- Ta’verens, Loials nomurmināja.
- Tā patiešām bija, Rands turpināja. Gaisma, palīdzi man, tā tik tiešām bija!
Gila kunga neticība pamazām izplēnēja, pārvērzdamās mēmā satraukumā. Vīrs liecās arvien tālāk uz priekšu, līdz beigās sēdēja uz krēsla malas tāpat kā Rands. Loials bezkaislīgi klausījās, vien brīdi pa brīdim paberzēja plato degunu un viegli pakustināja matu kušķus virs ausīm.
Rands izstāstīja visu, noklusēdams vienīgi to, ko viņam bija pačukstējusi Elēda. Vēl arī to, ko bija sacījis Gevins pie pils vārtiem. Par Aesu
Sedajas vārdiem negribējās ne domāt, bet Gevina pateiktais uz notikušo neattiecās. Lai gan neesmu dzimis Divupē, tomēr esmu Tama Altora dēls. Esmu! Manī rit divupiešu asinis, un Tams ir mans tēvs!
Rands piepeši attapās, ka ir iegrimis domās un pieklusis, bet Gila kungs un ogērs viņu vēro. Pirmajā mirkli puisi sagrāba šausmas, vai viņš nav pateicis ko lieku.
- Nu ko, Gila kungs sacīja, tu vairs nevari te gaidīt draugus. Tev ir jādodas prom no pilsētas un ātri. Ilgāk par divām dienām te palikt nevari. Vai spēsi dabūt uz kājām Matu vai ari man būs jāaicina māte Grube?
Rands apjuka.
- Divas dienas?
- Elēda ir karalienes Morgeisas padomniece, nākamā pēc paša ģenerālkapteiņa Gareta Braina. Varbūt pat svarīgāka par viņu. Ja Aesu Sedaja liks Karalienes gvardei tevi meklēt… Gareta kungs viņu neaizkavēs, ja vien viņa neiztraucēs citus gvardes kareivju pienākumus, nu, un viņi divās dienās var pārmeklēt visus Kēmlīnas viesu namus. Ja nepaveiksies, viņi pie mums var uzrasties jau pirmajā dienā, pat pirmajā stundā pēc rīkojuma saņemšanas. Savukārt, ja sāks ar “Troni un Lauvu”, iegūsim laiciņu, tomēr iesaku nevilcināties.
Rands lēni pamāja.
- Ja neizdosies izvilkt Matu no gultas, sauciet māti Grubi. Man vēl ir mazliet naudas. Varbūt pietiks.
- Ar māti Grubi es sarunāšu, saimnieks noburkšķēja. Laikam būs jāaizdod jums arī pāris zirgu. Ja iesi uz Tarvalonu kājām, jau pusceļā būsi noplēsis līdz galam to, kas vēl palicis no taviem zābakiem.
- Jūs esat labs draugs, Rands sacīja. Mūsu dēļ jums ir vienas nepatikšanas, bet jūs vēl aizvien gribat palīdzēt. Jūs esat labs draugs!
Gila kungs šķita samulsis. Paraustījis plecus, vīrs nokāsējās un nodūra acis. Viņa skatiens apstājās pie pamestās spēles, taču tūlīt arī novērsās. Protams, uzvarētāja pozīcijās atkal bija Loials.
- Nūja, Toms man allaž ir bijis labs draugs. Un, ja viņš jūsu dēļ bija ar mieru mainīt savu ceļu, tad es ari to mazliet varu.
- Rand, es gribētu ceļot kopā ar jums, Loials pēkšņi paziņoja.
- Manuprāt, par to mums jau viss ir norunāts, Loial, brīdi vilcinājies, Rands sacīja, jo Gila kungs vēl aizvien nezināja par visām briesmām, tu taču zini, kas gaida Matu un mani, tu zini, kas mūs vajā!
- Melndraugi, ogērs mierīgi norūca, un Aesu Sedajas, un Gaisma vien zina, kas vēl. Vai Melnais. Jūs dosieties uz Tarvalonu, un tur ir ļoti jauka birztala, kuru, kā dzirdēju, Aesu Sedajas labi kopj. Katrā ziņā pasaulē ir vērts daudz ko redzēt, ne tikai birztalas vien. Tu, Rand, tik tiešām esi ta’verens. Raksts aužas ap tevi, un tu atrodies pašā sirdi.
Viņš atrodas pašā notikumu sirdī. Randam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.
- Nekādā sirdī es neatrodos, viņš asi izmeta.
Gila kungs samirkšķināja acis, un pat Loialu, šķiet, Randa dusmas pārsteidza. Viesnīcnieks un ogērs saskatījās un nodūra acis. Vairākkārt dziļi ieelpojis, Rands centās rādīt laipnu vaigu. Kā par brīnumu, šoreiz tas izdevās, lai gan pēdējā laikā jauneklim bija grūti saglabāt mieru. Viņi taču nebija pelnījuši dusmas.
- Labi, Loial, lai notiek, Rands padevās. Nezinu, kāpēc tu to vēlies, taču būšu pateicīgs par tavu sabiedrību. Tu… tu jau zini, kāds ir Mats.
- Es zinu, Loials pamāja. Es joprojām nevaru iziet uz ielas, tūlīt jau vesels bars man nopakaļ kliedz “Trolloks!”. Mats vismaz tikai runā. Viņš nav mēģinājis mani nogalināt.
- Protams, nav, Rands sacīja. Ne jau Mats. Tik tālu viņš neies. Mats ne.
Pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ielūkojās viena no viesu apkalpotājām, Gilda. Sakniebusi lūpas, satrauktu skatienu.
- Gila kungs, lūdzu, tūlīt pat nāciet! Viesistabā ir Baltie apmetņi.
Saimnieks lādēdamies uzšāvās kājās. Kaķis iztrūcies nolēca no galda
un iztipināja laukā no istabas, kā apvainojies izslējis gaisā asti.
- Eju, eju! Skrien lejā un saki, ka tūlīt būšu klāt, bet pati turies malā. Vai dzirdi, meitēn? Turies no šiem pa gabalu!
Gilda pamāja ar galvu un pazuda.
- Bet tu gan labāk paliec uz vietas, Gila kungs Loialam piekodināja.
Ogērs nosprauslājās; izklausījās, ka plīst palags.
- Man nav ne mazākās vēlēšanās tikties ar Gaismas bērniem.
Gila kunga skatiens apstājās pie spēles dēļa, un viņa oma mazliet uzlabojās.
- Vēlāk laikam būs jāsāk no jauna.
- Nē, kāpēc gan? Loials pastiepās un izņēma no plaukta grāmatu. Sējums audekla vākos pazuda viņa milzīgajās plaukstās. Varēsim sākt no vietas, kur pabeidzām. Tavs gājiens!
Gila kungs saviebās.
- Ja ne tas, tad kaut kas cits, steigdamies laukā no istabas, viņš noburkšķēja.
Rands sekoja, taču nesteigdamies. Tāpat kā Loials, jauneklis nevēlējās redzēt Gaismas bērnus. Viņš atrodas pašā notikumu sirdī. Rands apstājās pie viesistabas durvīm, no kurienes visu varēja redzēt, tomēr bija pietiekami tālu, lai pats paliktu neievērots. la vismaz viņš cerēja.
Viesistabā valdīja nāves klusums. Istabas vidū stāvēja pieci Baltie apmetņi, bet pie galdiem sēdošie vīri spītīgi izlikās viņus neredzam. Vienam Gaismas bērnam uz apmetņa zem saules bija apakšvirsnieka sudraba zibens zīme. Pie ārdurvīm Lamgvins cītīgi vīlēja nagus, atbalstījies pret stenderi. Turpat blakus sienu balstīja pārējie četri Gila kunga salīgtie sargi; visi cītīgi ignorēja Baltos apmetņus. Gaismas bērni, ja kaut ko arī ievēroja, tad neizrādīja. Vienīgi apakšvirsnieks cik necik pauda emocijas gaidot saimnieku, viņš nepacietīgi sita bruņucimdus pret plaukstu.
Gila kungs pāri visai telpai aši devās pie viņa, cenšoties izskatīties piesardzīgi rāms.
- Lai Gaisma jūs apspīd! Saimnieks uzmanīgi palocījās, ne pārāk dziļi, bet pietiekami zemu, lai viņu neaizvainotu. Un mūsu labo Karalieni Morgeisu! Kā varu jums pakalpot?
- Man nav laika klausīties tavā muldēšanā, viesnīcniek, apakšvirsnieks nošņāca. Šorīt jau biju divdesmit vietās, un katra ir cūcīgāka par iepriekšējo. Līdz saulrietam man jāizstaigā vēl divdesmit. Meklēju Melndraugu, kādu puisi no Divupes…
Gila kunga seja pēc katra dzirdētā vārda arvien vairāk satumsa. Saimnieks elsa un pūta, it kā grasītos uzsprāgt, un tā ari notika viņš pārtrauca Balto apmetni pusvārdā.
- Manā iestādījumā nav Melndraugu! Šeit visi ir uzticīgi Karalienes padotie!
- Jā, un visiem ir zināma Morgeisas nostāja, Karalienes vārdu apakšvirsnieks izrunāja ņirdzīgi, tāpat arī viņas Tarvalonas raganas uzskati, vai ne?
Uz grīdas skaļi iečīkstējās krēslu kājas. Visi klātesošie piepeši pielēca kājās. Vīri stāvēja rāmi kā statujas, draudīgi uzlūkodami Baltos apmetņus. Apakšvirsnieks nelikās neko redzam, bet četri padotie aiz viņa muguras gan uztraukti skatījās visapkārt.
- Tev pašam būs labāk, viesnīcniek, apakšvirsnieks turpināja,
- ja tu ar mums sadarbosies. Šajos laikos Melndraugu atbalstītājiem labi neklājas. Šaubos, vai viesu nams ar Pūķa zobu uz durvim piesaistīs apmeklētājus. Ar tādu zīmi var gadities ari ugunsgrēks.