Randam blakus stāvošie arī manīja nemieru pūlī. Uztrauktiem par viltus Pūķa parādīšanos, ļaudīm atlika vien gaidīt, un ikviens meklēja kaut ko tādu, par ko būtu vērts izteikt savu viedokli. Rands dzirdēja minējumus par to, kas parādīsies, un tika piesaukts it viss no Aesu Sedajas līdz pašam Logēnam. Daži rupjāki viedokļi vīriešiem lika izvirst rupjos smieklos un sievietēm nicinoši nošņākties.
Pūlis vietvietām viļņojās, ļaudīm spiežoties tuvāk ielas malai. Izskatījās, ka visi nevilcinoties ļauj nācējam iet, kur tas vēlas, pat ja skatītājiem būtu jāzaudē laba novērošanas vieta. Drūzma aiz viņa atkal saslēdzās. Visbeidzot tieši pretī Randam pūlis rāvās uz ielas vidu, atgrūžot malā strēlniekus sarkanajos apmetņos, kas nesekmīgi mēģināja atspiest ļaužu masu atpakaļ. Rands ieraudzīja salīkušu augumu, kas nedroši stāvēja izbrīvētā laukumiņā, vairāk atgādinādams lēveru kaudzi nekā cilvēku. Visapkārt Randam skanēja nepatikas pilni čuksti.
Ielas galā skrandainis apstājās. Viņa saplēstā, no netīrumiem stīvā kapuce grozījās uz visām pusēm, vecis it kā kaut ko meklēja vai ieklausījās. Aprauti iekliedzies, vīrelis pasvieda netīro, ķetnai līdzīgo roku gaisā, rādīdams tieši uz Randu. Pēc mirkļa tas steidzīgi aizsteberēja pāri ielai kā vabole.
Ubags. Lai arī kādi ļauni spēki skrandainim bija palīdzējuši Randu atrast neatkarīgi no tā, bija viņš Melndraugs vai nebija, jauneklis piepeši
saprata, ka nevēlas ar šo vīreli tikties aci pret aci. Ubaga skatienu viņš juta uz ādas kā taukainu ūdeni. Un īpaši viņš negribēja laist veci sev tuvumā tāpēc, ka ļaudis visapkārt atradās uz vardarbības robežas. Tās pašas balsis, kas pirmīt smējās, tagad, jauneklim laužot ceļu prom no ielas, lādējās.
Rands steidzās, zinādams, ka blīvais pūlis, caur kuru viņam bija jāgrūžas un jālīkumo, skrandaiņa priekšā pašķirsies. Airēdamies viņš pagriezās un gandrīz zaudēja līdzsvaru, taču jau pēc mirkļa metās skriešus. Cilvēki rādīja uz viņu ar pirkstu, jo vienīgi Rands devās uz pretējo pusi, turklāt skriešus. Viņu pavadīja kliedzieni. Randa apmetnis plīvoja, atklājot sarkanajā audumā ietīto zobenu. To ievērojis, puisis skrēja vēl ātrāk. Vientuļš Karalienes atbalstītājs, kas laižas prom, varēja piesaistīt balto kokaržu baru, un tie mestos viņam pakaļ arī tādā dienā kā šī. Rands skrēja pa bruģētajām ielām, ar garajām kājām ātri tikdams uz priekšu. Tikai beigās, kad kliedzieni palika tālu aiz muguras, viņš iedrošinājās elsodams sabrukt pie mūra.
Jauneklim nebija ne jausmas, kur viņš atrodas; skaidrs bija tikai tas, ka šī vēl ir iekšpilsēta. Rands neatcerējās, cik pagriezienu un līkumu viņš bija metis ielu labirintā. Domādams, uz kuru pusi doties, viņš atskatījās uz vietu, no kuras bija skrējis. Uz ielas kustējās tikai viens cilvēks kāda sieviete mierīgi gāja ar iepirkumu grozu rokās. Gandrīz visi pilsētnieki bija aizgājuši skatīties viltus Pūķi. Viņš taču man nesekoja! Viņš noteikti palika man tālu aiz muguras.
Nē, ubags neatlaidlsies; Rands par to bija pilnīgi drošs, lai gan nezināja, kāpēc. Drisku kaudze varbūt jau līkumoja cauri drūzmai, viņu meklēdama, un, ja Rands atgriezīsies pūli, tad riskēs viņu satikt. Mirkli viņš pārlika, vai neatgriezties “Karalienes Svētībā”, taču citas iespējas redzēt Karalieni nebūs, un droši vien nebūs arī citas izdevības redzēt viltus Pūķi. Tas bija savā ziņā gļēvulīgi pieļaut, ka Melndraugs liek viņam slēpties.
Šaubu pārņemts, Rands pameta skatienu visapkārt. Zemās ēkas, cik nu to te bija, acīmredzot tika būvētas ar nolūku, lai no jebkuras vietas būtu redzama pils. Droši vien varētu atrast kādu vietu, no kuras noskatīties, kā ved viltus Pūķi. Pat ja viņš nevarēja skatīt Karalieni, tad vismaz Logēnu redzēs. Pēkšņi nolēmis, Rands sāka iet.
Stundas laikā jauneklis atrada vairākas it kā labas vietas, taču cilvēki tur spiedās cieši cits pie cita, vairīdamies no procesijas ceļa. Vīri ar baltām
kokardēm un roku apsējiem stāvēja kā mūris. Sarkano krāsu neredzēja. Saprazdams, kas notiks ar pūli, ja kāds ieraudzīs viņa zobenu, Rands aši un piesardzīgi aizslīdēja prom.
No jaunpilsētas plūda saucieni un kliedzieni, pūta taures, kareivīgi dārdēja bungas. Logēns ar pavadoņiem jau bija Kēmlīnā un tuvojās pilij.
Zaudējis drosmi, puisis klīda pa teju tukšajām ielām, ar bailēm sirdī cerēdams, ka viņam tomēr izdosies redzēt viltus Pūķi. Skatienu piesaistīja nogāze, uz kuras nebija nevienas mājas. Tieši virs šīs ielas. Parastā pavasarī nogāzi klātu ziedu un zaļumu jūra, bet tagad tā bija brūna līdz pat augstajam mūrim, virs kura cēlās koku galotnes.
Šis ielas posms nebija paredzēts satriecošu ainavu vērošanai, taču tieši priekšā, aiz jumtiem, varēja saskatīt pils smailes, virs kurām vējā plīvoja karogi ar balto lauvu. Rands gan nezināja, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un pakalna. Bet, raugoties uz mūri kalnā, jauneklim kaut kas ienāca prātā.
Bungas un taures skanēja arvien tuvāk, kliedzieni kļuva skaļāki. Rands saspringti rāpās augšup pa nogāzi. Tā nebija piemērota kāpšanai, tomēr puisis stingri spieda zābakus nedzīvajā augsnē un līda augšup, ķerdamies kailo krūmu zaros. Smagi elpodams gan alkās, gan no piepūles, Rands pieveica pēdējos jardus līdz sienai. Virs galvas cēlās mūris, vismaz divreiz augstāks par viņu. Gaisā dārdēja bungu sitieni, vibrēja tauru skaņas.
Ceļot mūri, strādnieki bija izmantojuši galvenokārt dabiskus laukakmeņus, un milzīgie bluķi bija savietoti tik prasmīgi, ka mūris izskatījās gandrīz viengabalains. Ta raupjā virsma bija kā dabiska klints. Rands pasmaidīja. Klintis aiz Smilšu kāpām bija augstākas, un tajās varēja uzkāpt pat Perins. Uztaustījis nelīdzenākas vietas, viņš ar zābakiem atspērās pret izvirzījumiem. Nedrīkst padoties! Jātiek augšā, pirms gājiens sasniedz pili. Steigdamies Rands savainoja rokas uz akmeņiem un, tā kā bija ģērbies pusgarās biksēs, nobrāza ceļgalus, tomēr beidzot pieķērās pie mūra augšmalas un uzvilkās arī pats, sirdī gavilēdams par uzvaru.
Ar ašu pagriezienu Rands atsēdās uz šaurā, plakanā mūra. Virs galvas cēlās zaļojoša koka zari, taču Rands tos pat neievēroja. Skatienam pavērās dakstiņu jumtu virsotnes, taču pili varēja labi redzēt. Mazliet pieliecies, jauneklis ieraudzīja pils vārtus, pie kuriem rindojās Karalienes gvarde un pletās procesiju gaidošais pūlis. Tas gaidīja. Ļaužu kliedzieni
noslīka bungu dārdoņā un tauru skaņās, bet visi vēl aizvien gaidīja. Rands pasmaidīja. Es uzvarēju!
Viņš iekārtojās ērtāk, un tad jau pie pēdējā pagrieziena uz pili parādījās procesijas sākums. Priekšgalā soļoja divdesmit taurētāju rinda, šķeļot gaisu ar uzvarošām fanfarām, citu pēc citas metot gaisā triumfējošas zalves. Aiz taurētājiem dārdināja tikpat daudz bundzinieku. Pēc tam sekoja Kēmlinas karogi ar baltajiem lauvām uz sarkana fona tos turēja jātnieki -, tad Kēmlinas kareivji, bet pēc tiem atkal jātnieku rinda, tad vēl viena un vēl, mirdzošās bruņās, lepni paceltiem šķēpiem, kuru galos plīvoja tumšsarkani vimpeļi. Gar malām viņus pavadīja viri ar pīķiem un lokiem. Rindu pēc rindas tie maršēja starp Karalienes gvardiem, visbeidzot pazūdot pils vārtos.
Pie likuma parādījās pēdējie kareivji, aiz kuriem brauca milzīgi rati ar sešpadsmit zirgiem, kas bija sajūgti pa četri. Platās platformas vidū stāvēja liels būris ar dzelzs restēm, bet katrā ratu stūri sēdēja pa divām sievietēm; viņas uzmanīgi vēroja būri, it kā neredzētu nedz procesiju, nedz pūli. Rands nešaubījās, ka tās ir Aesu Sedajas. Starp ratiem un kājniekiem un abpus būrim jāja ducis Sargātāju, ar saviem plīvojošajiem apmetņiem piesaistot visu skatienus. Aesu Sedajas par pūli nelikās ne zinis, turpretī Sargātāji to pētīja, it kā bez viņiem citu sargu šeit nebūtu.