- Meistarotāji mums teica to pašu, Perins bilda.
- Jā,'Egvēna pamāja, stāstīja par aijeliem.
Moiraina lēni pagrieza galvu, bet viņas augums pat nepakustējās.
- Ko stāstīja?
Viņas skatiens bija bezkaislīgs, tomēr Perinām vajadzēja dziļi ieelpot, lai atbildētu parastā, mierīgā balsī.
- Daži Meistarotāji, kas šķērsojuši Tuksnesi viņi to paveica sveiki un veseli -, atrada mirstošu aijelu meiteni pēc cīņas ar trollokiem. Pirms pēdējā aijela nomira, viņa tās visas acīmredzot bija sievietes bija sacījusi Meistarotājiem to pašu, ko nupat stāstīja Loials. Melnais viņi to saucot par Skatiena dzēsēju ir nodomājis padarīt aklu Pasaules aci. Tas notika tikai pirms trim gadiem, nevis pirms divdesmit. Vai tas kaut ko nozīmē?
- Varbūt tas nozīmē visu, Moiraina atbildēja.
Aesu Sedajas seja bija mierīga, taču Rands juta, ka aiz tumšajām acīm drudžaini rosās domas.
- Bālzamons, Perins pēkšņi sacīja.
Vārds pārcirta pārējās skaņas istabā. Šķita, ka visi ir aizturējuši elpu. Perins paskatījās uz Randu, tad uz Matu, un viņa skatiens bija savādi rāms un acis tik dzeltenas kā vēl nekad.
- Nekādi nespēju atcerēties, kur esmu dzirdējis šos vārdus… Pasaules acs. Bet tagad atcerējos. Jūs ne?
- Es negribu neko atcerēties, Mats stingi sacīja.
- Mums jāizstāsta Moirainai, Perins turpināja. Tagad tas ir svarīgi. Ilgāk vairs turēt pie sevis nevaram. Tu taču to saproti, Rand, vai ne?
- Jāizstāsta man? Aesu Sedajas balss skanēja skarbi, it kā gaidot triecienu, un tad viņas skatiens apstājās pie Randa.
Jauneklim negribējās atbildēt. Un atcerēties viņš nevēlējās tikpat ļoti kā Mats, tomēr atminējās gan un zināja, ka Perinām ir taisnība.
- Es…
Rands paskatījās uz draugiem. Mats pamāja negribīgi, Perins izlēmīgi, tomēr vismaz piekrita abi. Viens stāties pretī Moirainai Rands nespētu.
- Mums bija… sapņi.
Rands paberzēja plankumiņu uz pirksta, kur reiz sapnī bija iedūries ērkšķis, un atcerējās, ka pamodies tur redzēja asinis. Jauneklis šķebīgi atminējās citu ainu savu saulē apdegušo seju.
- Tikai tie varbūt nebija gluži sapņi. Mēs tajos redzējām Bālzamonu.
Rands zināja, kāpēc Perins bija izteicis šo vārdu: vieglāk ir sacīt, ka
sapņos un galvā ir bijis Bālzamons, nevis Melnais.
- Viņš teica… viņš teica daudz ko, bet vienreiz paziņoja, ka Pasaules acs man nekad nekalpos.
Randa mute pēkšņi izkalta.
- Man viņš teica to pašu, Perins piebalsoja.
Mats smagi nopūtās un pamāja. Rands sajuta, ka mutē atkal ir siekalas.
- Vai tiešām jūs nedusmojaties uz mums? Perins izbrīnīts jautāja.
Rands atskārta, ka Moiraina nudien neizskatās dusmīga. Aesu Sedaja
visus pētīja. Viņas acis, lai arī vērīgas, bija skaidras un rāmas.
- Dusmojos vairāk uz sevi nekā uz jums. Bet es taču jautāju, vai jums nav bijuši dīvaini sapņi. Jau pašā sākumā jautāju. Aesu Sedajas balss skanēja mierīgi, taču acīs nozibsnīja dusmas, kas tūlīt arī pagaisa. Ja es būtu zinājusi uzreiz, tad būtu spējusi… Sapņu staigātājs Tarvalonā nav redzēts jau teju tūkstoš gadus, taču es vismaz būtu mēģinājusi. Bet nu jau ir par vēlu. Ar katru nākamo reizi Melnajam būs vieglāk jums pieskarties. Varbūt zināmā mērā jūs pasargās mana klātbūtne, taču pat tad… Vai atceraties nostāstus par nolādētajiem, kas piesaista sev cilvēkus? Spēcīgus vīriešus, kas jau no paša sākuma cīnījušies pret Melno. Tie ir patiesi stāsti, un nevienam Nolādētajam nav ne desmitās daļas no viņu saimnieka spēka nedz Aginoram un Lanfēram, nedz Baltamelam un Demandredam, nedz Išamēlam, pašam Cerību vīlējam.
Rands redzēja, ka Nīnēva un Egvēna uz viņu skatās, skatās uz visiem trim: Matu, Perinu un viņu. Sieviešu sejās, bālās kā krīts, bailes sajaucās ar šausmām. Vai tās ir bailes par mums vai no mums?
- Ko lai tagad darām? Rands jautāja. Kaut kādai izejai taču ir jābūt.
- Turieties manā tuvumā, Moiraina atbildēja. Tas palīdzēs. Kaut cik. Neaizmirstiet, ka cieši ap mani mazliet darbojas aizsardzība, ko nodrošina pieskaršanās Pirmavotam. Tomēr visu laiku jūs nevarēsiet būt man cieši blakus. Jūs varat aizstāvēties, ja to spējat, bet spēks jums jāatrod sevī. To es jums nevaru iedot.
- Es jau laikam esmu atradis aizsardzību, Perins paziņoja, izklausīdamies vairāk rezignēts nekā laimīgs.
- Jā, Moiraina pamāja, jādomā, tā ir.
Aesu Sedaja skatījās uz Perinu, līdz puisis nolaida acis, un arī pēc tam vēl brīdi kaut ko apdomāja. Visbeidzot Moiraina pievērsās pārējiem.
- Melnā vara pār jums nav neierobežota. Tomēr pietiek mirkli padoties, un viņš piesies jūsu sirdij auklu, auklu, ko pārcirst varbūt nekad nespēsiet. Padodieties, un jūs piederēsiet viņam. Neatzīstiet Melno, un viņa vara izgaisīs. Nav viegli, ja viņš skar jūsu sapņus, taču ar to var tikt galā. Melnais var uzsūtīt jums Puscilvēkus un trollokus, sapņus un ne to vien, taču nespēs jūs uzvarēt, ja paši to nepieļausiet.
- Pietiktu jau ar Izdzisušajiem, Perins novilka.
- Negribu, ka viņš atkal lien manā galvā, Mats norūca. Vai nevar viņu kaut kā atvairīt?
Moiraina papurināja galvu.
- Loialam nav jābaidās, Egvēnai un Nīnēvai arī ne. Ārpus visa lielā cilvēces kopuma Melnais spēj skart kādu atsevišķi tikai nejauši, protams, ja vien cilvēks pats to neizaicina. Taču tagad vismaz kādu laiku Raksta centrā esat jūs trīs. Tiek austs Likteņa tīkls, un visi pavedieni ved tieši pie jums. Ko vēl Melnais sacīja?
- Es tik labi neatceros, Perins atbildēja un tad drūmi turpināja:
- Kaut kas par to, ka izvēle ir kritusi uz vienu no mums, kaut kas tamlīdzīgs. Atceros, ka viņš smējās, puisis drūmi pabeidza, par to, kas mūs ir izvēlējies. Viņš teica: vai nu mēs kalpošot, vai miršot. Un tad mums būšot jākalpo viņam.
- Vēl viņš sacīja, ka Amīrlinas tronis centīsies mūs izmantot, Mats piebilda.
Attapies, ar ko runā, puisis aprāvās. Norijis siekalas, viņš pēc mirkļa turpināja:
- Stāstīja, ka Tarvalona esot radusi tā darīt. Nosauca vairākus vārdā. Vai tikai nebija Daviāns? Bet arī to es skaidri neatceros.
- Raulins Dārkbeins, Perins sacīja.
- Jā, Rands saviebās. Viņš bija centies šos sapņus pilnībā aizmirst. Nebija patīkami atkal tos atsaukt. Vēl arī Juriāns Stounbovs un Guērs Amalasāns.
Rands piepeši aprāvās, cerēdams, ka Moiraina to nebūs ievērojusi.
- Visi vārdi man šķita sveši.
Tā vis gluži nebija; viens vārds pēkšņi iznira no Randa atmiņu dzilēm. Tas jau bija mēles galā, taču pēdējā brīdi jauneklis aprāvās. Logēns. Viltus Pūķis. Gaisma! Toms teica, ka šie vārdi ir bīstami. Vai to Bālzamons bija domājis? Proti, Moiraina grib kādu no mums izmantot viltus Pūķa lomai? Taču Aesu Sedajas pār pūķiem nevalda, bet tos vajā. Vai tiešām? Gaisma, palīdzi man! Vai tiešām?
Moiraina raudzījās uz Randu ar neizdibināmu skatienu.
- Vai jūs viņus pazīstat? viņš jautāja. Vai šie vārdi jums kaut ko izsaka?
- Melnais nudien ir īsts Melu tēvs, Moiraina atbildēja. Visur kā varēdams sēj šaubu sēklu. Un tās saēd ļaužu prātu kā vēzis. Ticot Melu tēvam, jūs sperat pirmo soli uz padošanos. Neaizmirstiet, ka, pakļāvušies Melnajam, jūs piederat viņam.
Aesu Sedaja nekad nemelo, taču patiesība, ko viņa saka, ne vienmēr ir tāda, kā izklausās. Tams tā bija sacījis, turklāt Moiraina uz Randa jautājumu nemaz isti neatbildēja. Puisis centās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi, nolicis rokas uz ceļgaliem, cenšoties neslaucīt sasvīdušās plaukstas gar biksēm.