- Redzēju pie jums jau četrus kaķus, Aesu Sedaja teica. Vai jūs apsēdušas peles? Žurkas?
- Žūrkas, Moiraina Sedaja, viesnīcnieks nopūtās. īsts negals! Nevarētu teikt, ka es neuzturu kārtību, saprotiet pati. Viss cilvēku dēļ. Pilsēta ir ļaužu un žurku pilna. Taču mani kaķi galā tiek. Apsolu, ka jūsu mieru nekas netraucēs!
Rands aši pārmija skatienu ar Perinu, kurš uzreiz novērsās. Kaut kas nebija kārtībā ar drauga acīm. Un Perins bija tik kluss. Viņš gan nekad nebija bijis liels runātājs, bet tagad vispār neteica ne vārda.
- Droši vien ļaužu dēļ, saimnieks atkārtoja.
- Ja neiebilstat, Gila kungs, Moiraina iesāka, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, es viegli varētu atrisināt nebūšanas ar žurkām šajā ielā. Veiksmes gadijumā tās pat neko nepamanītu.
To dzirdēdams, Gila kungs sarauca pieri, taču palocījās, pieņemdams Moirainas piedāvājumu.
- Ja patiešām nevēlaties doties uz pili, Aesu Sedaja.
- Bet kur ir Mats? Nīnēva pēkšņi jautāja. Viņa teica, ka arī Mats ir te.
- Augšstāvā, Rands atbildēja. Mats… nejūtas labi.
Nīnēva strauji pacēla galvu.
- Viņš ir slims? Žurkas lai paliek viņas ziņā, bet es iešu pie Mata. Tūlīt pat ved mani pie viņa, Rand!
- Visi dodieties augšā, Moiraina norīkoja. Pēc dažām minūtēm es jums piebiedrošos. Gila kunga virtuvē esam radījuši drūzmu, un nebūtu par ļaunu tikt klusā vietiņā.
Aesu Sedajas balsī jautās nepateiktais. Prom no svešām acīm. Mums vēl ir jāslēpjas.
- Gājuši, Rands pamāja. Iesim pa sētas pusi!
Emondāriešu pulciņš sekoja Randam uz sētas kāpnēm, virtuvē atstājot Aesu Sedaju, Sargātāju un Gila kungu. Nelikās ticami, ka viņi visi atkal ir kopā. Tā bija gandrīz kā atgriešanās mājās. Rands smaidīja vienā smaidīšanā.
Arī pārējos pārņēma tāds kā atslābums, līksma pacilātība. Viņi ik pa brīdim pie sevis iesmējās un tvēra Randu aiz rokas. Perins gan vēl runāja pusbalsī, nolaidis skatienu, taču, kāpdams augšup, manāmi atdzīvojās.
- Moiraina solīja sameklēt tevi un Matu un arī atrada. Iejājuši pilsētā, skatījāmies kā apburti nu protams, izņemot Lanu, uz cilvēkiem, ēkām, itin visu.
Perins neticīgi papurināja galvu, sašūpodams biezās matu cirtas.
- Viss ir tik liels! Un tik daudz ļaužu. Daži blenza uz mums un kliedza: Sarkanie vai baltie? It kā tam būtu kāda jēga.
Egvēna pieskārās Randa zobenam un aptaustīja sarkano audumu.
- Ko tas nozīmē?
- Neko, Rands atbildēja, neko īpašu. Tagad mēs dosimies uz Tarvalonu, vai atceries?
Egvēna viņu uzlūkoja, bet noņēma roku no zobena un turpināja stāstīt no tās vietas, kur Perins bija beidzis.
- Moiraina, tāpat kā Lans, ne par ko nebrīnījās. Viņa vadāja mūs turp un atpakaļ pa ielām kā medību suns, kas saož pēdas, un man jau šķita, ka jūsu te nemaz nav. Bet tad viņa piepeši devās uz priekšu, un es attapos vien tad, kad jau uzticējām savus zirgus staļļa puišiem, bet paši gājām uz virtuvi. Moiraina pat nejautāja, vai jūs te esat. Vienkārši sacīja sievietei, kas mīcīja mīklu, lai paziņo Randam Altoram un Matam Kautonam, ka viņus kāds vēlas satikt. Un tad parādījies tu… Egvēna pasmaidīja, kā bumbiņa menestrela rokā, tikpat kā no zila gaisa.
- Bet kur ir menestrels? Perins jautāja. Kopā ar jums?
Randam sažņaudzās kuņģis, un jaukā noskaņa par sastapšanos ar
draugiem izgaisa.
- Toms ir miris. Es tā domāju. Tur bija Izdzisušais… Neko vairāk Rands nespēja pateikt.
Nīnēva nošūpoja galvu un kaut ko nomurmināja. Visapkārt biezēja klusums, sastindzinādams smieklus un apslāpēdams prieku, un tad viņi jau bija uzkāpuši augšā.
- Neteikšu, ka Mats ir slims, Rands sacīja. Drīzāk… Redzēsiet paši.
Jauneklis atrāva durvis uz istabu, kurā viņi bija apmetušies.
- Mat, paskaties, kas atnācis!
Draugs vēl aizvien gulēja, savilcies kamolā. Puisis pacēla galvu.
- Kā tu zini, ka viņi ir tie, pēc kā izskatās? Mats aizsmakušā balsī prasīja.
Viņa seja bija pietvīkusi, āda saspringta un lipīga no sviedriem.
- Kā lai es zinu, ka tu esi tas, pēc kā izskaties?
- Tu saki, nav slims? Nīnēva, iedama garām, nicīgi paskatījās uz Randu. Viņa jau ņēma no pleca somu.
- Visi mainās, Mats dvesa. Kā es varu būt drošs? Perin? Vai tas esi tu? Tu esi mainijies, vai ne? Mata smiekli izklausījās pēc kāsa. Jā, tu tiešām esi mainījies.
Randam par pārsteigumu, Perins atslīga blakusgultā un, saņēmis galvu rokās, raudzījās grīdā. Šķita, ka Mata rejošie smiekli viņu plosa.
Nīnēva notupās pie Mata gultas, piespieda plaukstu pie sirdzēja sejas un noņēma šalli, kas viņam bija aptīta ap galvu. Mats nikni rāvās prom. Viņa acis bija spožas un glāžainas.
- Tu dedz kā ugunī, Viedā sacīja, taču tādā drudzī nevajadzētu svīst. Viņa nespēja slēpt balsī satraukumu. Rand un arī tu, Perin, sameklējiet tīru drānu un aukstu ūdeni, cik vien spējat atnest! Vispirms, Mat, remdēšu tev drudzi un tad…
- Glītā Nīnēva, Mats izmeta. Viedā nedrīkst uzskatīt sevi par sievieti, vai ne? Par pievilcīgu sievieti. Bet tu jau tā nedomā, vai ne? Vairs ne. Tu nevari piespiest sevi aizmirst, ka esi glīta sieviete, tagad ne, un tas tevi biedē. Visi mainās.
To dzirdēdama, Nīnēva nobālēja; dusmās vai cita iemesla dēļ to Rands nezināja. Mats viltīgi nosmējās, un viņa drudžainais skatiens aizslīdēja pie Egvēnas.
- Glītā Egvēna, viņš čērkstēja. Tikpat glīta kā Nīnēva. Bet ne jau tikai tas jūs vieno, vai ne? Citi sapņi. Par ko tu tagad sapņo?
Egvēna soli atkāpās.
- Pagaidām esam labi paslēpušies no Melnā acīm, Moiraina paziņoja, ienākusi istabā. Viņai pa pēdām sekoja Lans. Pārkāpusi pār slieksni, Aesu Sedaja pievērsa skatienu Matam un nošņācās, it kā būtu pieskārusies karstai plītij.
- Ejiet nost no viņa!
Nīnēva nepakustējās, tikai pagriezās un pārsteigta skatījās uz Aesu Sedaju. Divos ašos soļos Moiraina sagrāba Viedo aiz pleciem un vilka prom kā graudu maisu. Nīnēva cīnījās pretī un protestēja, taču Moiraina nelaida viņu vaļā, iekams nebija dabūjusi labu gabalu nost no gultas. Piecēlusies kājās, Viedā turpināja protestēt, pikti braucīdama ar roku kleitu, taču Moiraina nepievērsa viņai ne vismazāko uzmanību. Neredzēdama nevienu citu, Aesu Sedaja glūnēja uz Matu kā čūska.
- Neejiet viņam klāt, viņa sacīja, un apklustiet!
Mats tikpat saspringti raudzījās pretī. Atiezis zobus, viņš nicinoši sašķieba lūpas un savilkās vēl ciešākā kamolā, taču neatlaida skatienu no Aesu Sedajas. Moiraina lēni pastiepās un viegli pieskārās pie Mata krūtīm piespiestā ceļgala. To juzdams, jauneklis krampjaini sarāvās. Pēc mirkļa viss viņa augums noraustījās un atslāba. Strauji pacēlis roku, Mats atvēzēja rubiniem rotāto dunci pret Moirainas seju.
Vienā acumirklī Lans bija uz sliekšņa, nākamajā kā uz burvja mājienu viņš jau atradās pie gultas. Sagrābis Matu aiz delma, Sargātājs apturēja dunci pusceļā; tas gaisā atdūrās kā pret akmeni. Mats vēl aizvien bija savilcies ciešā kamolā. Tikai roka ar dunci centās kustēties, cīnoties ar Lana dzelžaino satvērienu. Naidā gailošās acis ne uz brīdi nenovērsās no Moirainas.
Arī Aesu Sedaja nekustējās. Viņa pat nesarāvās, redzot asmeni pie sejas, gluži kā pirmīt, kad Mats sāka pretoties.