Pagrūdis zobenu dziļāk zem apmetņa, Rands iejuka pūlī. Pēc mirkļa viņš ieraudzīja abus Gila kunga pieminētos nodevējus. Tie stāvēja uz apgāztām mucām, lai labāk redzētu virs drūzmas, tomēr diez vai ievēroja Randu, kurš pagriezās uz šķērsielu. Uzreiz bija redzams, kurā pusē viņi ir. Zobeni bija ietīti baltā audumā, pārsieti ar sarkanu auklu; vēl vairāk uz vīru rokām bija balti apsēji, bet pie cepurēm baltas kokardes.
Rands Kēmlīnā bija nesen, tomēr jau zināja, ka sarkanā audumā ietīts zobens, sarkans rokas apsējs un kokarde pauž atbalstu karalienei Morgeisai. Savukārt baltās krāsas piekritēji visās nelaimēs vainoja Karalieni un viņas sakarus ar Aesu Sedajām un Tarvalonu. Vainoja arī par laikapstākļiem un neražu. Varbūt pat par viltus Pūķi.
Rands negribēja iejaukties Kēmlīnas politikā. Tikai tagad jau bija par vēlu. Galvenokārt tāpēc, ka viņš bija izvēlējies lai arī nejauši, bet tomēr. Notikumi pilsētā uzņēma apgriezienus, kas neļāva palikt malā. Pat iebraucējiem bija kokardes un roku apsēji, viņi nēsāja audumā ietītus zobenus, biežāk izvēlēdamies balto, nevis sarkano krāsu. Daži varbūt bez īpašas pārliecības, taču viņi bija tālu no mājām, un Kēmlīnā valdīja šāda noskaņa. Karalienes atbalstītāji pašaizsardzības nolūkā staigāja bariņos, ja vispār izgāja ielās.
Bet šodien viss bija citādi. Vismaz ārēji. Šodien Kēmlīnā svinēja Gaismas uzvaru pār Ēnu. Šodien uz pilsētu atvedīs viltus Pūķi, lai to parādītu Karalienei, bet pēc tam vedīs tālāk uz ziemeļiem, uz Tarvalonu.
Par šo svētku daļu neviens nerunāja. Ar cilvēku, kas spēj vadīt Vienspēku, var tikt galā tikai Aesu Sedajas, tāpēc gudrāk bija paklusēt. Gaisma bija iznīdējusi Ēnu, un kaujā kā avangards gāja Andoras kareivji. Šobrīd tas bija galvenais, bet par visu pārējo varēja aizmirst.
Rands domāja, vai tiešām var visu aizmirst. Pūlis skrēja, visi dziedāja, vicināja karogus, smējās, taču ļaudis ar sarkano atribūtiku turējās bariņos pa desmit, divdesmit -, un starp viņiem neredzēja nedz sievietes,
nedz bērnus. Rands ievēroja, ka uz vienu Karalienes atbalstītāju ir vismaz desmit baltās krāsas piekritēju. Ne pirmo reizi Rands iedomājās, kaut baltais audums būtu bijis lētāks par sarkano. Bet vai Gila kungs būtu man palīdzējis, ja es būtu nopircis balto?
Ielās bija tāda drūzma, ka gribot negribot vajadzēja lauzt sev ceļu. Šodien pat Baltie apmetņi nebaudīja savu privilēģiju cilvēki viņu priekšā nepašķīrās. Rands ļāva pūlim nest sevi uz iekšpilsētu, pa ceļam ievērodams, ka ne visi savalda naidīgumu. Kāds ietriecās vienā no trim blakus ejošiem Baltajiem apmetņiem tik neganti, ka gandrīz nogāza to no kājām. Tik tikko noturējis līdzsvaru, Baltais apmetnis sāka nikni lamāt vainīgo, tikmēr cits garāmgājējs tīšām uzgrūdās viņa plecam. Lai strīds neaizietu par tālu, Baltā apmetņa biedri novilka viņu ielas malā, un beigās visi trīs paslēpās vārtos. Gaismas bērni bija nesapratnē; parasti pietika ar niknu skatienu! Pūlis plūda garām, it kā neviens neko nebūtu redzējis, un, iespējams, tā arī bija.
Pirms divām dienām neviens neko tādu neuzdrošinātos. Vēl vairāk Rands ievēroja, ka vīriem, kuri uzgrūdās Baltajam apmetnim, pie cepurēm bija baltas kokardes. Valdīja vispārējs uzskats, ka baltā nometne atbalsta Karalienes un viņas padomnieces Aesu Sedajas pretiniekus, taču tagad tam nebija nozīmes. Ļaudis darīja to, par ko agrāk pat neiedomājās. Šodien kāds uzgrūdās Baltajam apmetnim. Rīt varbūt gāzīs no troņa Karalieni? Randam piepeši gribējās, lai vairāk cilvēku būtu ar sarkano simboliku. Saņemdams baltās puses grūdienus, viņš sajutās gaužām vientuļš.
Baltie apmetņi, ievērojuši, ka Rands uz viņiem skatās, izaicinoši glūnēja pretī. Rands ļāva dziedošajam pūlim nest sevi prom no viņu skatieniem, un arī pats sāka dziedāt.
Uz priekšu, Lauva,
Uz priekšu, Lauva,
Baltais Lauva gatavs kaujai!
Tas rēkdams satriec Ēnu.
Uz priekšu, Lauva,
Uz priekšu, Andoras varoni!
Visi labi zināja, pa kuru ceļu Kēmlīnā ievedis viltus Pūķi. Attiecīgajās ielās kārtību nodrošināja Karalienes gvarde un strēlnieki sarkanos
apmetņos. Ielas bija tukšas, bet uz ietvēm plecu pie pleca spiedās cilvēki, tāpat ari logos un uz jumtiem. Rands lauza sev ceļu uz iekšpilsētu, gribēdams tikt tuvāk pilij. Būtu vērts redzēt, kā Logēnu ved pie Karalienes. Gribējās apskatīt gan viltus Pūķi, gan Karalieni, tos abus… Mājās kas tāds ne sapni nerādījās.
Iekšpilsēta bija uzbūvēta uz pakalniem, un tajā lielā mērā vēl varēja redzēt ogēru darbu. Jaunpilsētā ielas stiepās uz visām pusēm, veidojot sarežģītu labirintu, bet šeit tās vijās paralēli kalniem, iekļaudamās dabas ainavā. Krasi pacēlumi un nogāzes uz katra pagrieziena radīja citu, pārsteidzošu ainavu. Parki no visām pusēm, pat no augšas, līdz ietvēm un pieminekļiem veidoja acīm tīkamu rakstu, lai gan zaļumus šeit tikpat kā neredzēja. Negaidot parādījās torņi ar mozaīkām klātām sienām, kas saulē mirdzēja un mainījās simt dažādās nokrāsās. No pēkšņi atklātiem paaugstinājumiem pavērās skats uz visu pilsētu, tāpat arī uz viļņotiem klajumiem un mežiem tālumā. Visā visumā bija vērts to redzēt, tikai pūlis, kas steidzās un vilka Randu līdzi, neļāva visu kārtīgi apskatīt. Ielu līkumu dēļ arī nevarēja pārāk tālu redzēt.
Visbeidzot pūlis strauji pagriezās, un Rands ieraudzīja pili. Ielas, lai gan pieskaņotas zemes dabiskajam reljefam, ap ēkām vijās spirālē kā menestrela nostāstā -, ar palsām smailēm un zelta kupoliem, sarežģītiem akmens ornamentiem, un katrā smailē plīvoja Andoras karogs; tas atradās centrā, un karogam bija pakārtota visa ainava. Izskatījās, ka tas ir mākslinieka roku darbs, nevis vienkārši ēkas.
Rands saprata, ka tuvāk netiks. Pie pašas pils nevienu nelaida. Abpus pils vārtiem spilgti sarkani rindojās Karalienes sargi, pa desmit katrā pusē. Uz baltajiem mūriem, augstos balkonos un torņos stalti stāvēja vēl vairāk sargu, vienādā slīpumā piespieduši pie krūšu bruņām lokus. Arī viņi bija tikpat kā izkāpuši no menestrela nostāsta godasardze; taču Rands zināja, ka ne jau tāpēc vien šie vīri stāv. Trokšņainais pūlis, kas bangoja ielās, bija liels spēks ar baltā audumā ietītiem zobeniem, baltiem roku apsējiem un baltām kokardēm. Tikai šur tur balto plūsmu pārtrauca pa kādam sarkanam mezglam. Gvarde sarkanajos formastērpos salīdzinājumā ar cilvēku jūru bija trausla barjera.
Atmetis cerību nokļūt tuvāk pilij, Rands meklēja vietu, kur varētu baudīt savu priekšrocību garo augumu. Lai visu redzētu, jauneklim nevajadzēja stāvēt pašā priekšā. Pūlis ik pa brīdim sakustējās, ļaudīm
virzoties uz priekšu, steidzoties uz, viņuprāt, vislabāko atrašanās punktu. Vienā no šādām reizēm Rands attapās, ka viņu no ielas šķir tikai trīs cilvēki, turklāt visi priekšā esošie, ieskaitot strēlniekus, augumā ir mazāki par viņu. Vispār jau gandrīz visi šeit bija mazāki par Randu. Viņam no abām pusēm spiedās klāt burzmā svīstoši ļaudis. Aiz muguras kāds burkšķēja, ka neko nevar redzēt, un centās izlauzties uz priekšu. Rands stingri turējās uz vietas, un abpus viņam sāka veidoties blīvs ļaužu mūris. Viņš bija apmierināts. Kad garām vedis viltus Pūķi, no tāda attāluma skaidri būs redzama viņa seja.
Ielas pretējā malā un tālāk, uz jaunpilsētas vārtu pusi, blīvā drūzma sāka viļņoties, cilvēku bariņš pie stūra mēģināja palaist kādu garām. Tas bija citādi nekā pārējās dienās, kad vajadzēja atbrīvot vietu Baltajiem apmetņiem. Visi rāvās atpakaļ ar pārsteigtām sejām, kas mirkli vēlāk saviebās nepatikā. Spiezdamies prom no ielas, viņi novērsās, tomēr ar acs kaktiņu vēroja, kas iet garām.