- Man… man nepatik pūlis, Rands nomurmināja un tad palocījās gan vienam, gan otram. Lūdzu, atvainojiet, ak… mana kundze!
Nostāstos karaliskajā galmā ir daudz cilvēku, un visi dēvē cits citu par kungu vai kundzi, Karalisko Augstību un Majestāti, taču, ja viņš kādreiz arī bija dzirdējis, kā pareizi uzrunāt troņmantnieci, tad šobrīd to nespēja atcerēties. Rands vispār nespēja skaidri padomāt; viņš zināja tikai to, ka par katru cenu jātiek prom.
- Lūdzu, atvainojiet, bet tagad es jūs atstāšu. Ak… paldies par… Jauneklis pieskārās ap galvu aptītajai šallei. Paldies jums!
- Vai tiešām nenosauksi pat savu vārdu? Gevins izmeta. Skopa samaksa par Elēnas pūlēm. Tu mani interesē. Tu runā kā andorietis, lai
gan, protams, neesi kēmlinietis, un izskaties pēc… Nu, mūsu vārdus tu zini. Pieklājības pēc varētu nosaukt arī savējo.
Uzmetis ilgpilnu skatienu mūrim, Rands pateica savu īsto vārdu, nepaguvis aptvert, ko dara, un beigās pat piebilda:
- No Emondāres Divupē.
- Tātad no rietumiem, Gevins murmināja, tāliem, tāliem rietumiem.
Rands saspicēja ausis. Jaunā vīrieša balsī bija izskanējis pārsteigums, un pagriezies Rands to notvēra arī viņa sejā. Gevins gan ātri aizstāja izbrīnu ar patīkamu smaidu, un Rands jau sāka šaubīties, vai nebija pārskatījies.
- Tabaka un vilna, Gevins turpināja. Man jāzina, ko ražo katrā Karalistes daļā. Precīzāk, zemē. Tas iekļauts manā mācību programmā. Galvenie ražojumi, amatniecība, kādi ļaudis dzīvo. Tradīcijas, spēcīgās un vājās puses. Runā, ka divupieši esot stūrgalvīgi. Ja viņi uzskata tevi par atbalstīšanas vērtu, tad atbalsta, bet, jo vairāk centies viņiem ko uzspiest, jo stingrāk turas pretī. Elēnai būtu tur jānoskata vīrs. Cilvēks ar akmenscietu gribasspēku, kas neļautu kāpt sev uz galvas.
Rands uzmeta skatienu Gevinam, pēc tam Elēnai. Gevins it kā nebija zaudējis savaldību, tomēr muldēja kā pa ķešu. Kāpēc?
- Ko tas nozīmē?
Piepeši atskanēja balss. Visi trīs satrūkās un pagriezās pret runātāju.
Jauneklis, kas stāvēja viņu priekšā, bija visskaistākais vīrietis, kādu Rands jelkad bija redzējis, gandrīz vai pat pārāk skaists. Gara auguma, slaids, taču viņa kustības liecināja par veiklību, spēku un pašpārliecinātību. Tumšacains tumšmatis sarkanbaltā tērpā, tikai mazliet vienkāršākā nekā Gevinam; to viņš valkāja nevērīgi. Turēdams roku uz zobena spala, jauneklis nenovērsa skatienu no Randa.
- Ejiet nost no viņa, Elēn, vīrietis teica. Jūs arī, Gevin!
Elēna augstu paceltu galvu kā aizsargādama nostājās Randam priekšā, pašpārliecināta kā vienmēr.
- Viņš ir uzticīgs mūsu mātes padotais, krietns Karalienes pavalstnieks. Turklāt manā aizsardzībā, Galad.
Rands centās atsaukt atmiņā no Kinča un vēlāk no Gila kunga dzirdēto. Ja atmiņa nevīla, Galadedrids Damodreds bija Elēnas pusbrālis, Elēnas un Gevina; visi trīs bija viena tēva bērni. Par Taringeilu Damodredu
Kinča kungs nejūsmoja tāpat arī citi, kuri Randam bija par viņu stāstījuši, taču viņa dēlu, ja varēja ticēt pilsētas baumām, labi ieredzēja gan sarkanās, gan baltās krāsas atbalstītāji.
- Man zināma tava mīlestība pret noklīdušiem kustoņiem, Elēna, slaikais vīrietis saprotoši sacīja, taču viņš ir apbruņots, turklāt neizskatās diez cik cienījams. Mūsu laikos piesardzība nenāk par ļaunu. Ja viņš ir uzticīgs Karalienes pavalstnieks, ko dara šeit, kur nav viņa vieta? Zobenu viegli ietīt gan vienā, gan otrā audumā, Elēn.
- Viņš ir mans viesis, Galad, un es varu par viņu galvot. Vai tikai neesi uzņēmies manas aukles pienākumus un tagad gribi noteikt, ar ko un kad drīkstu sarunāties?
Elēnas balss skanēja nicinoši, taču Galads nelikās to manām.
- Tu zini, ka es neuzņemos pienākumu kontrolēt tavu rīcību, Elēn, bet šoreiz… tavs viesis nav piedienīgs, un to tu saproti tikpat labi kā es. Gevin, palīdzi man viņu pārliecināt. Mūsu māte tagad…
- Pietiek! Elēna nošņāca. Tev taisnība, tev patiešām nav nekādu tiesību noteikt, ko man darīt un ko ne, tāpat arī tu nedrīksti mani tiesāt. Tagad vari iet! Tūlīt pat!
Galads paskatījās uz Gevinu ar nožēlu, tomēr vienlaikus pauzdams, ka Elēna ir pārāk stūrgalvīga, lai pieņemtu palīdzību. Elēnas seja satumsa, taču, tiklīdz viņa atvēra muti, Galads palocījās oficiāli, lai gan graciozi kā kaķis, soli atkāpās un pagriezies aizsoļoja pa bruģēto taku. Pateicoties garajām kājām, viņš ātri pazuda aiz koka.
- Es viņu neieredzu, Elēna izdvesa. Viņš ir ļauns un skaudības pilns.
- Nu jau tu pārspīlē, Elēn, Gevins aizrādīja. Galads nezina, kas ir skaudība. Viņš divreiz ir izglābis man dzīvību, un, ja notiktu pēc viņa prāta, neviens to pat neuzzinātu. Galads varēja rīkoties citādi, un tad tavs Pirmais Zobena princis būtu viņš, nevis es.
- Nemūžam, Gevin! Es izvēlētos jebkuru citu, tikai ne Galadu. Jebkuru. Visprastāko zirgu puisi. Pēkšņi pasmaidījusi, Elēna uzmeta brālim ironiski bargu skatienu. Tu saki, man patīk pavēlēt. Nu es tevi izrīkoju tāpēc, lai ar tevi nenotiktu nekas slikts. Izrīkoju tāpēc, ka tu būsi mans Pirmais Zobena princis, kad saņemšu troni, dod Gaisma, lai tā diena pienāktu pēc iespējas vēlāk! un vadīsi Andoras karapulku ar tādu godu, kāds Galadam ne sapnī nerādās.
- Kā teiksi, mana kundze, Gevins smiedamies palocījās, parodēdams Galadu.
Domīgi saraukusi pieri, Elēna pievērsās Randam.
- Bet tagad mums jādabū tevi projām, cik ātri vien iespējams.
- Galads allaž rīkojas tā, kā ir pareizi, Gevins paskaidroja, arī bez vajadzības. Šoreiz, tā kā viņš dārzā ir atradis svešinieku, pareizā rīcība būtu ziņot pils sardzei. Man ir aizdomas, ka šobrīd Galads tieši to arī dara.
- Tad jau man ir pēdējais laiks kāpt pāri mūrim, Rands sacīja.
Diena kā radīta, lai mani neviens neievērotu! Es tikpat labi varētu vicināt karogu. Rands jau pagriezās uz mūri, bet Elēna satvēra viņu aiz rokas.
- Ne jau pēc pūlēm, ko esmu veltījusi tavām rokām. Atkal sevi savainosi, un pēc tam Gaisma vien zina, kāda pesteļotāja tevi aprūpēs! Dārza otrā galā ir vārtiņi. Tie ir aizauguši, neviens, izņemot mani, tos vairs neatceras.
Piepeši Rands izdzirdēja zābaku dunu uz bruģakmens; tā tuvojās.
- Par vēlu, Gevins nomurmināja. Droši vien, ticis prom no mūsu acīm, Galads metās skriešus.
Elēna pie sevis nolamājās, un Rands brīnīdamies sarauca pieri. Ko tādu viņš bija dzirdējis no zirgu puiša mutes “Karalienes Svētībā” un toreiz jutās satriekts. Taču jau pēc mirkļa viņa bija tikpat mierīga un pašpārliecināta kā vienmēr.
Gevins un Elēna laikam nemaz neuztraucās, jo abi palika uz vietas, bet Rands gan nespēja tik mierīgi gaidīt Karalienes gvardi. Viņš atkal metās uz mūri, lai gan zināja, ka nebūs pat pusceļā, kad ieradīsies sargi.
Jauneklis vēl nebija spēris ne trīs soļus, kad parādījās vīri sarkanās uniformās. Bruņām saulē mirdzot, viņi steidzās šurp pa taku. Šķita, ka no visām pusēm plūst spilgti sarkani un spoži tērauda viļņi. Daži jau bija izvilkuši zobenus, citi brīdi nogaidīja, tad pacēla lokus un ielika tajos spalvotas bultas. Acis aiz bruņucepuru režģiem bija drūmas, un visi platgalvas bultu gali nešaubīgi bija pavērsti pret Randu.
Elēna un Gevins reizē ielēca vidū starp Randu un bultām, ar ieplestām rokām cenzdamies viņu pasargāt. Puisis stāvēja ļoti mierīgi un rokas turēja labi pārredzamā pozā atstatu no zobena.