Gaisā vēl skanēja zābaku duna un čīkstēja bultu stiegras, kad viens no kareivjiem virsnieks ar zelta mezglu uz pleca iesaucās:
- Mana kundze, mans kungs, ātri gulieties zemē!
Neraugoties uz ieplestajām rokām, Elēnas izturēšanās bija karaliska.
- Jūs uzdrīkstaties atklāt manā priekšā kailu zobenu, Talanvor? Par to Garets Brains labākajā gadījumā jums liks kāda nožēlojama ierindnieka vietā izmēzt stalli!
Kareivji samulsuši pārmija skatienus, daži neveikli nolaida zemāk lokus. Un tikai tad Elēna nolaida rokas, it kā būtu tās turējusi paceltas sava prieka pēc. Brīdi vilcinājies, Gevins darīja tāpat. Rands saskaitīja, cik loku nebija nolaisti. Vēdera muskuļi saspringa, it kā tā viņš varētu paglābties no bultām, kas izšautas no divdesmit soļu attāluma.
Virsnieks izskatījās samulsis visvairāk.
- Mana kundze, piedodiet man, taču Galadedrida kungs ziņoja, ka dārzā ielavījies netīrs apbruņots lauķis, kurš apdraud manu kundzi Elēnu un manu kungu Gevinu. Virsnieka skatiens aizslīdēja pie Randa, un viņš turpināja jau stingrākā balsī: Ja mana kundze un mans kungs atļausies paiet malā, es to nelieti apcietināšu. Pēdējā laikā mūsu pilsētā saradies pārāk daudz salašņu.
- Šaubos gan, vai Galads jums ko tamlīdzīgu ziņoja, Elēna atteica.
- Galads nemelo.
- Dažreiz man patiktu, ja viņš melotu, Gevins klusi teica, lai dzirdētu tikai Rands. Kaut vienu reizīti! Tad arī viņam pašam dzīve būtu vieglāka.
- Šis cilvēks ir mans viesis, Elēna turpināja, un atrodas manā aizsardzībā. Varat iet prom, Talanvor!
- Diemžēl tas nav iespējams, mana kundze. Kā mana kundze zina, Karaliene, jūsu mātes kundze, izdevusi pavēli saistībā ar tiem, kas ienāk pilī bez Viņas Majestātes atļaujas, un Viņas Majestāte jau saņēmusi paziņojumu par ielaušanos.
Talanvora balsī bija kas vairāk par gandarījumu. Randā modās aizdomas, ka virsnieks arī agrāk ir bijis spiests saņemt no Elēnas, pēc viņa domām, nepamatotas pavēles, taču šoreiz būs citādi, jo viņam bija neapstrīdams iegansts.
Elēna skatījās uz Talanvoru; nu viņa šķita apjukusi.
Rands vaicājoši paraudzījās uz Gevinu, kas viņu saprata.
- Cietums, Gevins nomurmināja. Redzēdams, ka puisis nobāl, viņš aši piebilda: Tikai uz dažām dienām, un neviens tev pāri nedarīs. Tevi
iztaujās Garets Brains, pats ģenerālkapteinis personiski, un, kad noskaidrosies, ka tev nebija ļaunu nodomu, tiksi brivībā. Gevins pieklusa, un viņa skatienā bija redzams nepateiktais. Cerams, tu nemeloji, Rand Altor no Divupes.
- Pie manas mātes vedīsiet mūs visus trīs, Elēna pēkšņi paziņoja, un Gevins plati pasmaidīja.
Spriežot pēc Talanvora sejas izteiksmes aiz bruņucepures režģiem, viņš no pārsteiguma bija zaudējis valodu.
- Mana kundze, es…
- Vai arī vediet mūs visus trīs uz cietuma kameru, Elēna turpināja. Mēs paliksim kopā. Varbūt pat pavēlēsiet pielietot spēku pret manu personu?
Elēna uzvaroši smaidīja, bet Talanvors, pametis skatienu visapkārt, it kā cerētu atrast palīdzību kokos, laikam taču atzina viņas uzvaru.
Ko viņa bija uzvarējusi? Kā?
- Māte apskata Logēnu, Gevins klusi teica, tikpat kā nolasījis Randa domas, un, pat ja viņa nebūtu aizņemta, Talanvors neuzdrošināsies viņu traucēt, vedot mūs kā apcietinātos. Reizēm māte mazliet parāda raksturu.
Rands atcerējās, ko Gila kungs bija teicis par karalieni Morgeisu. Mazliet parāda raksturu?
Pa taku atskrēja vēl viens kareivis sarkanā uniformā, strauji apstājās un salutēja, roku šķērsām piespiedis pie krūtīm. Viņš kaut ko klusi pateica Talanvoram, un virsnieka sejā atgriezās gandarījums.
- Karaliene, jūsu mātes kundze, Talanvors paziņoja, pavēl man nekavējoties vest pie viņas pārkāpēju. Karaliene pavēl arī, lai mana Elēnas kundze un mans Gevina kungs ierodas pie viņas. Arī nekavējoties.
Gevins saviebās, bet Elēna norija siekalas. Nezaudējusi savaldību, meitene sāka rūpīgi berzēt plankumus uz kleitas. Ja neskaitīja dažus noņemtus mizas gabaliņus, tas bija veltīgs darbs.
- Vai mana kundze atļaus? Talanvors saldi vaicāja. Mans kungs?
Kareivji sastājās ap viņiem nelīdzenā taisnstūrī, un visi devās prom
ar Talanvoru priekšgalā. Gevins soļoja Randam pie viena sāna, Elēna pie otra; abi šķita iegrimuši nepatīkamās domās. Kareivji sabāza zobenus makstīs, bet bultas atpakaļ makos, tomēr modrību saglabāja. Vīri vēroja
Randu, it kā gaidīdami, ka viņš jebkurā brīdī var paķert zobenu un mēģināt izlauzties brīvībā.
Mēģināt? Nav vērts. Neievērots. Jāsmejas!
Vērodams kareivjus, kas viņu pētīja, Rands piepeši ieraudzīja ap sevi dārzu. Kopš kritiena viņš atkal bija pilnībā atguvis līdzsvaru. Notikums bija sekojis notikumam, un katrs no tiem satrieca, iekams iepriekšējais bija pagaisis; visa pasaule bija saplūdusi kopā, izņemot mūri un vēlmi rāpties atpakaļ. Nu viņš atkal ieraudzīja zaļu zāli, ko pirmīt bija manījis tikai kādā prāta stūrītī. Zaļš! Simtiem dažādu zaļā nokrāsu. Koki un krūmi zēla un plauka, veidodami biezu lapotni, un to zari bija augļu pilni. Pie takas augošos kokus klāja lekni vīteņaugi. Visapkārt ziedēja puķes. Bezgalīgi daudz puķu piestrāvoja dārzu ar neskaitāmu krāsu daudzumu. Dažas bija pazīstamas spilgtās zeltstarītes, bālgani sārtās lapsastes, tumšsarkanās lauvmutītes, violetais Emondāres lepnums, rozes visās nokrāsās, sākot ar sniegbaltām un beidzot ar tumši, tumši sarkanām. Citas puķes gan bija neredzētas un tik fantastiskas gan formas, gan krāsas ziņā, ka Rands iedomājās, vai tās maz ir īstas.
- Te ir zaļš, viņš čukstēja, zaļš.
Kareivji kaut ko pie sevis noburkšķēja. Talanvors bargi paskatījās pār plecu, un visi apklusa.
- Elēdas darbs, Gevins it kā starp citu izmeta.
- Tas nav pareizi, Elēna sacīja. Viņa man jautāja, vai gribu izvēlēties kādu zemnieku sētu, kurā viņa paveiktu to pašu, kaut visapkārt joprojām valda neraža. Tas taču nav pareizi, ka mums ir puķes, bet citiem ļaudīm jādzīvo pusbadā.
Dziļi ievilkusi elpu, Elēna atguva pašapziņu.
- Liec aiz auss, viņa aši piekodināja Randam, ja tev jautā, atbildi tieši, bet, ja nevari, labāk klusē. Un paļaujies uz mani. Viss būs labi!
Rands gan vēlētos sev tādu pašapziņu kā Elēnai. Arī Gevinam tās diemžēl trūka. Talanvoram vedot viņus uz pili, Rands atskatījās uz dārzu, zaļumiem ar puķu rindām, uz krāsaino pasauli, ko Karalienei bija uzbūrusi Aesu Sedaja. Viņš bija dziļi ūdenī, un krastu tuvumā neredzēja.
Pils zāles piepildīja kalpotāji sarkanās livrejās ar baltām apkaklēm un aprocēm, ar balto lauvu kreisajā krūšu pusē. Visi drudžaini rosījās, taču pirmajā mirklī nevarēja saprast, ko tieši viņi dara. Kad kalpotāju vidū
pēkšņi parādījās kareivji ar Elēnu, Gevinu un Randu, visi sastinga un skatījās, mutes atvēruši.
Apjukuma vidū pāri zālei mierīgi aizslīdēja pelēkstrīpots runcis, līkumodams starp apstulbušajiem sulaiņiem. Randam kaķis pēkšņi šķita neparasts. Jauneklis bija pietiekami ilgi uzturējies Bērlonā, lai zinātu, ka pat visnolaistākajā tirgotavā katrā stūrī slaistās pa kaķim. Kopš ienākšanas pilī tas bija pirmais peļu junkurs, ko Rands bija redzējis.
- Vai tad pie jums žurku nav? viņš neticīgi jautāja. Žurkas ir visur.
- Elēda necieš žurkas, Gevins zem deguna nomurmināja. Saraucis pieri, viņš bažīgi pētīja zāli, laikam domādams par gaidāmo tikšanos ar Karalieni. Žurkas pie mums nekad nav redzētas.