Lielajā burzmā Randa uzmanību piesaistīja un noturēja tikai vīrietis būrī. Logēns neatradās tik tuvu, lai jauneklis varētu redzēt viņa seju, kā bija vēlējies, taču Rands pēkšņi iedomājās, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Viltus Pūķis bija gara auguma, un uz viņa platajiem pleciem krita tumši, viļņaini mati. Rati šūpojās, taču viņš stāvēja, taisni izslējies, ar roku ieķēries restēs virs galvas. Logēna ietērps izskatījās vienkāršs tāds apmetnis, mētelis un pusgarās bikses nevienā lauku ciematā neizsauktu komentārus. Taču kā viņam šīs drēbes izskatījās! Kā viņš sevi pasniedza! Logēns bija karalis šī vārda tiešajā nozīmē. Viltus Pūķis izturējās tā, it kā nemaz neatrastos būri. Logēns stāvēja stalti, augstu pacēlis galvu, un raudzījās uz pūli tā, it kā visi būtu atnākuši viņam parādīt godu. Kur vien viņa skatiens apstājās, cilvēki apklusa un godbijīgi lūkojās. Tiklīdz Logēna skatiens aizslīdēja prom, tie paši cilvēki kliedza ar divkāršu niknumu, it kā atdarīdami par klusumu, taču Logēna stāja nemainījās, tāpat arī klusums, kas pavadīja viņa skatienu. Kad rati ieripoja pa pils vārtiem, viņš pagrieza galvu un paskatījās uz sanākušo pūli. Cilvēki iegaudojās, drūzma
saviļņojās dzīvnieciskā naidā un bailēs, bet Logēns atgāza galvu un smējās, līdz beidzot viņu aprija pils.
Ratiem ar būri sekoja citas vienības ar karogiem; tās pārstāvēja visus, kas bija cīnījušies un sakāvuši viltus Pūķi. Iliānas zelta bites, Treji Tēras pusmēneši, Kairjhenas uzlecošā saule un citi, daudzi citi valstu un pilsētu vēstneši. Gājienā piedalījās arī lieli kungi ar savām taurēm un uzvaroši dārdošām bungām. Salīdzinājumā ar Logēnu viņi izskatījās nožēlojami.
Rands pieliecās uz priekšu, lai vēl pēdējo reizi notvertu ainu ar būrī ieslodzīto vīru. Viņš taču bija sakauts, vai ne? Gaisma, citādi viņš nebūtu tajā sasodītajā būrī!
Zaudējis līdzsvaru, Rands paslīdēja, taču paguva pieķerties mūra augšmalai un, uzlīdis atpakaļ, sameklēja sev drošāku vietu. Tiklīdz Logēns pazuda skatienam, Rands piepeši juta, ka viņam svilst rokas vietās, kur viņš rāpdamies bija nobrāzis plaukstas un pirkstus. Taču puisis nespēja atbrīvoties no nupat redzētās ainas. Būris un Aesu Sedajas. Neuzvarētais Logēns. Neraugoties uz būri, viņš nebija cietis sakāvi. Nodrebējis Rands paberzēja sūrstošās rokas gar augšstilbiem.
- Bet kāpēc viņu sargā Aesu Sedajas? viņš skaļi brīnījās.
- Tāpēc, lai viņš nevarētu pieskarties Pirmavotam, tu muļķi!
Rands apsviedās riņķī uz meitenes balss pusi un piepeši zaudēja
pamatu. Jauneklis vēl paguva iedomāties, ka atmuguriski krīt lejā, un tad juta triecienu pret galvu. Viņam pakaļ tumsas virpuļos dzinās Logēna smiekli.
Četrdesmitā nodala
Tīmeklis savelkas
R
andam šķita, ka viņš sēž pie galda kopā ar Logēnu un Moirainu.
Aesu Sedaja un viltus Pūķis klusēdami viņu vēroja, viens otru it
kā neredzēdami. Istabas sienas pēkšņi kļuva neskaidras un izba-
lēja līdz pelēcīgai nokrāsai. Randā pieauga trauksme. Viss sāka izgaist,
saplūst. Kad jauneklis atkal paskatījās uz galdu, Moirainas un Logēna tur
nebija, bet viņu vietā sēdēja Bālzamons. Randa augums no galvas līdz
kājām satraukti vibrēja, galvā šalca skaļāk, arvien skaļāk. Šalkoņa pārvēr-
tās asins pulsēšanā ausīs.
Viņš strauji sasvērās uz priekšu, ievaidējās un šūpodamies saķēra galvu. Sāpēja viss galvaskauss. Ar kreiso roku Rands matos uztaustīja lipīgu mitrumu. Jauneklis sēdēja zemē, zaļā zālē. Tas viņu it kā uztrauca, taču galva reiba, un viss, uz ko viņš paskatījās, saplūstot locījās. Rands spēja domāt tikai par to, ka jāguļ, līdz tas pāriet.
Mūris! Meitenes balss!
Izslējies taisni, Rands ar plaukstu atspiedās zālē un nesteidzīgi paskatījās apkārt. Tas bija jādara lēni; pietika straujāk pagriezt galvu, un viss atkal griezās. Viņš bija dārzā vai parkā; gar ziedošiem krūmiem ne tālāk par sešām pēdām vijās bruģēta taciņa, un pie tās zaļojoša koka ēnā stāvēja balts akmens sols. Viņš bija nokritis mūra otrā pusē. Bet meitene?
Turpat sev aiz muguras Rands atrada koku un arī meiteni, kas kāpa lejā no tā. Nolēkusi zemē, viņa pagriezās ar seju pret Randu, kurš samirkšķināja acis un atkal ievaidējās. Meitenei plecos bija uzmests tumšzils samta apmetnis ar palsas kažokādas apdari. Aiz muguras līdz viduklim karājās kapuce, kuras galā bija sudraba zvārgulīši. Viņai kustoties, tie
džinkstēja. Meitenes garās, rudās matu cirtas saturēja filigrāna sudraba diadēma, ausis karājās smalki sudraba riņķīši, bet kaklarota bija veidota no smagiem sudraba posmiem un tumšzaļiem akmeņiem; Rands nosprieda, ka tie ir smaragdi. Uz bālgani zilās kleitas, viņai kāpjot kokā, bija palikušas mizas pēdas, taču tāpat varēja redzēt, ka tas ir zīda tērps ar smalkiem, sarežģītiem izšuvumiem; svārku ielocēs bija iestrādāts cits, tumšas krēmkrāsas audums. Ap vidu viņai bija apjozta plata austa sudraba josta, bet zem kleitas apakšmalas vīdēja samta kurpītes.
Līdz šim Rands bija redzējis tikai divas līdzīgi ģērbušās sievietes Moirainu un Melnā sabiedroto, kas bija gribējusi nogalināt viņu un Matu. Ej nu sazini, kas, šādi ģērbies, rāpjas kokos, taču meitene noteikti bija svarīga persona. Tādu iespaidu vēl vairāk pastiprināja viņas skatiens. Meitene it nemaz neuztraucās, ka viņas dārzā ielauzies svešinieks. Šāda nosvērtība Randam atgādināja Nīnēvu un Moirainu.
Prātodams, vai viņš nav iekūlies nelaimē un vai meitene nepasauks Karalienes gvardi, lai arī cik ļoti vīri šodien būtu aizņemti, Rands tikai pēc dažām minūtēm aiz smalkā apģērba un pašapzinīgās izturēšanās ieraudzīja pašu meiteni. Viņa bija varbūt divus trīs gadus jaunāka par Randu, augumā garāka, nekā meitenēm ierasts, un skaista. Klasiski ovālo seju kā negaidīta saules parādīšanās ieskāva matu cirtas, lūpas bija pilnīgas un sarkanas, acis neticami zilas. Ar savu garo augumu un vaibstiem viņa krasi atšķīrās no Egvēnas, taču abas bija vienlīdz skaistas. Rands sajuta tādu kā sirdsapziņas dzēlienu, taču puisis sev iestāstīja, ka, noliedzot acīm redzamo, nepalīdzēs Egvēnai ne mirkli ātrāk nokļūt drošībā, Kēmlīnā.
Koks nokrakšķēja, nokrita daži mizas gabali, un zemē blakus meitenei viegli piezemējās zēns. Galvas tiesu garāks, mazliet vecāks, taču viņa vaibsti un mati liecināja, ka abi ir tuvi radinieki. Zēna mētelis un apmetnis bija sarkanā, baltā un zelta krāsā, izšūts un rotāts ar brokātu, daudz krāšņāks nekā meitenei. Tas Randā izraisīja vēl lielāku nemieru. Tādu kārtu vienkāršs cilvēks var atļauties tikai svētkos un arī ne vienmēr. Jā, šis nebija publiskais parks. Varbūt patiešām sargi bija tik aizņemti, ka neievēroja ielaušanos dārzā.
Zēns, skatīdamies uz Randu pār meitenes plecu, ar pirkstiem bungoja pa dunci pie jostas. Tomēr šķita, ka vairāk nervoza ieraduma dēļ, nekā domādams to izmantot. Bet kas to lai zina? Viņa izturēšanās bija tikpat pašapzinīga kā meitenei. Abi tagad skatījās uz Randu tā, it kā jauneklis
būtu atminama mīkla. Randam bija dīvaina sajūta, ka meitene ar skatienu piefiksē visu viņa izskatā no galvas līdz kājām, sākot ar nodilušajiem apaviem un beidzot ar necilo mēteli.