Randam par pārsteigumu, Elēna un Gevins aiz durvīm pārmija dažus vārdus un tad sāka soļot viņam blakus. Arī Talanvors bija pārsteigts. Jaunais virsnieks pameta skatienu atpakaļ uz durvīm, kas tieši tobrīd aizvērās.
- Mana māte, Elēna skaidroja, lika pavadīt viņu laukā no pils, Talanvor. Izrādot vislielāko cieņu. Ko jūs vēl gaidāt?
Talanvors paglūnēja uz durvīm, aiz kurām Karaliene apspriedās ar saviem padomdevējiem.
- Neko, mana kundze, viņš īgni atbildēja un lika visiem doties uz priekšu, lai gan nevienu mudināt nevajadzēja.
Pils brīnumi slīdēja garām, Randa neievēroti. Jauneklis bija izsists no sliedēm, un domu drumslas galvā virmoja pārāk ātri, lai viņš kaut ko uztvertu. Tu neizskaties pēc emondārieša. Viņš atradīsies pašā notikumu sirdī.
Sargi apstājās. Rands samirkšķināja acis, pārsteigts, ka atrodas lielā laukumā pils priekšā pie augstiem, apzeltītiem vārtiem, kas mirdzēja saulē. Viena cilvēka dēļ tos neatvērtu, sevišķi jau nu pārkāpēja priekšā, pat ja troņmantniece galvotu, ka viņam ir viesa tiesības.
Talanvors klusēdams atvēra dienesta durtiņas, kas atradās vārtu sānos.
- Tā pie mums pieņemts, Elēna paskaidroja, pavadīt viesus līdz vārtiem, taču neskatīties, kā viņi aiziet. Viesus sagaidot, ir jāpriecājas, bet pavadot jāskumst.
- Paldies, mana kundze, Rands teica, pieskardamies ap galvu apsietajai šallei. Pateicos par visu! Savukārt Divupē ir tradīcija šķiroties
pasniegt viesim nelielu dāvanu. Baidos, ka man nekā nav. Tomēr… Rands sausi piebilda, laikam jau kaut cik jūs izglitoju par Divupes ļaudīm.
- Ja es būtu pateikusi mātei, ka uzskatu tevi par izskatīgu, viņa noteikti būtu pavēlējusi ieslēgt tevi kamerā, Elēna viņam starojoši uzsmaidīja. Laimīgu ceļu, Rand Altor!
Elpu aizturējis, Rands noskatījās, kā viņa aiziet, skaista un majestātiska kā Morgeisa, tikai jaunāka.
- Neiesaisties ar viņu vārdu kaujā, Gevins smējās, vienmēr zaudēsi.
Rands izklaidīgi pamāja. Izskatīgs? Gaisma, to teica Karalienes meita, Andoras troņmantniece! Saņēmies viņš centās sakārtot domas.
Gevins, šķiet, kaut ko gaidija. Rands bridi viņu uzlūkoja.
- Mans kungs, dzirdot, ka esmu no Divupes, jūs bijāt pārsteigts. Un arī visi citi jūsu māte, Gareta kungs, Elēda Sedaja… Randam pār muguru pārskrēja šermuļi. Un neviens…
Jauneklis nespēja pabeigt teikumu; viņš pat nezināja, kāpēc bija to iesācis. Lai gan neesmu dzimis Divupē, tomēr esmu Tama Altora dēls.
Gevins pamāja, it kā to arī būtu gaidījis, tomēr Rands vilcinājās. Visbeidzot viņš atvēra muti, lai sakāmo pabeigtu, bet jauneklis viņu apsteidza:
- Aptin ap galvu šoufu, Rand, un būsi īsts aijels. Dīvaini, jo māte teica, ka tu runā kā divupietis. Kaut mums būtu bijusi iespēja iepazīt vienam otru labāk, Rand Altor. Laimīgu ceļu!
Aijels.
Rands pavadīja Gevinu ar skatienu, līdz Talanvors nepacietīgi iekāsējās, likdams viņam atgriezties īstenībā. Puisis pieliecies izgāja laukā pa vārtiņiem, un Talanvors steigšus tos aizvēra, gandrīz iecirzdams Randa papēžus. Aizbīdņi viņpus vārtiņiem dārdēdami ieslīdēja atpakaļ vietā.
Ovālais laukums pils priekšā nu bija tukšs. Visi kareivji bija prom, pūlis izklīdis, taures un bungas apklusušas. Nebija vairs nekā, vien vējš pa ielu dzenāja gružus, un viens otrs garāmgājējs pēc lielā notikuma steidzās savās darīšanās. Rands pat nespēja noteikt, kurš ir sarkanās krāsas atbalstītājs, kurš baltās.
Aijels.
Piepeši satrūcies, puisis attapās, ka stāv pils vārtu priekšā, kur viņu viegli varētu atrast Elēda, līdzko būs beigusies apspriede pie Karalienes.
Ciešāk ietinies apmetnī, Rands metās pāri laukumam uz ielu un tālāk uz iekšpilsētu. Ne vienu reizi vien viņš meta skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai kāds neseko, taču ielu līkumu dēļ neko neredzēja. Tomēr Elēdas acis jauneklis atcerējās skaidrāk par skaidru, iztēlojās viņas skatienu. Pie jaunpilsētas vārtiem viņš jau skrēja.
Četrdesmit pirmā nodaļa
Veci draugi un jaunas briesmas
A
tgriezies “Karalienes Svētībā” Rands elsodams atspiedās pret
durvju stenderi. Visu ceļu puisis bija skrējis, nedomādams, ka
garāmgājēji var ievērot sarkano audumu vai arī skriešana var
būt pietiekams iegansts, lai kāds mestos viņu vajāt. Randam pat neienāca
prātā, ka viņš var nokļūt Izdzisušā nagos.
Kad jauneklis tuvojās viesu namam, pie durvīm uz sola sēdēja Lamgvins, klēpī turēdams raibo runci. Turpinādams rāmi ieskāt kaķi aiz ausīm, viņš piecēlās un paskatījās uz ceļu, pa kuru bija atskrējis Rands, vai kaut kas nav atgadījies. Nemanīdams neko aizdomīgu, Lamgvins uzmanīgi tā, lai neizbiedētu runci, apsēdās.
- Nesen kaut kādi muļķi mēģināja zagt kaķus, Lamgvins sacīja un, uzmanīgi nopētījis savu roku pirkstu kauliņus, atkal sāka glāstīt kaķi.
- Mūsu laikos par peļu junkuru maksā labu naudu.
Rands ievēroja, ka pretējā ielas pusē vēl grozās abi balto atbalstītāji; vienam bija uzsista acs un satūcis žoklis. Viņš īgni blenza uz viesu namu, nikni berzēdams zobena spalu.
- Kur ir Gila kungs? Rands jautāja.
- Bibliotēkā, Lamgvins atbildēja. Kaķis iemurrājās, un vīrs pasmaidīja. Kaķis ātri aizmirst pārestības pat to, ka viņu kāds bija gribējis iebāzt maisā.
Rands steidzīgi devās iekšā caur viesistabu, kas ap šo laiku bija pārpildīta. Vīri sarkanā tērgāja pie alus krūkām. Visiem uz mēles bija viltus Pūķis. Ļaudis sprieda, vai pēc Logēna aizvešanas nebūs nepatikšanu ar Baltajiem apmetņiem. Logēna liktenis visiem bija vienaldzīgs, lai gan
katrs zināja, ka ar viltus Pūķi aizceļos Karalienes meita, troņmantniece, un Gevina kungs. Tomēr visi bija vienisprātis, ka tas ir riskanti.
Gila kungu Rands atrada bibliotēkā, kur viņš un ogērs spēlēja akmeņu spēli. Uz galda sēdēja apaļīgā, pelēkā kaķene, salikusi zem sevis ķepiņas, un vēroja, kā abi pa spēļu dēļa kvadrātiem bīda akmeņus.
Ogēra resnie pirksti pārsteidzoši delikāti pastūma akmeni. Grozot galvu, Gila kungs izmantoja Randa ierašanos par ieganstu novērsties no spēles. Ogērs gandrīz vienmēr uzvarēja.
- Es jau sāku uztraukties, kur esi palicis, puis! Domāju, ka būsi iekūlies nepatikšanās ar tiem balto lupatu nodevējiem vai uzskrējis virsū ubagam, vai arī būs noticis vēl sazin kas.
Rands brīdi stāvēja vaļā muti. Skrandainais ubags viņam bija pavisam izkritis no prāta.
- Es viņu redzēju, jauneklis visbeidzot sacīja, bet tas nebija nekas īpašs. Redzēju arī Karalieni un Elēdu un tad gan sākās visas nebūšanas.
Gila kungs nosmīkņāja.
- Ak tad Karalieni gan? Ko neteiksi! Aptuveni pirms stundas mums viesistabā sēdēja Garets Brains un lauzās ar Gaismas bērnu pavēlnieku, kapteiņa kungu, bet Karaliene… tas nudien ir kaut kas!
- Pelni un asinis! Rands norūca. Šodien visi domā, ka es meloju.
Nosviedis apmetni uz krēsla atzveltnes, jauneklis iekrita blakuskrēslā.
No uztraukuma viņš pat nespēja kārtīgi apsēsties. Nometies uz krēsla malas, Rands noslaucīja ar mutautu seju.
- Redzēju ubagu, viņš mani arī, un es nodomāju… nu nav svarīgi. Uzrāpos mūrī ap dārzu, no tā varēju redzēt laukumu pils priekšā, uz kuru veda Logēnu. Un tad es iekritu dārzā.
- Gandrīz vai jāsāk ticēt, ka tu nejoko, Gila kungs novilka.