- Kā viņš pie tā tika? Moiraina tēraudcietā balsī prasīja. Es taču jautāju, vai Mordets jums kaut ko neiedeva. Jautāju un brīdināju, bet jūs apgalvojāt, ka neko neesat no viņa ņēmuši.
- Viņš jau neiedeva, Rands sacīja. Mats… to paņēma dārgumu istabā.
Moiraina pievērsa Randam tikpat dedzinošu skatienu, kā Mats viņai. Jauneklis gandrīz atkāpās, bet Aesu Sedaja tikmēr atkal pagriezās pret gultu.
- Es nezināju līdz brīdim, kad jau bijām pašķīrušies. Bet tiešām nezināju!
- Tu nezināji.
Moiraina pētīja Matu. Viņš vēl gulēja, pievilcis ceļgalus pie krūtīm, mēmi šņākdams uz viņu un cenzdamies izraut roku no Lana tvēriena, lai varētu aizsniegt Morainu ar dunci.
- Brīnums, ka ar šo tikāt tik tālu. Es sajutu dunča ļaunumu Mašadara pieskārienu -, vien uzmetot tam aci, bet Izdzisušais to jauš jūdzēm tālu. Varbūt viņš nezinātu, tieši kur esat, tomēr justu, ka tuvu, un tad Mašadars sakopotu visu savu spēku, līdz viņa kauli atcerētos, ka šis pats ļaunums aprija veselu karaspēku baiskungus, Izdzisušos, trollokus, visus. Varbūt to spētu sajust arī daži Melndraugi. Tie, kuri patiešām ir atdevuši savas dvēseles. Tur nu neko nevar līdzēt, bet ir arī tādi, kuri to piepeši sajūt kā gaisa sprakstēšanu ap sevi. Viņi to meklēs kā apmāti. Tas viņus pievilks kā magnēts dzelzs skaidas.
- Mūsu ceļā gadījās Melndraugi, Rands stāstīja, ne vienu reizi vien, tomēr mēs no tiem aizbēgām. Arī Izdzisušais pēdējā naktī pirms Kēmlīnas -, bet viņš mūs neievēroja. Rands nokāsējās. Dzirdējām baumas par dīvainiem radījumiem, kas naktīs klīst ap pilsētu. Tie varēja būt trolloki.
- Jā, aitugan, tie bija trolloki, Lans gausi noteica. Bet, kur trolloki, tur ari Izdzisušie.
Uz Sargātāja delnas virspuses bija uztūkušas dzīslas no piepūles, turot Mata roku, taču viņa balsī nebija ne vismazākā sasprindzinājuma.
- Viņi ir centušies slēpties, taču es jau divas dienas ievēroju zīmes. Un arī dzirdēju zemniekus un ciematniekus sačukstamies par naktī klīstošajiem neradījumiem. Divupē mīrddrālam izdevās ielauzties nemanītam, taču, jo diena, jo tuvāk viņi piekļūst cilvēkiem, kas tiem var uzsūtīt kareivjus. Un tā viņus nekas nespēs apturēt, aitugan.
- Bet mēs taču esam Kēmlīnā, Egvēna iebilda, viņi nevar mums piekļūt, kamēr…
- Nevar? Sargātājs viņu skarbi pārtrauca. Izdzisušie apkaimē pulcina spēkus. Ja proti iztulkot zīmes, tas ir pavisam skaidrs. Ceļus laukā no pilsētas novēro vairāk trolloku, nekā vajadzīgs vismaz ducis dūru. Tam var būt tikai viens iemesls: līdzko sapulcēsies pietiekami daudz Izdzisušo, viņi ienāks pilsētā un sāks jūs meklēt. Puse karaspēka no dienvidiem tad varētu maršēt uz Pierobežu, un ir pamats ticēt, ka Izdzisušie uzņemsies šo risku. Pārāk ilgi jūs trīs esat bēguši no viņiem. Izskatās, ka jūsu dēļ Kēmlīnā atkal var izcelties trolloku karš, aitugan.
Egvēna izmisīgi iešņukstējās, bet Perins purināja galvu, it kā gribēdams dzirdēto apstrīdēt. Iedomājoties Kēmlīnas ielās trollokus, Randam sametās šķērmi. Visi šie ļaudis, kas ķeras cits citam pie rīkles, ne mirkli nesaprot, ka īstās briesmas gaida viņpus mūriem. Ko pilsētnieki iesāktu, piepeši redzot savā vidū trollokus un Izdzisušos, kas uzsāktu slaktiņu? Prātā Rands jau skatīja degošus torņus, liesmas, kas laužas no torņiem, sirojošus trollokus līkumainajās ielās un iekšpilsētas laukumos. Pili vienās liesmās. Elēnu un Gevinu, un Morgeisu… mirušus.
- Vēl ne, Moiraina izklaidīgi sacīja, vēl aizvien visu uzmanību veltot Matam. Ja mums izdotos tikt prom no Kēmlīnas, Puscilvēkiem zustu interese par pilsētu. Ja vien. Ir tik daudz “ja vien”.
- Būtu labāk, ja mēs jau būtu miruši, Perins pēkšņi izmeta.
Rands satrūkās, it kā būtu dzirdējis savu domu atbalsi. Perins joprojām raudzījās grīdā, nu jau nikni, un viņa balsī skanēja rūgtums.
- Lai kurp mēs ietu, visur atnesam sāpes un ciešanas. Visiem būtu labāk, ja mēs būtu miruši.
Nīnēva pagriezās pret viņu. Viedās seja pauda gan dusmas, gan uztraukumu, gan bailes, taču Moiraina viņu apsteidza.
- Ko jūs ar savu nāvi iegūtu paši sev vai citiem? Aesu Sedaja jautāja. Viņas balss bija mierīga, taču skarba. Ja Kapu pavēlniekam es baidos, ka tā arī ir, ļauts brīvi pieskarties Rakstam, viņš jums mirušiem piekļūs vieglāk nekā dzīviem. Miruši jūs nevienam nepalīdzēsiet nedz tiem, kas palīdzējuši jums, nedz draugiem un ģimenei Divupē. Pār pasauli krīt Ēna, un neviens no jums miris nespēs to apturēt.
Perins pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Rands satrūkās. Drauga acu zīlītes bija drīzāk dzeltenas nekā brūnas. Izspūruši mati, ass skatiens viņā kaut kas bija mainījies. Tomēr Rands netika gudrs, kas tieši.
Perins runāja klusi, bezkaislīgi, ar to piešķirdams saviem vārdiem lielāku svaru nekā tad, ja viņš kliegtu.
- Taču mēs nespēsim viņus apturēt, ari būdami dzīvi, vai ne?
- Pastrīdēsimies vēlāk, kad man būs vairāk laika, Moiraina atteica,
- šobrīd esmu vajadzīga tavam draugam.
Viņa pakāpās malā, lai visi varētu redzēt Matu, kurš vēl aizvien naidpilni glūnēja uz Aesu Sedaju; viņš nebija ne izkustējies, ne mainījis pozu. Šķita, ka Mats visu spēku velta centieniem aizsniegt Moirainu ar dunci, kuru dzelžaini turēja Lans.
- Vai par viņu jau esat aizmirsuši?
Perins apjucis paraustīja plecus un klusēdams noplātīja rokas.
- Kas Matam kaiš? Egvēna jautāja.
- Vai šī sērga ir lipīga? Bet es varu viņu ārstēt! Šķiet, man nekas nelīp, lai arī kas tā būtu par ligu, Nīnēva sacīja.
- Jā, tā ir lipīga sērga, Moiraina atbildēja. Un… tavas aizsardzības spējas tevi te neglābs.
Aesu Sedaja norādīja uz dunci ar rubīniem, vairīdamās tam pieskarties. Asmens drebēja, jo Mats vēl aizvien mēģināja ar to viņu aizsniegt.
- Duncis ir no Šadarlogotas. Tur nav ne oļa, kas nebūtu nolādēts un ko nebūtu bīstami nest ārā; un šis nav tikai olis. Duncī mīt ļaunums, kas nogalēja Šadarlogotu, un tagad šis ļaunums slēpjas Matā. Aizdomas un naids ir tik spēcīgs, ka pat vistuvākos cilvēkus viņš redz kā ienaidniekus, iesakņojies tik dziļi kaulos, ka vienīgā doma ir nogalināt. Iznesot dunci no Šadarlogotas, Mats atbrīvoja tajā esošo ļaunuma graudu, kas bija piesaistīts pilsētai. Ļaunums viņā te uzbango, te noplok, taču kauja
ar Mašadara sēto sērgu turpinās sirdī, un Mats jau ir gandrīz zaudējis. Ja viņš izdzīvos, tad, kur vien ies, visur izplatīs ļaunumu kā mēri. Ar vienu šī dunča skrāpējumu pietiek, lai cilvēks saindētos un ietu bojā. Jau drīz pēc dažām minūtēm Mats būs gandrīz miris.
Nīnēvas seja nobālēja.
- Vai jūs spējat kaut ko mainīt? viņa čukstēja.
- Es ceru, Moiraina nopūtās, pasaules dēļ jācer, ka vēl nav par vēlu.
Ieslidinājusi roku somiņā pie jostas, Aesu Sedaja izvilka zīdā ietītu angreālu.
- Bet tagad atstājiet mani! Turieties kopā, atrodiet vietu, kur neviens jūs neredzēs, taču atstājiet mani. Mata labā es darīšu visu, ko spēšu.
Četrdesmit otra nodaļa
Sapņu atcerēšanās
R
ands lejup pa kāpnēm veda nomāktu cilvēku grupu. Neviens
vairs negribēja runāt nedz ar viņu, nedz cits ar citu. Arī viņam
pašam nebija tādas vēlmes.
Saule debesis jau bija noslīdējusi pavisam zemu, un sētas kāpnēs bija patumšs, tomēr gaismekļi vēl nebija iedegti. Uz pakāpieniem pārmaiņus krita gaismas un ēnu strēles. Perina seja bija noslēgta tāpat kā pārējiem, taču puiša piere bija gluda atšķirībā no citu sarauktajām. Rands nodomāja, ka draugs izskatās rezignēts. Gribēdams zināt, kāpēc, viņš jau grasījās jautāt, taču, līdzko Perins iegāja dziļāk ēnā, viņa acis sevī uzņēma visu gaismiņu, maigi mirdzot kā pulēts dzintars.