- Tūlīt pat vācieties prom, Gila kungs klusi sacīja, vai arī pasaukšu Karalienes gvardi, lai aizved uz izgāztuvi to, kas no jums paliks pāri.
Lamgvina zobens čirkstēdams izslīdēja laukā no maksts, un tikpat raupja skaņa atbalsojās visapkārt. Vīru rokās parādījās zobeni un dunči. Viesu apkalpotājas metās uz durvīm.
Apakšvirsnieks nicinoši raudzījās visapkārt, it kā neticētu savām acīm.
- Pūķa zobs…
- Skaitīšu līdz pieci, Gila kungs viņu pārtrauca. Savilcis dūri, viņš atlieca rādītājpirkstu. Viens.
- Tu laikam esi traks, viesnīcniek, ja draudi Gaismas bērniem!
- Baltie apmetņi Kēmlīnā ir ārpus likuma. Divi.
- Vai patiešām ceri, ka ar to viss beigsies?
- Trīs.
- Mēs atgriezīsimies, apakšvirsnieks sēca, steigšus likdams Gaismas bērniem pagriezties, it kā viss būtu kārtībā un viņi dotos prom, kad paredzēts.
Visu iespaidu sabojāja viņa padotie, dedzīgi mezdamies uz durvīm. Skriet viņi neskrēja, taču vēlme ātrāk tikt prom bija acīm redzama.
Lamgvins ar zobenu rokā nostājās durvju priekšā, atkāpdamies tikai pēc tam, kad Gila kungs sāka viņam drudžaini māt. Līdzko Baltie apmetņi bija prom, saimnieks smagi atkrita krēslā. Pārbraucis ar plaukstu pār pieri, viņš paskatījās uz to, it kā brīnīdamies, ka nemana sviedrus. Vīri apsēdās, smiedamies par nupat pieredzēto. Daži pienāca pie Gila kunga un uzsita viņam pa plecu.
Ieraudzījis Randu, saimnieks grīļodamies piecēlās un devās pie viņa.
- Kas gan būtu domājis, ka manī mīt varonis? Gila kungs brīnījās.
- Lai Gaisma mani apspīd!
Sapurinājies viņš nu jau gandriz dabiskā balss tonī turpināja:
- Pagaidām nerādieties citiem acīs, mēģināšu jūs kaut kā dabūt laukā no pilsētas.
Piesardzīgi paskatījies uz viesistabu, Gila kungs iegrūda Randu dziļāk gaitenī.
- Tā varza drīz būs atpakaļ vai arī atsūtīs sarkanos spiegus. Pēc šīs mazās izrādes viņi jūs šeit meklēs, būsiet te vai ne.
- Tas ir neprāts, Rands iebilda.
Gila kungs pamāja ar roku, un Rands pieklusināja balsi.
- Baltajiem apmetņiem nav neviena iemesla mani meklēt.
- Nezinu, kas šiem par iemeslu, puis, taču viņi neapšaubāmi meklē tevi un Matu. Ko tu esi savārījis? Elēda un tagad arī Baltie apmetņi!
Rands protestēdams pacēla rokas, bet tad tās nolaida. Tas viss šķita bezjēdzīgi, taču viņš bija dzirdējis Baltā apmetņa sacīto.
- Bet kas notiks ar jums? Baltie apmetņi neliks jums mieru, pat ja mūs neatradīs.
- Par to, puis, neuztraucies. Karalienes gvarde pagaidām vēl aizstāv likumu, lai gan atļauj nodevējiem visriņķī plātīties ar balto krāsu. Ja runājam par šo nakti… nu, varbūt Lamgvins un viņa draugi netiks pie kārtīgas snaudas, taču man gandrīz vai žēl to, kas mēģinās uz manām durvīm uzvilkt Pūķa zīmi.
Viņiem blakus parādījās Gilda; meitene pakniksēja Gila kungam un teica:
- Ser, atnākusi… kāda dāma. Virtuvē.
Izklausījās, ka tas viņai šķiet pilnigi nepieņemami.
- Taujā par Randa kungu, ser, un Mata kungu. Sauc vārdā.
Rands un saimnieks pārmija izbrīnītus skatienus.
- Puis, Gila kungs teica, ja tev patiešām ir izdevies atvilināt Elēnas kundzi no pils uz manu iebraucamo vietu, mūs visus gaida tikšanās ar galvu cirtēju.
Dzirdot pieminam troņmantnieces vārdu, Gilda klusi iespiedzās un apaļām acīm paskatījās uz Randu.
- Ej prom, meitēn, Gila kungs bargi sacīja. Visu, ko tikko dzirdēji, paturi pie sevis! Citiem tas nav jāzina.
Gilda pamāja un metās prom pa gaiteni, pār plecu aši atskatīdamās uz Randu.
- Pēc piecām minūtēm, Gila kungs nopūtās, viņa citām stāstīs, ka tu esi pārģērbies princis. Mijkrēslī to zinās jau visa jaunpilsēta.
- Gila kungs, Rands sacīja, par Matu es Elēnai neteicu ne vārda. Nevar būt…
Bet tad Randa seju piepeši izgaismoja plats smaids un jauneklis metās uz virtuves pusi.
- Pagaidi! saimnieks sauca viņam nopakaļ. Pagaidi, līdz zināsi! Pagaidi, muļķi!
Atrāvis vaļā virtuves durvis, Rands viņus ieraudzīja. Moiraina rāmi raudzījās puisim pretī, nepavisam neizskatīdamās pārsteigta. Nīnēva un Egvēna smiedamās skrēja pie Randa un apmeta ap viņu rokas; aiz sievietēm mīdījās Perins. Visi trīs taustīja Randa plecus, it kā gribēdami pārliecināties, ka tas patiešām ir viņš. Durvīs uz staļļa pagalmu stāvēja Lans, atspiedis zābakoto kāju pret stenderi, vērodams gan virtuvi, gan pagalmu.
Rands vienlaikus centās gan apskaut abas sievietes, gan paspiest Perinām roku, tāpēc beigās sanāca smejošs roku mudžeklis, turklāt Nīnēva vēl mēģināja pieskarties Randa pierei, raizēdamās, vai viņam nav drudža. Diez cik labi viņi neizskatījās; Perina seja bija nobrāzta, un puisis bija iemantojis paradumu nodurt acis agrāk nekas tāds viņam nebija raksturīgs -, taču visi bija dzīvi un atkal kopā. Randam tā aizžņaudzās rīkle, ka viņš tik tikko spēja parunāt.
- Es baidījos, ka vairs nekad jūs neredzēšu, viņš visbeidzot izmocīja. Baidījos, ka jūs visi…
- Es zināju, ka tu esi dzīvs, Egvēna teica, piespiedusies viņam pie krūtīm. Zināju visu laiku. Visu laiku.
- Bet es gan ne, Nīnēva atzinās. Viedās balss skanēja skarbi, bet tad atmaiga, un viņa uzsmaidīja Randam. Tu, Rand, izskaties labi. Pārbarots neesi, tomēr paldies Gaismai! izskaties labi!
- Nu ko, aiz muguras atskanēja Gila kunga balss. Rādās, ka esat pazīstami. Vai tie ir tie paši draugi, kurus tu meklēji?
Rands pamāja ar galvu.
- Jā, tie ir mani draugi.
Pēc tam viņš Gila kungu ar visiem iepazīstināja, lai gan joprojām šķita dīvaini izrunāt Lana un Moirainas īstos vārdus. Klausīdamies abi caururbjoši skatījās uz Randu.
Saimnieks ar katru sasveicinājās, sirsnīgi smaidīdams, taču Sargātājs un sevišķi Moiraina atstāja uz viņu lielu iespaidu. Uz sievieti viņš atklāti blenza; viena lieta bija zināt, ka viņa zēniem palīdz, bet pavisam cita redzēt Aesu Sedaju savā virtuvē. Visbeidzot Gila kungs zemu palocījās.
- Laipni lūdzu “Karalienes Svētībā”, Aesu Sedaja, esiet mana viešņa! Lai gan, jādomā, dosieties uz pili pie Elēdas Sedajas un Aesu Sedajām, viltus Pūķa pavadonēm.
Atkal palocījies, saimnieks aši uzmeta Randam satrauktu skatienu. Varēja noprast, ka viņš negrib teikt ļaunu vārdu par Aesu Sedajām, tomēr arī nevēlas, lai viena no tām nakšņo zem viņa jumta.
Rands uzmundrinoši pamāja, gribēdams bez vārdiem pavēstīt, ka viss ir kārtībā. Moiraina taču nebija Elēda, kura aiz katra skatiena un vārda slēpa briesmas. Vai patiešām? Vai pat tagad esi par to tik pārliecināts?
- Es laikam apmetīšos pie jums, Moiraina atbildēja, uz laiciņu, kamēr būšu Kēmlīnā. Un jums jāļauj man samaksāt.
No gaiteņa ieslīdēja raibais kaķis un gribēja paberzēties gar saimnieka potītēm, taču nepaguva, jo no galda apakšas izlēca pelēks kamols, uzmetis kūkumu un šņākdams. Raibais kaķis pieplaka pie zemes un sāka draudīgi rūkt, tomēr beigās metās garām Lanam uz staļļa pagalmu.
Gila kungs sāka atvainoties par kaķu uzvedību un piebilda, ka uzņemt Moirainu savā namā uzskata par pagodinājumu. Un vai patiešām Aesu Sedaja nedos priekšroku pilij? Nu viņš to labi saprastu, tomēr cer, ka viņa pieņems vislabāko istabu kā dāvanu. Beigu beigās sanāca īsta putra, taču Moiraina, šķiet, neko neievēroja. Viešņa noliecās un paieskāja oranžbalto kaķi, kas, acumirkli aizmirsis par Gila kunga potītēm, pievērsās viņai.