Loials bija piecēlies kājās un paklanījās viņas priekšā.
- Es, Aesu Sedaja, esmu Loials, Arenta dēls, kas ir Halana dēls. Stēdinga Gaismas kalpiem piedāvā patvērumu.
- Paldies, Loial, Arenta dēls, Moiraina nopietni atbildēja, bet es tavā vietā gan tik vieglprātīgi aicinājumu neizteiktu. Kēmlīnā šobrīd, iespējams, ir divdesmit Aesu Sedajas, un vienīgi es neesmu no Sarkanajiem ajahiem.
Loials saprotoši pamāja kā piekrizdams. Rands tikai apjucis nogrozīja galvu. Lai Gaisma apžilbina, bet viņam nebija ne jausmas, par ko Aesu Sedaja runā.
- Ir savādi jūs te satikt, Moiraina turpināja. Pēdējos gados maz ogēru atstāj stēdingu.
- Es aizrāvos ar seniem nostāstiem, Aesu Sedaja. Piedzinu savu muļķa galvu pilnu ar bildēm no vecām grāmatām. Gribu redzēt birztalas.
Un arī mūsu uzbūvētās pilsētas. Laikam jau pārāk daudz nav palicis nedz no birztalām, nedz no pilsētām, bet, lai arī ēkas nevar aizstāt kokus, tās tomēr ir redzēšanas vērtas. Vecajie mani uzskata par dīvaini, jo vēlos ceļot. Vienmēr esmu to gribējis, un viņi vienmēr ir brīnījušies. Neviens no viņiem neuzskata, ka ārpus stēdingas būtu vērts kaut ko redzēt. Kad atgriezīšos un pastāstīšu par redzēto, varbūt viņi mainīs savas domas. Es tā ceru. Kādreiz.
- Varbūt tiešām mainīs, Moiraina rāmi atbildēja. Loial, lūdzu, atvainojiet, ja nebūšu pārāk pieklājīga. Tāds trūkums cilvēcei piemīt, to es zinu. Man un ceļabiedriem nekavējoties jāsāk plānot turpmāko ceļojumu. Vai atvainosiet mūs?
Nu bija Loiala kārta izskatīties apjukušam. Rands metās viņu glābt.
- Loials dosies ceļā kopā ar mums. Es viņam apsolīju.
Moiraina stāvēja, skatīdamās uz ogēru, it kā neko nebūtu dzirdējusi, tomēr beigās pamāja.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, viņa nomurmināja. Lan, gādā par to, lai neviens mūs nepārsteidz.
Lans nedzirdami izslīdēja no istabas, un aiz viņa aizvērdamās noklikšķēja durvis.
Sargātāja prombūtne iedarbojās kā signāls: sarunas piepeši pārtrūka. Moiraina piegāja pie kamīna, un, kad pagriezās, visu skatieni pievērsās viņai. Lai gan augumā sīka, Aesu Sedaja dominēja pār visiem.
- Kēmlīnā ilgi aizkavēties nevaram un arī šeit, “Karalienes Svētībā”, nevaram justies droši. Pilsētā jau ir Melnā acis. Viņi vēl nav atraduši, ko vēlas, jo citādi vairs nemeklētu. la ir mūsu priekšrocība. Esmu izvietojusi sardzi, kas viņus turēs pa gabalu, un, kad Melnais aptvers, ka pilsētā ir no žurkām brīva vieta, mēs jau būsim lielā gabalā. Taču jebkurš līdzeklis, kas aizkavē cilvēku, mīrddrālam būs kā bākuguns, turklāt Kēmlīnā uzturas Gaismas bērni, un arī viņi meklē Perinu un Egvēnu.
Rands nopūtās, un Moiraina vaicājoši pacēla uzaci.
- Man šķita, ka viņi meklē Matu un mani, viņš sacīja.
To dzirdēdama, Aesu Sedaja pacēla arī otru uzaci.
- Kāpēc tu domā, ka Baltie apmetņi meklē tevi?
- Dzirdēju vienu no viņiem sakām, ka tiek meklēts kāds no Divupes. Melndraugs, tā viņš teica. Ko es varēju nodomāt? Pēc visa notikušā. Labi, ka vēl vispār spēju pakustināt smadzenes.
- Zinu, ka esi apjucis, Rand, savu vārdu teica Loials, taču tu spēj domāt skaidrāk. Gaismas bērni neieredz Aesu Sedajas. Elēda ne…
- Elēda? Moiraina skarbi izmeta. Kāds tam visam sakars ar Sedaju Elēdu?
Viņa tik cieši raudzījās uz Randu, ka jauneklis tik tikko noturējās, neatliecies atpakaļ.
- Aesu Elēda gribēja iemest mani cietumā, viņš lēni atbildēja. Es tikai gribēju paskatīties uz Logēnu, taču viņa neticēja, ka pils dārzā ar Elēnu un Gevinu sastapos nejauši.
Visi blenza tā, it kā Randam būtu uzradusies trešā acs visi, izņemot Loialu.
- Karaliene Morgeisa ļāva man iet. Viņa teica, ka nekas neliecina par maniem ļaunajiem nodomiem, tāpēc tiks ievērots likums par spīti Elēdas aizdomām.
Kavējoties atmiņās par Karalieni, Rands pat aizmirsa, ka visi uz viņu skatās.
- Vai spējat noticēt, ka es satiku Karalieni? Viņa ir skaista kā pasakā! Arī Elēna. Un Gevins… Tev Gevins patiktu, Perin. Perin? Mat?
Visi klusēdami skatījās.
- Pelni un asinis, es tikai uzrāpos uz mūra, lai varētu labāk redzēt viltus Pūķi! Es nedarīju neko sliktu.
- Es arī vienmēr tā saku, Mats nopietni piebalsoja ar blēdīgu smaidu līdz ausīm.
- Kas tā par Elēnu? Egvēna nedabiski vienaldzīgā balsī painteresējās.
Moiraina kaut ko dusmīgi nomurmināja.
- Karaliene, Perins nogrozīja galvu. Tev nu gan piedzīvojumi! Mēs satikām tikai Meistarotājus un dažus Baltos apmetņus.
Perins tik acīm redzami centās neskatīties uz Moirainu, ka Rands nevarēja to neievērot. Draugs aptaustīja brūces uz savas sejas.
- Jāatzīst, ka sadziedāšanās ar Meistarotājiem bija daudz jautrāka nekā tikšanās ar Baltajiem apmetņiem.
- Pārceļotāji dzīvo savām dziesmām, Loials sacīja. Visām dziesmām. Vismaz to meklēšanai. Pirms dažiem gadiem satiku dažus tuathanus; viņi gribēja apgūt dziesmas, kuras mēs dziedam kokiem. Atklāti sakot, koki vairs daudz neklausās, un reti kurš ogērs arī mācās tādas dziesmas.
Man ir kāda druska šo spēju, tāpēc vecākais Ārents lika tās mācīties. Iemācīju arī tuathaniem, cik nu viņi spēja apgūt, taču, kā jau minēju, koki cilvēkos vairs neklausās. Pārceļotājiem tās bija vienkārši dziesmas, un tā viņi tās arī uztvēra, un šo dziesmu vidū nebija nevienas no tām, ko viņi meklē. Tāpēc jau Pārceļotāji katras savas grupas vadītāju dēvē par Meklētāju. Dažreiz viņi uzrodas Šantajas stēdingā. Daži cilvēki tur parādās.
- Ja atļausiet, Loial, Moiraina ierunājās, taču ogērs piepeši nokāsējās un aši turpināja bubināt, it kā baidītos, ka Aesu Sedaja viņu pārtrauks.
- Aesu Sedaja, es nupat kaut ko atcerējos. Allaž esmu gribējis pajautāt Aesu Sedajai ja nu gadītos kādu satikt: jūs taču daudz ko zināt, un Tarvalonā ir lielas bibliotēkas. Šobrīd man, protams, ir tāda izdevība, un vai… vai es drīkstu?
- Jā, bet tikai dažos vārdos, Moiraina sacīja.
- Dažos vārdos, ogērs atkārtoja, it kā brīnīdamies, ko tas varētu nozīmēt. Jā. Labi. Dažos vārdos. Šantajas stēdingā ne pārāk sen ieradās kāds vīrs. Tas nebūtu nekas neparasts, jo uz Pasaules kori dodas daudz bēgļu, lai paglābtos no tā, ko jūs, cilvēki, saucat par aijelu karu.
Rands pasmaidīja. Ne pārāk sen? Pirms vismaz divdesmit gadiem.
- Vīrs bija tuvu nāvei, lai gan uz viņa auguma neredzējām nevienu brūci, nevienu rētu. Vecajie nosprieda, ka varbūt viņam kaut ko nodarījušas Aesu Sedajas, Loials kā atvainodamies paskatījās uz Moirainu, jo, nokļuvis stēdingā, viņš ātri vien atlaba. Pēc dažiem mēnešiem. Kādu nakti vīrs aizgāja, nevienam neteicis ne vārda, vienkārši aizšmauca, kad norietēja mēness. Uzmetis skatienu Moirainai, ogērs atkal nokāsējās. Jā. Dažos vārdos. Taču pirms aiziešanas viņš pastāstīja kaut ko interesantu, ko bija vēlējies, kā pats sacīja, paziņot Tarvalonā. Viņš teica, ka Melnais nodomājis padarīt aklu Pasaules aci, nogalēt Lielo čūsku, nosist pašu laiku. Vecajie teica, ka viņa gars ir tikpat vesels kā miesa, tomēr tieši tā viņš sacīja. Un es tagad gribētu pajautāt: vai Melnais patiešām to spēj? Nosist pašu laiku? Un Pasaules acs? Vai viņš spēj padarīt aklu Lielās čūskas aci? Ko tas nozīmē?
Rands gaidīja no Moirainas visu, bet tikai ne to, ko ieraudzīja. Aesu Sedaja Loialam neatbildēja un arī neteica, ka viņai nav laika tādām sarunām; Moiraina tikai stāvēja un skatījās ogēram cauri, domās saraukusi pieri.