mākslā mums palīdzēja uzcelt cilvēkiem pilsētas, mēs sastādījām birztalas par prieku ogēru celtniekiem, lai viņus tik ļoti nemāktu ilgas. Birztalās izaudzējām Ejas. Kur birztala, tur arī Vārti. Arī pie Mafaldadaranellas tas viss bija, taču trolloku karos no pilsētas nepalika ne akmens, bet birztalu trolloki izcirta un sadedzināja ugunskuros.
Bija skaidrs, kurš noziegums ogēra acīs ir lielāks.
- Vārtus nevar iznīcināt, Moiraina atbildēja, tāpat kā cilvēci. Faldarā vēl dzīvo ļaudis, lai gan tā vairs nav ogēru būvētā lielpilsēta, taču Vārti stāv, kur stāvējuši.
- Bet kā viņi spēja izveidot Ejas? Egvēna jautāja, mulsi uzlūkodama Moirainu un Loialu. Aesu Sedaju vīrieši. Ja viņi stēdingā nevarēja izmantot Vienspēku, kā varēja izaudzēt Ejas? Vai patiešām viņi it nemaz neizmantoja Spēku? Aesu Sedaji taču bija nolādēti un nevarēja vadīt Vienspēku. Viņi ir nolādēti! Es vēl nezinu visu, ko Aesu Sedaji spēj. Varbūt tas ir muļķīgs jautājums.
- Katrā stēdingā uz robežas ir Vārti, bet tie atrodas ārpusē, Loials skaidroja. Tavs jautājums nemaz nav muļķīgs. Tu atradi patiesības pavedienu un zini, kāpēc mēs neuzdrīkstamies ceļot pa Ejām. Manas dzīves laikā neviens ogērs tās nav izmantojis un pirms tam arī ne. Saskaņā ar vecajo ediktu, visu stēdingu vecajo ediktu, to neviens nedrīkst darīt nedz cilvēks, nedz ogērs.
Ejas veidoja cilvēki, kas vadīja Melnā samaitāto Vienspēku. Aptuveni pirms tūkstoš gadiem, laikā, ko cilvēki dēvē par Simtgadu karu, Ejas sāka mainīties. Sākumā tik lēni, ka neviens to pat neievēroja. Tas kļuva arvien mitrākas un tumšākas. Pēc tam tumsa pārņēma tiltus. Tie, kas tajā nokļuva, pazuda uz mūžu mūžiem. Ceļotāji stāstīja, ka no tumsas viņus kāds vēro. Ļaudis pazuda arvien biežāk, bet tie, kas atgriezās, sajuka prātā un murgoja par kaut kādu Mašinšinu, Melno vēju. Dažiem palīdzēja Aesu Sedaju dziedniecība, taču pat pēc tās viņi vairs nebija tādi kā agrāk. Turklāt neviens nespēja atcerēties, kas noticis. Šķita, ka nelaimīgajos līdz kaulam ir iesūkusies tumsa. Šie cilvēki vairs nekad nesmējās un baidījās no vēja trokšņiem.
Mirkli valdīja klusums, vienīgi pie Moirainas krēsla murrāja kaķis un dzirksteļodama sprēgāja uguns. Un tad Nīnēva izvirda dusmās.
- Jūs gribat, lai mēs jums turp sekojam? Laikam esat traka!
- Bet ko tu pati izvēlētos? Moiraina klusi pajautāja. Baltos apmetņus Kēmlīnā vai trollokus ārpus pilsētas? Neaizmirsti, ka mana klātbūtne vien zināmā mērā aizsargā no Melnā darbiem.
Atkritusi atpakaļ krēslā, Nīnēva izmisīgi nopūtās.
- Jūs vēl neesat man paskaidrojusi, Loials atkal ierunājās, kāpēc man jāpārkāpj vecajo edikts. Turklāt es nejūtu ne vismazāko vēlēšanos izmantot Ejas. Kopš atstāju Šantajas stēdingu, tīri labi iztieku ar cilvēku ceļiem, lai cik dubļaini tie dažreiz būtu.
- Gan cilvēce, gan ogēri viss dzīvais karo ar Melno, Moiraina atbildēja. Lielākā daļa pasaules to vēl pat nezina, bet vairums no nedaudzajiem zinātājiem iesaistās bezjēdzīgās sadursmēs, tās uzskatot par dižām kaujām. Kamēr pasaule atsakās tam noticēt, Melnais varbūt jau ir pavisam tuvu uzvarai. Pasaules acī ir gana daudz spēka, lai viņu izlaistu no cietuma. Ja Melnais kaut kā iemanīsies izmantot Pasaules aci savā labā…
Rands nožēloja, ka istabā nedeg lampas. Kēmlīnā iezagās vakars, un ar kamīna uguns gaismu nepietika. Viņš negribēja redzēt ēnas.
- Bet ko mēs varam darīt? Mats uzsprāga. Kāpēc esam tik svarīgi? Kāpēc mums jādodas uz Lāstu? Uz Lāstu!
Moiraina nepacēla balsi, taču tā piepildīja istabu, visus pakļaudama. Viņas krēsls pie kamīna piepeši atgādināja troni. Pat Morgeisa līdzās Moirainai tagad nobālētu.
- Vienu mēs varam. Varam pamēģināt. Tas, kas šķiet nejaušība, bieži vien ir Raksts. Šeit kopā ir trīs pavedieni, un katrs no tiem brīdina par Aci. Ta nevar būt sakritība. Jūs paši neizvēlējāties jūs izvēlējās Raksts. Un šobrīd jūs atrodaties šeit, kur valda briesmas. Jūs varat paiet malā, varbūt atdodot pasauli iznīcībai. Bēgšana, slēpšanās jūs nepasargās no Raksta aušanas. Vai arī jūs varat mēģināt. Jūs varat doties pie Pasaules acs, trīs ta’vereni, trīs tīmekļa centra punkti, kas novietoti tur, kur ir briesmas. Ļaujiet Rakstam austies ap jums, un jūs varat izglābt pasauli no Ēnas. Izvēle ir jūsu rokās. Es nevaru jūs piespiest doties ceļā.
- Es iešu, Rands teica, cenzdamies runāt apņēmīgi.
Lai arī kā jauneklis centās iztukšot prātu, galvā nepārtraukti zibēja ainas. Tams, lauku mājas, ganāmpulks pļavā. Tā bija bijusi laba dzive; neko citu viņš nekad ari nebija vēlējies. Dzirdot, ka arī Perins un Mats piekrīt iet, Rands sajutās labāk kaut mazliet labāk. Izklausījās, ka arī draugiem ir izkaltusi mute.
- Acīmredzot arī mums ar Egvēnu nav citas izvēles, Nīnēva sacīja.
Moiraina pamāja.
- Arī jūs abas esat daļa no Raksta. Zināmā mērā. Varbūt neesat ta'veretii varbūt, taču tāpat spēcīgas. Es to esmu zinājusi jau kopš Bērlonas. Bez šaubām, ap to pašu laiku to atklāja arī Izdzisušais. Un Bālzamons. Taču jums ir tādas pašas tiesības izvēlēties kā jaunajiem vīriešiem. Varat palikt tepat un, kad pārējie būs prom, turpināt ceļu uz Tarvalonu.
- Palikt malā! Egvēna iesaucās. Atļaut jums stāties pretī briesmām, bet pašām slēpties zem segas? Es tā neesmu ar mieru!
Sapratusi Aesu Sedajas skatienu, Egvēna mazliet atrāvās atpakaļ, taču kaujiniecisko noskaņojumu nezaudēja.
- Es tā neesmu ar mieru, meitene spītīgi murmināja.
- Jādomā, jums jāuzņem mūs savā pulkā, Nīnēvas balsī skanēja rezignācija. Taču jau pēc mirkļa viņa piebilda, skatienam metot zibšņus: Manas zālītes jums vēl lieti noderēs, Aesu Sedaja, ja vien neesat pēkšņi ieguvusi jaunas spējas, par kurām es neko nezinu.
Viedās balss skanēja izaicinoši. Rands nesaprata, kāpēc, taču Moiraina tikai pamāja un pievērsās ogēram.
- Ko teiksiet, Loial, Arenta dēls, Halana dēla dēls?
Loials atvēra muti vienreiz, otrreiz, noraustīja spalvainās ausis un tikai tad atbildēja:
- Jā, labi. Zaļais vīrs. Pasaules acs. Tas viss, protams, ir minēts grāmatās, taču nedomāju vis, ka to jebkad skatījušas kāda ogēra acis nu, varbūt vienīgi sirmā senatnē. Manuprāt… Bet vai tiešām ir jāizmanto Ejas?
Moiraina pamāja ar galvu, un ogēra garās uzacis nolaidās līdz pat vaigiem.
- Nu tad neko darīt. Laikam jau būs jārāda jums ceļš. Vecākais Hamans teiktu, ka neesmu pelnījis neko labāku, jo mūždien visur steidzos.
- Tātad mēs visi esam izvēlējušies, Moiraina sacīja. Un, kad tas izdarīts, jānolemj, ko darīt turpmāk un kā.
Plānošana ieilga līdz vēlai nakts stundai. Lēmēja galvenokārt bija Moiraina; viņa ņēma vērā Loiala padomus par Ejām, tomēr uzklausīja arī pārējo jautājumus un ierosinājumus. Līdz ar tumsu pārradās Lans un tēraudcietā balsī izteica savu viedokli. Nīnēva sastādīja nepieciešamo