Karaliene nepacietīgi pameta ar roku.
- Man labāk patiktu, ja Logēna nebūtu Kēmlīnas tuvumā. Es zinu, kas tev prātā, Elēna.
- Māt, Elēna protestēja, es patiešām gribu jūs klausīt. Goda vārds!
- Vai patiešām? Morgeisa izsmejoši pārsteigtā balsi jautāja, tad iesmējās. Jā, tu centies būt apzinīga meita. Taču vienmēr pārbaudi, cik tālu drīkst iet. Nu ko es pret savu māti izturējos tieši tāpat. Tāds raksturs lieti noderēs, kad kāpsi tronī, bet tu vēl neesi karaliene, meit. Tu mani nepaklausīji un skatījies uz Logēnu. Un vari justies apmierināta. Ceļā uz ziemeļiem tev būs liegts atrasties tuvāk par simt soļiem no viņa un Gevinam tāpat. Ja es nezinātu, cik smagi būs mācīties Tarvalonā, tad kopā ar jums sūtītu Lini, lai pieskata, cik paklausīgi esat. Manuprāt, viņa gan prot panākt, ka tu dari to, kas jādara.
Elēna īgni pamāja ar galvu.
Sieviete aiz troņa, šķiet, bija aizņemta ar valdziņu skaitīšanu.
- Pēc nedēļas, viņa pēkšņi ierunājās, jūs gribēsiet būt mājās pie mātes. Pēc mēneša gribēsiet aizbēgt ar Pārceļotājiem. Taču manas māsas turēs jūs pa gabalu no neticīgajiem. Tādas lietas nav domātas jums, vēl ne. Piepeši sieviete uz sola pagriezās un cieši raudzījās uz Elēnu; viss viņas miers un rāmums bija pagaisis kā nebijis. Zinu, ka jums lemts kļūt par visu laiku dižāko Andoras karalieni, kādu vairāk nekā tūkstoš gadus neviena zeme nav redzējusi. Mēs jūs par tādu izveidosim, ja tikai jums pašai pietiks spēka.
Rands skatījās uz sievieti. Tā noteikti bija Aesu Sedaja Elēda. Jauneklis pēkšņi nopriecājās, ka nav ieradies lūgt Elēdas palīdzību, lai arī pie kuriem ajahiem viņa piederētu. No Elēdas staroja daudz spēcīgāks skarbums nekā no Moirainas. Rands dažkārt bija iedomājies, ka Moiraina ir ar samtu pārklāts tērauds, bet Elēdas gadījumā samts bija tikai ilūzija.
- Pietiks, Elēda, Morgeisa teica, bažīgi saraukusi pieri. Viņa to ir dzirdējusi biežāk, nekā vajadzīgs. Rats veļas, kā Rats vēlas.
Brīdi Karaliene klusēdama skatījās uz meitu.
- Vēl mums ir jāatrisina jautājums par šo jaunekli, Morgeisa pamāja uz Randu, neatraudama skatienu no meitas. Kā un kāpēc viņš šeit ieradās, un kāpēc sacīji brālim, ka viņam ir viesa tiesības?
- Vai drīkstu runāt, māt?
Morgeisa pamāja, un Elēna dažos vārdos izstāstīja par notikušo no brīža, kad viņa ieraudzīja Randu rāpjamies pa nogāzi uz mūra pusi. Puisis gaidīja, ka Elēna stāsta beigās paziņos, ka viņš ne pie kā nav vainīgs, taču dzirdēja gluži ko citu:
- Māt, jūs pati bieži sakāt, ka man ir jāiepazīst savi ļaudis no visaugstākā līdz viszemākajam, taču, kad es ar kādu satiekos, man blakus allaž atrodas ducis pavadoņu. Kā es tādos apstākļos varu iegūt neviltotu un patiesu informāciju? Runādama ar šo jaunekli, es jau esmu daudz uzzinājusi par Divupes cilvēkiem, par to, kādi viņi ir. To nevar izlasīt nevienā grāmatā. Tas, ka viņš ir ticis tik tālu un ir izvēlējies sarkano krāsu, taču par kaut ko liecina; daudzi iebraucēji baiļu dēļ izvēlas balto. Māt, lūdzu, nedariet pāri uzticamam cilvēkam, kas man tik daudz atklāja par tautu, pār kuru jūs valdāt!
- Uzticams cilvēks no Divupes, Morgeisa nopūtās. Mans bērns, tev cītīgāk jāapgūst grāmatu viela. Divupē nodokļu ievācēji nav redzēti
jau sešas paaudzes ilgi, bet Karalienes gvarde septiņas. Uzdrīkstos sacīt, ka viņi bieži pat aizmirst, ka ir Karalistes sastāvdaļa.
Rands neveikli paraustīja plecus, atminēdamies, cik pats jutās pārsteigts, uzzinājis, ka Divupe ir daļa no Andoras karaļvalsts. Karaliene, paskatījusies uz viņu, uzmeta nožēlas pilnu skatienu meitai.
- Vai redzi, bērns?
Rands aptvēra, ka Elēda ir nolikusi adīkli klēpī un pēta viņu. Piecēlusies no sola, viņa lēni nokāpa no paaugstinājuma un apstājās Randa priekšā.
- No Divupes? viņa pārjautāja, stiepdama roku uz viņa galvas pusi.
Rands atrāvās, un Elēda nolaida roku.
- Ar šiem rūsganajiem matiem un pelēkajām acīm? Divupiešiem ir tumši mati un tumšas acis, un reti kurš ir tik gara auguma.
Pēc tam viņa parāva uz augšu Randa mēteļa piedurkni, atklājot gaišāku ādu, kas reti redzēja sauli.
- Un kur nu vēl ādas krāsa!
Randam bija jāpiepūlas, lai nesavilktu plaukstas dūrēs.
- Esmu dzimis Emondārē, viņš stingi sacīja. Māte bija svešzemniece, un no viņas esmu mantojis acis. Mans tēvs ir Tams Altors, aitugans un zemnieks gluži kā es.
Elēda lēni māja ar galvu, neatlaizdama skatienu no Randa sejas. Viņš raudzījās pretī rāmi, nelikdamies ne zinis par skābenumu mutē. Jauneklis redzēja, ka Elēda ir ievērojusi viņa saspringumu. Skatīdamās viņam acīs, Aesu Sedaja atkal lēni tuvojās. Šoreiz Rands nolēma izturēt.
Taču sieviete nepieskārās viņam pašam, bet gan zobenam, kura spalu satvēra. Aesu Sedajas pirksti saspringa, bet acis iepletās pārsteigumā.
- Aitugans no Divupes, Elēda čukstēja, tomēr tā, lai visi dzirdētu. Bet uz zobena ir gārņa zīme.
Pēdējie divi vārdi uz klātesošajiem iedarbojās kā paziņojums par Melndrauga ierašanos. Randam aiz muguras iečīkstējās āda un džinkstēja metāls, uz marmora flīzēm švīkstēja zābaki. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Talanvors un pārējie sargi atkāpjas, ieņemot vietas; viņi bija uzlikuši rokas uz zobeniem, grasīdamies tos izvilkt, un, pēc sejām spriežot, gatavi mirt. Garets Brains divos ašos soļos nostājās paaugstinājuma priekšā starp Randu un Karalieni. Pat Gevins aizstājās priekšā Elēnai; puisis satraukti skatījās, turēdams roku uz dunča. Arī Elēna raudzījās uz Randu
tā, it kā ieraudzītu pirmo reizi. Morgeisas sejas izteiksme nemainījās, viņa tikai stingrāk ieķērās troņa zeltītajos roku balstos.
Mierīgāka par Karalieni bija vienīgi Elēda. Varēja nodomāt, ka viņa nav pateikusi neko ārkārtēju. Aesu Sedaja noņēma roku no Randa zobena, un kareivji saspringa vēl vairāk. Elēda bezkaislīgi, caururbjoši skatījās uz Randu.
- Bez šaubām, Morgeisa rāmi sacīja, viņš ir pārāk jauns, lai būtu pelnījis zobenu ar gārņa zīmi. Viņš nevar būt vecāks par Gevinu.
- Zobens pieder viņam, Garets Brains teica.
Karaliene uz viņu pārsteigti paskatījās.
- Bet kā tas iespējams?
- Nezinu, Morgeisa, Brains lēni atbildēja. Viņš ir pārāk jauns, tomēr zobens pieder viņam un viņš zobenam. Ieskatieties viņam acīs. Paraugieties, kā viņš stāv, kā viņam piedien zobens un viņš zobenam. Puisis ir pārāk jauns, bet ierocis ir viņa.
Kad ģenerālkapteinis apklusa, Elēda sacīja:
- Kā šis zobens tika tavās rokās, Rand Altor no Divupes?
Aesu Sedajas balsī bija dzirdams, ka viņa apšauba gan jaunekļa vārdus, gan izcelsmi.
- Zobenu man iedeva tēvs, Rands paskaidroja. Tas piederēja viņam. Tēvs uzskatīja, ka lielajā pasaulē zobens man noderēs.
- Kārtējais aitugans no Divupes, kuram uz zobena ir gārņa zīme. Redzot Elēdas smaidu, Randam izkalta mute. Kad tu ieradies Kēmlīnā?
Rands saprata, ka nav vērts šai sievietei teikt patiesību. Elēda viņā iedvesa tādas pašas bailes kā Melndraugi.Bija pēdējais laiks atsākt slēpties.
- Šodien, Rands atbildēja, šorīt.
- īsti laikā, viņa nomurmināja. Kur esi apmeties? Tikai nesaki, ka neatradi brīvu istabu. Tu izskaties mazliet apskrandis, taču tev bija iespēja atgūties. Kur?
- “Pie Troņa un Lauvas”.
Viesu namu ar tādu nosaukumu Rands bija redzējis pa ceļam, meklējot “Karalienes Svētību”. Raugoties no Gila kunga viesnīcas, “Pie Troņa un Lauvas” atradās iepretim jaunpilsētai.