- Kad māte uzzinās, abi dabūsim pa ādu, Elēn, zēns pēkšņi ierunājās. Viņa neļāva mums iet laukā, bet tu taču ļoti gribēji redzēt Logēnu, vai ne? Tagad pati redzi, ar ko viss beidzās.
- Apklusti, Gevin, meitene, lai arī bija jaunāka par viņu, runāja tā, it kā nešaubītos par brāļa paklausību.
Zēna sejā cīnījās divējas izjūtas: viņš tā kā gribēja iebilst, taču par pārsteigumu Randam nudien apklusa.
- Vai ar tevi viss kārtībā? viņa negaidot jautāja.
Randam tikai pēc mirkļa pielēca, ka meitene uzrunā viņu. Attapies viņš neveikli centās piecelties.
- Viss ir labi, tikai… Jauneklis sašūpojās, kājas saļodzījās, un viņš smagi atsēdās uz zemes. Galva reiba.
- Tūlīt rāpšos atpakaļ pār mūri, Rands murmināja.
Puisis atkal centās piecelties, taču meitene uzlika roku uz viņa pleca, un Rands atkrita atpakaļ. Galva tā reiba, ka viegls pieskāriens varēja viņu aizkavēt.
- Tu esi ievainots. Meitene graciozi notupās Randam blakus.
Viņas pirksti maigi pāršķīra ar asinīm pielipušos matus jaunekļa kreisajos deniņos.
- Krizdams droši vien nobrāzi gar koka zaru. Tev paveicies, ja cietusi ir tikai galva. Neesmu redzējusi nevienu tik veiklu kāpēju, bet krist gan tu neproti.
- Notraipīsi rokas ar asinīm, Rands rāvās atpakaļ.
Meitene izlēmīgi pievilka viņa galvu tuvāk, lai varētu labāk darboties.
- Nekusties! Pavēlēt viņa nepavēlēja, taču balss tonis atkal lika paklausīt. Neizskatās nemaz tik ļauni, paldies Gaismai!
Viņa no iekškabatām vilka ārā zāļu pudelītes, salocīta papīra paciņas un visbeidzot izņēma mīkstu apsēju.
Rands pārsteigts skatījās uz šo kolekciju. Viņaprāt, tamlīdzīgu bagātību kabatā varēja uzglabāt Viedā, nevis šādi tērpusies jaunkundze. Uz meitenes pirkstiem bija asinis Rands to redzēja taču viņa pati nelikās neko manām.
- Padod man savu ūdens blašķi, Gevin, meitene izrīkoja. Man jāapmazgā brūce.
Zēns, kuru viņa nosauca par Gevinu, atāķēja no jostas ādas blašķi un pasniedza to meitenei, bet pēc tam mierīgi notupās blakus Randam un sakrustoja rokas uz ceļgaliem. Elēna patiešām darbojās prasmīgi. Juzdams auksto ūdeni, ar ko tika mazgāta rēta, Rands pat nenodrebēja, bet meitene ar vienu roku cieši turēja Randa galvu, it kā gaidītu, ka viņš atkal izrausies, un tad viss darbs būs vējā. Ziede no pudelītes, ko viņa pēc apmazgāšanas uzsmērēja uz brūces, mazināja sāpes tāpat kā viena no Nīnēvas mikstūrām.
Kamēr Elēna darbojās, Gevins nomierinoši smaidīja, it kā arī viņš gaidītu, ka Rands izrausies un varbūt pat aizbēgs.
- Elēna mūždien ņemas ar noklīdušiem kaķiem un putniem ar salauztiem spārniem. Tu esi pirmais cilvēks, kuru viņa ārstē. Brīdi klusējis, Gevins piebilda: Neapvainojies, es tevi par klaidoni neuzskatu.
Tā nebija atvainošanās, bet drīzāk lietišķs secinājums.
- Es neapvainojos, Rands stīvi atbildēja.
Tie abi pret viņu izturējās kā pret niķīgu zirgu.
- Elēna zina, ko dara, Gevins paziņoja. Viņai bija izcilas skolotājas. Tāpēc nebaidies, tu esi ticis labās rokās.
Tikmēr Elēna piespieda apsēja malu pie Randa deniņiem un tad izvilka no jostas zīda šalli zilā, krēmkrāsas un zelta krāsā. Emondārē katra meitene tādu uzskatītu par dārgumu, ko aplikt tikai svētkos. Elēna sāka prasmīgi tīt šalli ap Randa galvu, lai tā noturētu apsēju vietā.
- Tu nedrīksti to izniekot, Rands iebilda.
- Bet es teicu nekustēties, meitene mierīgi atbildēja, darbodamās ap viņa galvu.
Rands paskatījās uz Gevinu.
- Vai viņa vienmēr no citiem gaida paklausību?
Jaunekļa sejā uzplaiksnīja pārsteigums, bet lūpas uzjautrināti izliecās.
- Ta jau viņa parasti dara. Un parasti visi arī klausa.
- Mazliet te pieturi, Elēna teica, piespied plaukstu, kamēr pārsiešu!
Ieraudzījusi Randa rokas, viņa iekliedzās.
- Krizdams tu tā nesavainojies! Drīzāk jau rāpdamies tur, kur nedrīkst rāpties.
Aši sasējusi mezglu, meitene pagrieza Randa delnas augšup, pie sevis murminādama, ka nepietiks ūdens. Plēstās brūces pēc apmazgāšanas sūrstēja, taču viņas pieskārieni bija apbrīnojami liegi.
- Bet tagad nekusties, Elēna piekodināja.
Meitenes rokās atkal parādījās pudelīte ar ziedi. Viņa uzmanīgi ar to pārklāja nobrāzumus, veltīdama tiem visu savu uzmanību un cenzdamās nenodarīt sāpes. Rands juta rokās ieplūstam vēsumu šķita, ka Elēnas plaukstas izberzē laukā visus ievainojumus.
- Galvenokārt visi dara tieši to, ko viņa liek, Gevins mīļi smaidīja virs Elēnas galvas, lielais vairums. Māte, protams, ne. Elēda arī ne. Un Lini. Lini viņu auklēja. Nevar taču pavēlēt cilvēkam, kas bērnībā tevi pēris par vīģu čiepšanu. Un ne jau agrā bērnībā.
Augstu pacēlusi galvu, Elēna viņu draudīgi uzlūkoja. Gevins nokāsējās un savilka nopietnu seju, bet pēc tam aši turpināja:
- Protams, arī Garets. Garetam neviens nevar pavēlēt.
- Pat māte nevar, Elēna piebilda, noliekusies virs Randa rokām.
- Viņa kaut ko iesaka, un Garets to izdara, taču es neesmu dzirdējusi, ka viņa dotu pavēles.
Elēna nogrozīja galvu.
- Es nezinu, kāpēc tas tevi vienmēr pārsteidz, Gevins atteica. Pat tu nekad neizrīko Garetu. Viņš ir kalpojis trim karalienēm, bijis ģenerālkapteinis, divām karalienēm bijis princis reģents. Uzdrīkstos teikt, ka daudzi viņu uzskata par lielāku Andoras troņa simbolu nekā Karalieni.
- Mātei vajadzētu rīkoties un apprecēties ar viņu, meitene izklaidīgi teica, visu uzmanību pievērsusi Randa rokām. Viņa to vēlas, no manis nenoslēps. Tas atrisinātu daudzas problēmas.
Gevins papurināja galvu.
- Vienam no viņiem būtu jāliecas pirmajam. Māte to nespēj un Garets arī ne.
- Ja māte viņam pavēlētu…
- Manuprāt, viņš paklausītu. Es tā domāju. Bet viņa to nedarīs. Tu taču labi pazīsti mūsu māti.
Abi piepeši pagriezās un skatījās uz Randu. Laikam atskārta, ka ir aizmirsuši par viņa klātbūtni.
- Bet kas…? Randam bija jāapklust, lai aplaizītu lūpas. Kas ir jūsu māte?
Elēna pārsteigta iepleta acis, bet Gevins atbildēja ikdienišķā tonī, un tāpēc tas izskanēja īpaši griezīgi.
- Morgeisa, ar Gaismas labvēlību, Andoras karaliene, Valsts aizsargātāja, tautas aizstāve, Trakandu dinastijas galva.
- Karaliene, Rands murmināja, juzdams, kā viņā stinguma viļņiem izplešas šoks.
Uz brīdi puisim šķita, ka atkal sāks griezties galva. Nepievērs uzmanību. Kas par to, ka iekriti Karalienes dārzā un ļāvi viņas meitai apkopt tavas rētas kā zintnieceil Randam nāca smiekli laikam jau tāpēc, ka viņš atradās uz panikas robežas.
Dziļi ievilcis elpu, jauneklis steidzīgi uztrausās kājās. Visiem spēkiem viņš apspieda vēlmi bēgt, lai gan vairāk par visu gribēja tikt projām, iekams kāds bija atklājis viņa klātbūtni.
Elēna un Gevins viņu rāmi vēroja. Kad Rands uzlēca kājās, abi graciozi piecēlās, it nemaz nesteigdamies. Rands pacēla roku, lai noņemtu no galvas šalli, taču Elēna saķēra viņu aiz elkoņa.
- Beidz! Atkal sāks asiņot, meitene runāja mierīgi, vēl aizvien pārliecināta, ka Rands darīs, kā viņa teiks.
- Man jāiet, viņš atbildēja. Tikai pārrāpšos pār mūri un…
- Tu patiešām nezināji, nu arī Elēna bija tikpat pārsteigta kā Rands. Vai teiksi, ka, uzkāpis uz mūra, lai redzētu Logēnu, tu nezināji, kur atrodies? No ielas tu visu būtu redzējis daudz labāk.