Egvēna klusi raudāja. Nīnēva bija meiteni apskāvusi, tomēr izskatījās, ka arī viņa jau ir tuvu asarām. Rands nožēloja, ka pats nevar izraudāties.
- Viņi visi trīs ir ta’vereni, Loials īsi sacīja. Ogērs staroja kā saule, priecīgs par izredzēm būt tik tuvu Rakstam un vērot, kā tas aužas ap viņiem.
Rands neticīgi, mazliet apjucis paskatījās uz Loialu, kas samulsis paraustīja varenos plecus, taču viņa dedzība nebūt nenoplaka.
- Tā patiešām ir, Moiraina teica. Turklāt trīs, lai gan es gaidīju vienu. Ir noticis daudz kas neparedzēts. Vēsts par Pasaules aci ir ieviesusi daudzas izmaiņas.
Saraukusi pieri, Aesu Sedaja brīdi klusēja un tad turpināja:
- Zināmu laiku Raksts tiešām vīsies ap jums trim, kā saka Loials, bet pēc tam uzņems apgriezienus, līdz visbeidzot pierims. Dažreiz Raksts ir spiests liekties ap ta’verenu, bet citreiz spiež iet viņu pa noteiktu ceļu. Tīmeklī var ieausties dažādi musturi, un daži no tiem var būt briesmīgi. Gan jums, gan pasaulei. Kēmlīnā mēs nevaram palikt, taču, lai arī pa kuru ceļu ietu, jau pēc desmit jūdzēm priekšā būs mirddrāli vai trolloki. Un tieši tagad mēs dzirdam, ka Pasaules acij draud briesmas, turklāt nevis
no vienas puses, bet no trim, un katra, šķiet, darbojas neatkarīgi. Raksts liek mums izvēlēties ceļu. Raksts vēl aizvien aužas ap jums trim. Mēs tikai nezinām, kurš to vada un kurās rokās ir atspole. Vai patiešām cietuma mūri ir zaudējuši aizsardzības spēju, ka Melnais spēj tik ļoti iejaukties?
- Tā ir tukša runāšana! Nīnēva skarbi izmeta. Tā jūs viņus tikai nobiedēsiet.
- Un tevi ne? Moiraina atbildēja. Man pašai arī ir bail. Labi, varbūt tev tiešām ir taisnība. Nav pieļaujams, ka mūsu rīcību ietekmē bailes. Vai tas būtu slazds vai savlaicīgs brīdinājums mums tāpat ir jādara tas, kas jādara, proti, ātri jānokļūst līdz Pasaules acij. Zaļajam vīram noteikti jāzina par šīm briesmām.
Rands iztrūkās. Zaļais vīrs? Brīnījās arī pārējie, izņemot Loialu, kura platā seja pauda bažas.
- Pat nedrīkstu riskēt un apstāties Tarvalonā pēc palīdzības, Moiraina turpināja. Laiks to neatļauj. Arī ja mierīgi tiksim laukā no pilsētas, līdz Lāstam jāceļo vairākas nedēļas, un baidos, ka mums vairs nav tik daudz laika.
- Lāsts! Rands iesaucās, un vārds daudzkārtīgi atbalsojās, taču Moiraina nelikās to dzirdam.
- Raksts iekļauj sevī krīzi un vienlaikus rāda tās atrisinājumu. Ja es nezinātu, ka tas nav iespējams, tad gandrīz vai ticētu, ka mums palīdz Radītājs. Izeja ir! Pasmaidījusi it kā par sev vien zināmu joku, Aesu Sedaja pievērsās Loialam: Kēmlīnā savulaik bija ogēru birztala un arī Vārti. Birztalas vietā ir izaugusi jauna pilsēta, tātad Vārtiem jābūt iekšpus mūriem. Protams, reti kurš ogērs mūsu laikos zina par Ejām, taču tas, kuram ir spējas un kurš mācās vecās dziesmas par koku stādīšanu, noteikti ir to apguvis, kaut arī pats varbūt domā, ka nekad šīs zināšanas neizmantos. Vai tu zini, kur ir Ejas, Loial?
Ogērs satraukti pamīņājās.
- Zinu, Aesu Sedaja, bet…
- Vai atradīsi ceļu, kas ved uz Faldaru?
- Par Faldaru man pirmā dzirdēšana, Loials atviegloti nopūtās.
- Trolloku karu laikā to sauca par Mafaldadaranellu. Vai esi par to dzirdējis?
- Esmu, Loials negribīgi atbildēja. Bet…
- Tad jau tu atradīsi mums ceļu, Moiraina teica. Nudien negaidīts notikumu pavērsiens! Nevaram nedz palikt, nedz doties prom. Es dzirdu, ka Acij draud briesmas, un uzreiz atrodas kāds, kas var mūs tur aizvest dažu dienu laikā. Varbūt tas ir Radītāja vai likteņa, varbūt paša Melnā pirksts, tomēr Raksts mūs ir izvēlējies.
- Nē! Loiala kliedziens izskanēja kā iespaidīgs pērkona dārds.
Visi pagriezušies skatījās uz viņu, un ogērs, nokļuvis uzmanības centrā, mirkšķināja acis, taču neminstinoties sacīja:
- Tiklīdz mēs nokļūsim Ejā, visi mirsim vai arī Ēna mūs aprīs.
Četrdesmit trešā nodala
Lēmumi un parādības
Aesu Sedaja, šķiet, saprata, ko Loials ar to domā, tomēr viņa
klusēja. Ogērs blenza grīdā, ar resno pirkstu berzēdams zem
deguna, it kā samulsis par savu izlēcienu. Nevienam nebija vēlmes runāt.
- Bet kāpēc? Rands visbeidzot pajautāja. Kāpēc mums visiem jāmirst? Kas ir Ejas?
Loials paskatījās uz Moirainu. Aesu Sedaja pagriezās un apsēdās krēslā pie kamīna. Mazais kaķis izstaipījās, asinot nagus pie kamīna malas, un tad laiski pietipināja pie sievietes, lai paberzētu galvu viņai gar potītēm. Moiraina ar pirkstu pakasīja tam aiz ausīm. Kaķa murrāšana savādi kontrastēja ar Aesu Sedajas mierīgo balsi.
- la ir tava zināšana, Loial. Ejas ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam nokļūt drošībā, vienīgais ceļš, ar kuru varam pārspēt viltībā Melno. Kaut vienreiz, taču pēdējais vārds pieder tev.
Ogēru dzirdētais, šķiet, nenomierināja. Satraukti pagrozījies krēslā, viņš atbildēja:
- Neprāta laikā, kad pasaule vēl bija sašķelta un zeme cilājās, un ļaudis bija izklīduši kā putekļi vējā, mēs, ogēri, arī tikām izkaisīti, no stēdingas aizdzīti izsūtījumā garos klaidu gados, taču dziļi mūsu sirdīs dega ilgas.
Loials atkal no sāniem paskatījās uz Moirainu. Viņa garās, savilktās uzacis atgādināja divus punktus.
- Centīšos runāt īsi, lai gan dažos vārdos to pateikt nav iespējams. Man tagad ir jārunā citu vietā, to nedaudzo ogēru vārdā, kas izturēja stēdingā, kamēr visapkārt gruva pasaule. Un arī Aesu Sedaju, ogērs vairījās
uzlūkot Moirainu, vīriešu kārtas Aesu Sedaju vārdā, kuri gāja bojā, kaut ar savu neprātu ierāva pasauli iznīcībā. Dažiem Aesu Sedajiem tiem, kuriem bija izdevies izvairīties no vājprāta, stēdinga pirmā piedāvāja patvērumu. Daudzi to pieņēma, un stēdinga viņus pasargāja no Melnā lāsta, kas nogalēja viņu sugu. Taču, nošķirti no Pirmavota, Aesu Sedaji nespēja nedz vadīt Vienspēku, nedz pieskarties Avotam; viņi pat nejuta, ka tāds Avots pastāv. Beigās vairs nespēdami paciest nošķirtību, viri cits pēc cita atstāja stēdingu, cerēdami, ka lāsts jau ir izgaisis. Taču tie bija rūgti maldi.
- Dažs labs Tarvalonā apgalvo, Moiraina klusi ierunājās, ka ogēru stēdinga tikai paildzināja Ardījumu un visu vērta vēl ļaunāku. Savukārt citi domā: ja šiem vīriešiem būtu ļauts visiem reizē iegrimt neprātā, no pasaules nekas nebūtu palicis pāri. Es pārstāvu Zilos ajahus, kas atšķirībā no Sarkanajiem piekrit otrajam viedoklim. Patvērumā paglābās visi, kam tas bija lemts. Lūdzu, stāstiet tālāk!
Loials pateicīgi pamāja. Rands redzēja, ka ogērs vairs neuztraucas.
- Kā jau pirmīt teicu, Loials turpināja, Aesu Sedaji, vīriešu kārtas Sedaji, atstāja stēdingu. Taču pirms došanās projām viņi kā pateicību par patvērumu pasniedza ogēriem dāvanu. Proti, Ejas. Tajās var ieiet pa Vārtiem, visu dienu nostaigāt un iziet laukā pa citiem Vārtiem, simtiem jūdžu tālu no vietas, kur iegāji. Varbūt piecsimt jūdžu. Ejās ir savāds laiks un attālums. Dažādi ceļi, dažādi tilti ved uz daždažādām vietām, un ceļojumā pavadītais laiks ir atkarīgs no paša izvēles. Brīnišķīga dāvana, kas laiku griežos kļūst jo vērtīgāka, jo Ejas nav daļa no visapkārt redzamās pasaules, varbūt tās nepieder vispār nevienai pasaulei. Ar šo dāvanu ogēriem, lai nokļūtu citā stēdinga, vairs nebija jāšķērso pasaule kurā pat pēc Ardījuma ļaudis plēšas kā zvēri, lai izdzīvotu, jo varējām izmantot Ejas, turklāt Ardījums tām bija gājis secen. Zemi starp divām stēdingām var sašķelt dziļi kanjoni vai ari tajā var izaugt augsti kalni, bet Ejās nekas nemainās. Kad stēdingu atstāja pēdējais Aesu Sedaju vīrietis, viņš atdeva vecajiem atslēgu, talismanu, ar kuru var izaudzēt jaunas Ejas. Ejas un Vārti zināmā mērā ir dzīvi. Es to nesaprotu, neviens cits ogērs arī nekad nav sapratis, un man ir teikts, ka pat Aesu Sedajas ir aizmirsušas, kā tas notiek. Pēc gadiem no trimdas atgriezās visi ogēri. Tie, kas bija saņēmuši Aesu Sedaju dāvanu, uzzinājuši, kur garajos klaidu gados aizklīduši citi ogēri, izaudzēja starp stēdingām Eju. Izsūtījumā gūtās zināšanas akmeņkaļu