Nodrebējis Rands centās visu uzmanību veltīt tuvākajai apkārtnei riekstkoka sienām un ozolkoka margām pamatīgām, praktiskām lietām. Ne vienu reizi vien jauneklis noslaucīja mētelī rokas, taču plaukstas atkal sasvīda. Nu jau būs labi. Mēs atkal esam kopā, bet… Gaisma, Mats!
Rands pa sētas pusi aizveda draugus uz bibliotēku, ejot garām virtuvei un izvairoties no viesistabas. Bibliotēkā ceļinieki parasti neiegriezās, jo vairums ļaužu, kas mīlēja grāmatas, apmetās smalkākās viesnīcās iekšpilsētā. Gila kungs bibliotēku uzturēja vairāk savam priekam nekā dažiem viesiem, kas šad tad sagribētu palasīt. Randam negribējās ne domāt, kāpēc Moiraina viņus aizraidīja prom, bet tad puisis atcerējās, ka Balto apmetņu apakšvirsnieks bija solījis atgriezties, un atminējās arī Elēdas acis, Aesu Sedajai jautājot, kur viņš ir apmeties. Ar to bija gana, lai Rands beigtu domāt par Moirainu, lai arī ko viņa grasījās darīt.
Spēris bibliotēkā piecus soļus, jauneklis aptvēra, ka pārējie, saspiedušies bariņā, ir apstājušies uz sliekšņa un muti vaļā brīnās. Kamīnā omulīgi sprakšķēja uguns, bet uz garā dīvāna bija izstiepies Loials; ogērs aizrautīgi lasīja. Uz viņa vēdera saritinājies snauda mazs, melns kaķis ar baltām ķepiņām. Viņiem ienākot, Loials aizvēra grāmatu, ielikdams milzīgo pirkstu vietā, kur bija beidzis lasīt, un saudzīgi nolika kaķi uz grīdas. Pēc tam viņš piecēlās un svinīgi paklanījās.
Rands jau bija tā pieradis pie ogēra, ka tikai pēc mirkļa attapās, kāpēc visi tā blenž.
- Tie ir mani draugi, kurus gaidīju, viņš paskaidroja. Nlnēva, mūsu ciemata Viedā. Perins. Un Egvēna.
- Nūja, Loials staroja, Egvēna. Rands par tevi daudz stāstīja. Jā. Bet mani sauc Loials.
- Viņš ir ogērs, Rands sacīja un ievēroja, ka pārsteigums draugu sejās zināmā mērā mainās.
Visi bija redzējuši trollokus un Izdzisušos, taču, vaigu vaigā sastopot staigājošu un elpojošu leģendu, viņi bija satricināti. Atcerējies savu pirmo tikšanos ar Loialu, Rands skumji pasmaidīja. Draugi turējās labāk nekā viņš.
Loials lielo skatīšanos uztvēra pavisam mierīgi. Rands nodomāja, ka salīdzinājumā ar pūli, kas kliedz Trolloks!, Loials to tik tikko pamana.
- Rand, bet Aesu Sedaja? ogērs jautāja.
- Viņa ir augšstāvā pie Mata.
Loials domīgi pacēla biezo uzaci.
- Tad jau viņš ir slims. Manuprāt, mums visiem jāapsēžas. Vai viņa mums piebiedrosies? Jā. Tad jau neatliek nekas cits kā gaidīt.
Apsēšanās emondāriešus atraisīja, it kā labā krēslā pie kamīna, kura priekšā saritinājies kaķis, viņi justos kā mājās. Iekārtojušies draugi sāka sajūsmināti uzdot ogēram jautājumus. Randam par pārsteigumu, pirmais ierunājās Perins.
- Stēdinga, Loial. Vai patiešām tur var paslēpties, kā ļaudis stāsta? Perina balss skanēja apņēmīgi, it kā viņam būtu svarīgs iemesls to zināt.
Loials ar prieku sāka stāstīt par stēdingu un to, kā viņš ieradās “Karalienes Svētībā”, ko bija redzējis ceļā. Rands jau drīz apsēdās ērtāk un daudz ko laida gar ausīm. To visu viņš jau bija dzirdējis, turklāt sīkumos. Loialam patika runāt, gari un plaši stāstīt ikreiz, kad vien radās tāda
izdevība. Ogērs uzskatīja, ka stāsts ir jāsāk ar atkāpi divsimt trīssimt gadu senā pagātnē, jo tikai tad visu var saprast. Loialam bija ļoti dīvaina laika izjūta: pēc viņa domām, bija vajadzīgi trīs gadsimti, lai stāsts patiešām būtu izskaidrots. Kad Loials stāstīja par stēdingas atstāšanu, šķita, ka viņš ir devies prom pirms pāris mēnešiem, taču beigās atklājās, ka ir aizritējuši vairāk nekā trīs gadi.
Randa domas aizpeldēja pie Mata. Duncis. Nolādētais nazis, kas var nogalināt Matu tikai tāpēc vien, ka viņš to nēsāja. Gaisma, es vairs nevēlos piedzīvojumus! Ja Moiraina spēs viņu izdziedināt, mums visiem jādodas… ne uz mājām. Uz mājām nevar. Kaut kur. Labi, meklēsim vietu, kur neviens nebūs dzirdējis par Aesu Sedajām vai par Melno. Kaut kur.
Atvērās durvis, un Randam pirmajā acumirklī šķita, ka viņš tikai iztēlojas. Uz sliekšņa stāvēja Mats, mirkšķinādams acis, aizpogātā mētelī un ar tumšo šalli zemu uz pieres. Pēc tam Rands ieraudzīja Moirainu; Aesu Sedaja bija uzlikusi roku Matam uz pleca, bet aiz viņiem stāvēja Lans. Moiraina uzmanīgi skatījās uz Matu kā cilvēku, kas tikko piecēlies no slimības gultas. Lans kā allaž vēroja visu, lai gan šķita, ka viņš neko nemana.
Mats izskatījās tā, it kā ne dienu nebūtu vārdzis. Puiša pirmais nedrošais smaids aptvēra visus, taču, ieraudzījis Loialu, viņš atvēra muti, it kā ogēru redzētu pirmo reizi dzīvē. Paraustījis plecus un nogrozījis galvu, Mats atkal pievērsās draugiem.
- Es… ak… jā… Viņš dziļi ievilka elpu.-Es… ak… laikam uzvedos … ak… kaut kā savādi. Atklāti sakot, neko daudz neatceros. Paskatījies uz Moirainu viņa uzmundrinoši pasmaidīja -, Mats turpināja:
- Pēc Baltā tilta man viss šķiet miglā tīts. Toms un… Mats nodrebēja un tad turpināja: Jo tālāk no Baltā tilta, jo migla biezāka. Es pat neatceros, kā ierados Kēmlīnā. Puisis vaicājoši paskatījās uz Loialu. Nudien ne. Moiraina Sedaja teica, ka es… augšstāvā… ka es… ak… Pasmaidījis viņš pēkšņi pārvērtās visiem pazīstamajā Matā. Nevar taču pārmest cilvēkam, ka viņš trakumā kaut ko savārījis, vai ne?
- Tu jau no laika gala esi bijis dulns, Perins norūca, un mirkli šķita, ka arī viņš pats ir tāds kā senāk.
- Nē, Nīnēva teica. Asaras vērta viņas acis mirdzošas, tomēr Viedā smaidīja. Neviens no mums tev neko nepārmetīs.
Pēc tam Rands un Egvēna sāka reizē runāt. Visi esot ļoti laimīgi, ka Mats ir sveiks un vesels un izskatās tik labi. Abi ik pa brīdim iesmējās un
piebilda, ka Mats, cerams, vairs tā neāzēs citus, kad nu pats tik briesmīgi uzķēries uz āķa. Mats uz zobgalību atbildēja ar zobgalību, nu jau iejuties savā vecajā ādā. Puisis apsēdās, joprojām smaidīdams, un izklaidīgi pieskārās mētelim, it kā lai pārliecinātos, ka tas, kas ir aizbāzts aiz jostas, atrodas savā vietā. Rands aizturēja elpu.
- Jā, Moiraina pamāja, duncis vēl ir pie viņa.
Smiešanās un sarunas turpinājās, taču Moiraina bija ievērojusi, ka Rands aizturēja elpu, un arī saprata, kāpēc. Pienākusi tuvāk Randa krēslam, lai nebūtu jāpaceļ balss, Aesu Sedaja skaidroja:
- Es nevaru viņam to atņemt, pretējā gadījumā Mats mirs. Saikne pastāv jau ļoti ilgi, un tā ir kļuvusi pārāk spēcīga. To varēs atraisīt tikai Tarvalonā; nedz es to spēju, nedz kāda cita Aesu Sedaja, pat ar angreālu ne.
- Bet Mats vairs neizskatās slims, Rands teica un, kaut ko iedomājies, uzlūkoja Moirainu. Kamēr pie viņa ir duncis, Izdzisušie zinās, kur mēs esam. Arī Melndraugi, vismaz daži. Jūs pati tā teicāt.
- To es zināmā mērā novērsu. Ja viņi pienāks tik tuvu, lai mūs justu, tad tāpat gūs virsroku. Rand, es atbrīvoju Matu no lāsta un, cik spēdama, centos aizkavēt tā atgriešanos, taču lāsts atjaunosies, ja viņš Tarvalonā nesaņems palīdzību.
- Tad jau labi, ka mēs dodamies uz Tarvalonu, vai ne?
Varbūt rezignācija Randa balsi un cerība dzirdēt kaut ko citu Moirainai lika skarbi paskatīties un novērsties.