielā. Tas galā stāvēja Gila kunga nolīgts būdīgs sargs; atbalstījies uz šķēpa, viņš vienaldzīgi vēroja steidzīgos garāmgājējus. Rands zināja, ka tā tikai izskatās. Vīrs, vārdā Lamgvins, caur smagajiem acu plakstiem redzēja visu un, neraugoties uz raženo augumu, spēja kustēties kā kaķis. Arī viņš uzskatīja Karalieni Morgeisu par Gaismas iemiesojumu vai ko tuvu tam. Ap “Karalienes Svētību” grozījās ducis tādu sargu.
Kad Rands sasniedza šķērsielas galu, Lamgvinam noraustījās auss, taču vienaldzīgo skatienu no ielas viņš neatrāva ne uz brīdi. Rands zināja, ka vīrs bija dzirdējis viņa soļus.
- Šodien uzmani savu muguru, cilvēk. Lamgvina balss skanēja kā grants šņukstēšana pannā. Kad sāksies nepatikšanas, būsi vairāk vajadzīgs šeit nekā nezin kur ar mugurā iedzītu nazi.
Rands paskatījās uz spēka mitriķi, mēmi pauzdams pārsteigumu. Lai arī kā viņš slēpa zobenu no svešām acīm, Gila kunga vīri ne pirmo reizi lika noprast, ka cīniņā Rands neapjuktu. Lamgvina skatiens viņu nepavadīja. Sarga pienākums bija uzraudzīt viesu namu, un to viņš arī darīja.