- Man tur ir gultasvieta. Bēniņos.
Randam bija nojausma, ka Elēda zina par viņa meliem, lai gan tikai pamāja ar galvu.
- Vai patiešām varēja būt tāda sagadīšanās? viņa sacīja. Šodien uz Kēmlīnu atveda neticīgo. Pēc divām dienām viņu vedis uz ziemeļiem, uz Tarvalonu, un kopā ar viņu uz mācībām brauks Karalienes meita, troņmantniece. Tieši šobrīd pils dārzā uzrodas jauns vīrietis un apgalvo, ka esot uzticams padotais no Divupes…
- Es patiešām esmu no Divupes.
Visi skatījās uz viņu, tomēr neviens, šķiet, neredzēja. Visi, izņemot Talanvoru un sargus; tie pat nepamirkšķināja acis.
- … apbruņojies ar stāstu, kas savaldzinās Elēnu, un zobenu ar gārņa zīmi. Bez kokardes un apsēja, kas liecinātu par uzticību, vien ar auduma gabalu, zem kura no ziņkārīgām acīm paslēpt zobenu. Morgeisa, vai tāda sakritība maz ir iespējama?
Pamājusi ģenerālkapteinim, lai paiet malā, valdniece sāka satraukti pētīt Randu. Visbeidzot viņa uzrunāja Elēdu:
- Kā viņu sauksiet? Melndraugs? Viens no Logēna atbalstītājiem?
- Šajolgulā apgrozās Melnais, Aesu Sedaja atbildēja. Pār Rakstu krīt Ēna, un nākotne balansē uz kniepadatas galviņas. Viņš ir bīstams.
Elēna piepeši metās pie troņa un nokrita tā priekšā ceļos.
- Māt, lūdzu, nedari viņam ļaunu! Viņš būtu uzreiz gājis prom, bet es viņu aizkavēju. Viņš patiešām gribēja iet. Bet es liku palikt. Es nespēju noticēt tam, ka viņš ir Melndraugs!
Morgeisa nomierinoši pamāja meitai, neatlaizdama skatienu no Randa.
- Vai tas ir pravietojums, Elēda? Vai lasāt Rakstu? Jūs teicāt, ka tas jums atklājas negaidīti un tikpat pēkšņi izgaist. Ja tas ir pravietojums, Elēda, es pavēlu sacīt skaidru patiesību, nevis to ietīt noslēpumainībā, kā allaž darāt, lai neviens nesaprastu, vai esat teikusi jā vai nē. Runājiet! Ko jūs tur redzat?
- Lūk, pravietojums, Elēda atbildēja, zvēru pie Gaismas, ka skaidrāk nevaru pateikt. Kopš šis dienas Andora soļo pretī sāpēm un sašķeltībai. Ēna vēl satumsīs līdz vismelnākajam melnumam, un es neredzu, vai pēc tam nāks Gaisma. Kur pasaulei nobirs viena asara, tur raudās tūkstoši. Tāds ir mans pravietojums.
Pār telpu nolaidās nāves klusums, vienīgi Morgeisa izelpoja gaisu tā, it kā šī būtu viņas pēdējā nopūta. Elēda turpināja skatīties Randam acīs. Pēc tam viņa ierunājās atkal, gandrīz nekustinādama lūpas, tik klusu, ka
jauneklis tik tikko spēja saklausīt, lai gan stāvēja mazāk nekā rokas stiepiena attālumā.
- Un pravietoju ari šo. Pasaule iet pretī sāpēm un sašķeltībai, un pašā notikumu sirdī stāvēs šis cilvēks. Es paklausīju Karalieni, Aesu Sedaja čukstēja, un visu pateicu skaidri.
Rands juta, ka viņa kājas iesakņojas marmora grīdā. Pa tām uz augšu līda akmens aukstums un stīvums, bet pār muguru skrēja auksti šermuļi. Neviens nevarēja to dzirdēt. Bet Aesu Sedaja joprojām skatījās uz viņu, un viņš bija to dzirdējis.
- Es esmu aitugans, Rands uzrunāja visus klātesošos. No Divupes. Aitugans!
- Rats veļas, kā Rats vēlas, Elēda skaļi sacīja, un Rands nesaprata, vai viņas balsī skan izsmiekls vai neskan.
- Gareta kungs, Morgeisa ierunājās, es neiztikšu bez sava ģenerālkapteiņa padoma.
Raženais vīrs pašūpoja galvu.
- Elēda Sedaja apgalvo, ka puisis ir bīstams. Mana Karaliene, ja viņa spētu atklāt ko vairāk, es ieteiktu uzaicināt bendi. Taču viņa saka tikai to, ko mēs paši redzam. Laukos nebūs neviena zemnieka, kas nesūrotos par aizvien sliktākiem laikiem arī bez kāda pravietojuma. Es pats ticu, ka zēns te ir gadījies sakritības pēc, un viņam pašam par ļaunu. Drošības apsvērumu labad, mana Karaliene, iesaku viņu paturēt apcietinājumā, kamēr Elēnas kundze un Gevina kungs būs tālu prom, bet pēc tam izlaist brīvībā. Varbūt jums, Aesu Sedaja, attiecībā uz viņu ir vēl kāds pravietojums?
- Es pateicu visu, ko izlasīju Rakstā, ģenerālkapteini, Elēda atbildēja. Viņa aši veltīja Randam bargu smaidu, tik tikko izliekdama lūpas, izsmejot viņa nespēju pateikt, ka Aesu Sedaja nesaka taisnību. Dažas nedēļas cietumā nekaitēs, tikmēr man būs iespēja uzzināt kaut ko vairāk. Elēdas acis alkaini noplaiksnīja, kļūdamas jo saltākas. Varbūt atklāsies vēl kāds pravietojums.
Morgeisa mirkli kaut ko domās apsvēra, atspiedusi zodu plaukstā, turēdama elkoni uz troņa roku balsta. Ja vien Rands spētu pakustēties, Karalienes bažīgais skatiens viņam liktu sākt mīņāties. Taču puisi bija sastindzinājušas Elēdas acis. Visbeidzot Karaliene ierunājās:
- Kēmlīnu smacē aizdomas, varbūt pat visu Andoru. Bailes un tumšas aizdomas. Sievietes ziņo par kaimiņiem kā Melndraugiem. Vīrieši
velk Pūķa zobus uz labi pazīstamu cilvēku durvīm. Es tajā visā nepiedalīšos.
- Morgeisa… Elēda iesāka, bet Karaliene viņu pārtrauca.
- Es tajā nepiedalīšos. Kāpdama tronī, es zvērēju aizstāvēt taisnību gan augstas, gan zemas kārtas ļaužu un darīšu to arī turpmāk, pat ja būšu pēdējais cilvēks Andorā, kas vēl nav to aizmirsis. Rand Altor, vai vari zvērēt pie Gaismas, ka zobenu ar gārņa zīmi saņēmi no tēva, Divupes aitugana?
Rands centās sariest mutē siekalas, lai tā nebūtu tik sausa un viņš spētu parunāt.
- Zvēru! Pēkšņi atcerējies, ar ko runā, viņš piebilda: Mana Karaliene.
Gareta kungs savilka biezās uzacis, bet Morgeisai, šķiet, viss bija pa prātam.
- Un pār mūri iekļuvi dārzā tikai tāpēc, lai labāk redzētu viltus Pūķi?
- Jā, mana Karaliene.
- Vai negrasies darīt ļaunu Andoras tronim, tāpat arī manai meitai un dēlam? Pēc Morgeisas balss bija noprotams, ka par pēdējiem diviem nodarījumiem viņa nokārtotu rēķinus ātrāk nekā par pirmo.
- Es nevēlu nevienam ļaunu, mana Karaliene. Jums un jūsu tuviniekiem nepavisam!
- Tadā gadījumā es vadīšos pēc taisnības, Rand Altor, Morgeisa turpināja. Pirmkārt, salīdzinājumā ar Elēdu un Garetu man ir priekšrocība. Reiz jaunībā dzirdēju, kā runā Divupē. Tu neizskaties pēc emondārieša, tomēr, pēc manām miglainajām atmiņām, zinu, ka tu runā Divupes izloksnē. Otrkārt, neviens ar tādiem matiem un acīm kā tev neapgalvos, ka ir dzimis Divupes aitugana ģimenē, ja tā patiešām nebūtu. Apgalvojums, ka tēvs iedeva tev zobenu ar gārņa zīmi, ir pārāk neticams, lai tie būtu meli. Un, treškārt, tā balss, kas man čukst, ka vismeistarīgākie meli bieži vien šķiet pārāk smieklīgi, lai tos noturētu par meliem… tai nav taisnība. Es turēšos pie pašas radītiem likumiem. Es dāvinu tev brīvību, Rand Altor, tomēr iesaku nākotnē, ielaužoties svešā īpašumā, būt uzmanīgākam. Ja vēlreiz tiksi noķerts pils dārzā, tev tik gludi vairs neies.
- Paldies, mana Karaliene! Rands aizsmakušā balsī sacīja.
Elēdas neapmierinātība dedzināja viņa seju kā uguns.
- Talanvor, Morgeisa turpināja, pavadi… pavadi manas meitas viesi laukā no pils, parādot viņam vislielāko cieņu. Arī pārējie ejiet prom. Nē, Elēda, jūs gan paliksiet tepat! Un jūs, Gareta kungs, arī, ja neiebilstat. Man jāpieņem lēmums, ko darīt ar Baltajiem apmetņiem mūsu pilsētā.
Talanvors un sargi negribīgi sabāza zobenus makstīs, gatavi tos atkal zibenīgi izvilkt laukā. Lai nu kā, bet Rands priecīgi atjāva kareivjiem sastāties ap sevi taisnstūrī un tad sekoja Talanvoram. Elēda tikai pa ausu galam klausījās, ko runā Karaliene. Rands aizejot juta viņas skatienu. Kas notiktu, ja Karaliene nebūtu likusi Aesu Sedajai palikt? To iedomājoties vien, viņam gribējās, lai kareivji soļotu ātrāk.