- Apklustiet abi! Elēnas balss skanēja skarbi, taču tikpat izklaidīgi kā brālim. Es cenšos domāt.
Rands pār plecu vēroja kaķi, līdz beigās sargi aizveda viņus gar stūri, un runcis pazuda skatienam. Viņš justos labāk, ja pilī būtu daudz kaķu. Būtu jauki, ja šeit būtu kaut kas ierasts pat ja tas nozīmētu žurkas.
Talanvors veda viņus līkumu līkumiem, un Rands vairs nesaprata, kur tieši viņi atrodas. Visbeidzot jaunais virsnieks apstājās pie augstām tumša koka dubultdurvim, kas mirdzēt mirdzēja; tās nebija tik lepnas, kādām viņi bija gājuši garām, tomēr bija no vienas vietas noklātas ar smalki grebtām lauvu rindām. Abpus durvīm stāvēja sulaiņi livrejās.
- Vismaz labi, ka ne lielajā zālē, Gevins nedroši iesmējās. Neesmu dzirdējis, ka šeit māte kādam būtu likusi nocirst galvu.
Tomēr izklausījās, ka šī reize varētu būt izņēmums.
Talanvors jau stiepa roku pēc Randa zobena, bet Elēna viņu apturēja.
- Viņš ir mans viesis, un gan tradīcija, gan likums atļauj karaliskās ģimenes viesim pat mātes klātbūtnē būt apbruņotam. Varbūt gribat noliegt, ka viņš ir mans viesis?
Talanvors vilcinājās, skatoties Elēnai acīs, un tad pamāja.
- Viss kārtībā, mana kundze.
Virsnieks atkāpās malā, un Elēna uzsmaidīja Randam, taču tikai mirkli.
- Pirmais vads pie manis! Talanvors pavēlēja.
- Paziņojiet Viņas Majestātei, ka ieradušies Elēnas kundze un Gevina kungs, viņš teica sulaiņiem pie durvīm. Tapat arī Gvardes leitnants Talanvors, kā Viņas Majestāte pavēlēja, ar apsargātu pārkāpēju.
Elēna paglūnēja uz Talanvoru, bet durvis jau vērās vaļā. Skanīga balss paziņoja, kas ieradies.
Elēna majestātiski izgāja caur durvīm, tikai mazliet sabojājot savu karalisko gaitu ar mājienu Randam, lai turas viņai cieši aiz muguras. Gevins sakumpis gāja blakus māsai, ievērodams soļa atstatumu. Abiem sekoja Rands, nedroši atdarinādams Gevina gaitu. Talanvors turējās Randa tuvumā, tāpat arī desmit kareivji. Aiz viņiem klusi aizvērās durvis.
Pēkšņi Elēna dziļi pakniksēja, vienlaikus saliekdamās viduklī, un tad sastinga, ar rokām plati iepletusi svārkus. Rands iztrūkās un tad mudīgi sāka atdarināt Gevinu un pārējos vīriešus, neveikli grozoties, kamēr visu izdarīja, kā nākas. Nometies uz labā ceļgala, viņš nolieca galvu, pasniedzās uz priekšu un atbalstījās ar labās rokas pirkstu kauliņiem pret marmora flīzi, bet kreiso roku turēja uz zobena spala. Gevins, kuram zobena nebija, tieši tāpat novietoja plaukstu uz dunča.
Domās Rands jau sevi apsveica, ka viss ir kārtībā, bet tad ievēroja, ka Talanvors, vēl aizvien noliecis galvu, caur pieri glūn uz viņu. Vai tad man vajadzēja darīt ko citu? Randu pēkšņi pārņēma dusmas. Vai Talanvors uzskata, ka viņam viss ir jāzina? Neviens viņam neko nebija teicis. Un Rands dusmojās arī uz sevi par to, ka baidās no sargiem. Viņš nebija darījis neko tādu, par ko būtu jābaidās. la nebija Talanvora vaina, tomēr Rands uz viņu niknojās.
Visi stāvēja kā sasaluši, it kā pavasara atkusni gaidīdami. Rands nezināja, ko viņi gaida, un izmantoja izdevību nopētīt zāli. Noliekto galvu viņš pagrieza tā, lai varētu visu apskatit. Talanvors glūnēja vēl niknāk, bet Rands izlikās to neredzam.
Kvadrātveida telpa bija aptuveni tikpat liela kā viesistaba “Karalienes Svētībā”, tikai uz sienām šeit bija sniegbaltā akmenī cirstas medību ainas. Starp tām karājās gobelēni ar idilliskām ainām spilgtām puķēm un kolibri ar spožām spalvām, izņemot divus tālajā telpas stūrī, kur uz spilgti sarkana fona stāvēja Andoras baltais lauva, augumā garāks par cilvēku. Katrs atradās uz sava paaugstinājuma abpus Karalienes zeltītajam tronim.
Karalienei pie labās rokas stāvēja ražena auguma vīrs skarbu seju, ģērbies Karalienes gvardes sarkanajā uniformā ar četriem zelta mezgliem uz katra pleca un platām zelta svītrām uz baltajām aprocēm. Lai gan vīra deniņi bija sirmi, viņš izskatījās spēcīgs un nesatricināms kā klints. Tas
noteikti bija ģenerālkapteinis Garets Brains. Otrā pusē aiz troņa uz zema sola sēdēja sieviete tumšzaļā zīda tērpā; viņa kaut ko adīja no tumšas, gandrīz melnas dzijas. Sākumā adīkļa dēļ Rands viņu noturēja par večiņu, taču, ieskatījies vērīgāk, netika gudrs, cik sievietei gadu. Veca, jauna, kas to lai zina? Visu uzmanību sieviete veltīja adatām un dzijai, it kā rokas stiepiena attālumā no viņas neatrastos Karaliene. Izskatīga sieviete, ārēji mierīga, taču tik koncentrējusies, ka kļuva baisi. Vienīgā skaņa šeit bija adāmadatu klikšķi.
Rands centās apskatīt visu, taču jaunekļa acis pastāvīgi atgriezās pie sievietes ar mirdzošu, meistarīgi savītu rožu vainagu galvā; tas bija Andoras rožu kronis. Pār Karalienes zīda tērpu ar sarkanām un baltām ielocēm bija pārmesta plata šalle, pa kuru visā tās garumā soļoja Andoras lauva. Viņa ar kreiso plaukstu pieskārās ģenerālkapteiņa rokai, un iemirdzējās gredzens ar Lielo čūsku, kas rij savu asti. Tomēr ne jau greznais tērps vai dārgakmeņi, pat ne kronis piesaistīja Randa skatienu, bet gan pati sieviete.
Morgeisai piemita viņas meitas skaistums, taču nobriedis un nogatavojies. Sievietes seja un augums, jau pati klātbūtne piepildīja telpu ar gaismu, kurā visi pārējie nobālēja. Ja Morgeisa būtu atraitne Emondārē, pie viņas durvīm pielūdzēji stāvētu rindā, pat ja viņa būtu vissliktākā virēja un visnevīžīgākā saimniece visā Divupē. Juzdams Karalienes skatienu, Rands nodūra galvu, baidīdamies, ka viņa nolasīs sejā viņa domas. Pie Gaismas! Domāt par Karaļiem kā par vienkāršu ciematnieci! Muļķis tāds!
- Varat piecelties, Morgeisa teica skanīgā, siltā balsī, kurā salīdzinājumā ar Elēnas balsi bija jaušama simtkārt spēcīgāka pārliecība, ka visi paklausīs.
Rands piecēlās, tāpat arī visi pārējie.
- Māt, Elēna iesāka, bet Morgeisa viņu pārtrauca.
- Šķiet, tu atkal esi kāpusi kokā, meit.
Elēna noņēma no kleitas mizas plēksnīti un, nezinādama, kur to likt, saspieda saujā.
- Tātad, Morgeisa mierīgi turpināja, neraugoties uz manu pavēli, tu spītīgi mēģināji paskatīties uz Logēnu. Gevin, par tevi es biju labākās domās. Tev jāmācās ne tikai paklausīt māsai, bet vienlaikus arī būt pretsvaram, lai pasargātu viņu no nelaimes.
Karalienes skatiens mirkli pakavējās pie raženā vira blakus un tad atkal atgriezās, kur bijis. Brains saglabāja bezkaisligumu, it kā neko nebūtu manījis, taču viņš visu redzēja Rands par to nešaubījās.
- Tas, Gevin, ir tāds pats Pirmā prinča pienākums kā Andoras karaspēka vadīšana. Varbūt, ja apmācības būs intensīvākas, tev būs mazāk laika pieļaut, ka māsa ievelk tevi nepatikšanās. Lūgšu ģenerālkapteini parūpēties, lai tev pa ceļam uz ziemeļiem nebūtu jāgarlaikojas.
Gevins saminstinājās, it kā gribēdams iebilst, taču beigās tikai pamāja ar galvu.
- Kā teiksiet, māt!
Elēna saviebās.
- Māt, ja man blakus nav Gevina, viņš nevar mani pasargāt no nelaimes. Tieši tāpēc viņš šodien devās laukā. Māt, vienkārši skatīšanās uz Logēnu taču nevar nodarīt neko ļaunu. Gandrīz visi pilsētnieki atradās tuvāk viņam nekā mēs.
- Mana meita troņmantniece nav kurš katrs, Karalienes balsī ieskanējās skarba nots. Es Logēnu redzēju tuvumā, bērns, un viņš ir bīstams. Ieslodzīts Aesu Sedaju nerimtīgi apsargātā būri, tomēr tāpat bīstams kā vilks. Es nožēloju, ka viņu atveda uz Kēmlīnu.
- Tarvalonā ar viņu tiks galā, teica sieviete, nepaceldama skatienu no adīkļa. Galvenais, lai cilvēki redz, ka Gaisma atkal ir uzvarējusi Tumsu. Lai visi zina, ka par to jāpateicas arī jums, Morgeisa.