lietu sarakstu, noteikti mērcot spalvaskātu tintnīcā, tomēr visu laiku pie sevis kaut ko purpināja.
Rands vēlējās, kaut būtu tik praktisks kā Viedā. Pret savu gribu jauneklis nemitīgi staigāja šurpu turpu, it kā viņā degtu enerģija, kas tā vien lauzās uz āru. Lēmums bija pieņemts tas Randam bija skaidrs, tāpat arī tas, ka citas iespējas, ņemot vērā visu zināmo, nav; tomēr jauneklim tas vienalga nepatika. Lāsts. Kaut kur Lāstā aiz Tukšās zemes bija Šajolgula kalns.
Mata acīs Rands redzēja to pašu satraukumu, tās pašas bailes, kas vajāja viņu. Draugs sēdēja, saspiedis plaukstas, baltiem pirkstu kauliņiem. Rands nodomāja, ka Mats paķertu Šadarlogotas dunci, ja tagad ļautu sev vaļu.
Perina sejā nebija ne vismazākā uztraukuma, taču puiša vaibsti atgādināja rezignācijas pilnu, nogurušu masku, un tas šķita vēl ļaunāk. Varēja nodomāt, ka Perins ir pret kaut ko cīnījies, bet tagad padevies gaida, lai viņu kāds piebeidz. Tikai dažbrīd…
- Darām, kas mums jādara, Rand, Perins ierunājās. Lāsts…
Viņa dzeltenās acis uz mirkli iedegās un nozibsnīja nogurumā sastingušajā sejā, it kā tās dzīvotu pašas savu, no lielā kalēja mācekļa neatkarīgu dzīvi.
- Lāstā ir labas medību vietas, Perins nočukstēja. Tad puisis nodrebēja, it kā neticētu tam, ko pats ir pasacījis, un viņa sejā atkal atgriezās bezcerība.
Un Egvēna. Vienubrīd Rands pavilka meiteni nostāk pie kamīna, kur pie galda sēdošie nevarēja viņus dzirdēt.
- Egvēna, es…
Viņas acis vilināja kā divi tumši ezeri, un Rands aprāvies norija siekalas.
- Egvēna, Melnais vajā mani. Mani, Matu un Perinu. Vai nav vienalga, ko teiks Moiraina Sedaja? Rīt no rīta jūs ar Nīnēvu varētu doties mājup vai arī uz Tarvalonu, vienalga, kur gribēsiet, un neviens necentīsies jūs aizkavēt. Nedz trolloki, nedz Izdzisušie, neviens. Jo jūs nebūsiet kopā ar mums. Dodies mājās, Egvēna! Vai uz Tarvalonu. Bet dodies prom.
Rands jau bija gaidījis atbildi, ka viņai, tāpat kā viņam, ir tiesības doties, kur sirds kāro, un viņam nav tiesību norādīt, kas viņai jādara. Kā par brīnumu, Egvēna pasmaidīja un pieskārās viņa vaigam.
- Paldies, Rand, meitene klusi teica.
Viņš samirkšķināja acis un aizvēra muti, un Egvēna turpināja:
- Tu zini, ka es tā nevaru. Moiraina Sedaja mums pateica, ko bija redzējusi Mina Bērlonā. Tev vajadzēja man atklāt patiesību par Minu. Es domāju… Nu, Mina saka arī man ir jāpiedalās. Un Nīnēvai. Varbūt es neesmu ta’verens, izrunājot pēdējo vārdu, Egvēna saminstinājās,
- tomēr šķiet, ka Raksts pie Pasaules acs sūta arī mani. Kas attiecas uz tevi, tas attiecas arī uz mani.
- Bet, Egvēna…
- Kas tā par Elēnu?
Rands mirkli skatījās uz Egvēnu, un tad vienkārši sacīja:
- Andoras troņmantniece, Karalienes meita.
Egvēnas acis it kā iedzirksteļojās.
- Rand Altor, ja tu pat minūti nespēj būt nopietns, es nevēlos ar tevi runāt!
Rands neticīgi noskatījās, kā Egvēna, stalti izslējusies, atgriežas pie galda. Apsēdusies blakus Moirainai, meitene atspiedās pret galdu ar elkoņiem un klausījās, ko stāsta Sargātājs. Man jāparunā ar Perinu, Rands nosprieda. Viņš prot apieties ar sievietēm.
Ne vienu reizi vien istabā ienāca Gila kungs; vispirms viņš iededza lampas, pēc tam pats atnesa viesiem pusdienas un visbeidzot paziņoja par ārā notiekošo. Baltie apmetņi novēroja viesu namu no abām ielas pusēm. Pie iekšpilsētas vārtiem bija izcēlušies nemieri, un Karalienes sargi apcietinājuši gan baltās kokardes, gan sarkanos. Kāds bija gribējis uz ārdurvīm uzvilkt Pūķa zobu, bet dabūjis mācību ar Lamgvina zābaku.
Ja saimniekam šķita dīvaini, ka Loials ir kopā ar šiem viesiem, viņš to neizrādīja. Gila kungs atbildēja uz Moirainas jautājumiem, pat necenzdamies izdibināt viņu nodomus, un nākdams ikreiz pieklauvēja pie durvīm un pagaidīja, līdz Lans tās atver, it kā pats nemaz nebūtu šī viesu nama un bibliotēkas īpašnieks. Pēdējā reizē Moiraina iedeva Gila kungam pergamenta lapu, ko klāja Nīnēvas glītais rokraksts.
- Tik vēlu naktī tas nebūs viegli, Gila kungs, pētīdams sarakstu, grozīja galvu, taču es visu nokārtošu.
Moiraina viņam pasniedza zamšādas maisiņu, turēdama to aiz aukliņām; maisiņš nošķindēja.
- Labi. Un, lūdzu, pieraugiet, lai mūs pamodina pirms rītausmas! Tad novērotāju modrība būs viszemākā.
- Lai sargā tukšu būri, Aesu Sedaja, putniņi jau būs aizlaidušies, Gila kungs pasmaidīja.
Rands jau žāvājās, izgājis laukā no istabas un kopā ar citiem meklēdams, kur nomazgāties un pārlaist nakti. Puisis sevi berza ar raupju drānu, otrā rokā paņēmis lielu, dzeltenu ziepju gabalu, un viņa skatiens aizslīdēja uz soliņu blakus vannai, kurā mērcējās Mats. No glīti salocītā mēteļa malas līda laukā Šadarlogotas dunča zeltītā maksts. Arī Lans ik pa brīdim uz to paskatījās. Rands domāja, vai tas tomēr nav bīstami, lai arī ko sacīja Moiraina.
- Tu domā, mans paps tam kādreiz noticēs? Mats smējās, berzdams muguru ar garkātainu suku. Es pasaules glābējs! Māsas nezinās, ko darīt, smieties vai raudāt.
Mats šķita tāds pats kā senāk. Tikai Rands gribētu, kaut viņš aizmirstu dunci.
Kad Rands un Mats visbeidzot iegāja savā istabiņā zem dzegas, aiz loga jau bija piķa melna tumsa. Zvaigznes slēpās mākoņos. Pirmoreiz kopš ilgāka laika Mats izģērbās, vēl neiekāpis gultā, tomēr ar ierastu kustību pagrūda zem spilvena dunci. Nopūtis sveci, Rands mudīgi ielīda savā gultā. Kaut kas ar blakus guļvietu nebija kārtībā; ne jau ar Matu, bet ar to, kas bija pabāzts zem viņa spilvena. Tā raizēdamies, jauneklis arī aizmiga.
Sākumā viņš zināja, ka tas ir sapnis no tiem sapņiem, kas bija ne tikai sapņi. Rands stāvēja un skatījās uz durvīm; to koka dēļi bija tumši, sasprēgājuši, skabargaini. Gaiss bija auksts un mitrs, spēcīgi oda pēc trūdiem. Tālumā pilēja ūdens, mūra gaiteņos atbalsojās neskanīgi plīkšķi.
Noliedz! Noliedz viņu, un spēles viņu pametīs!
Rands aizvēra acis un domās koncentrējās uz “Karalienes Svētību” un gultu, kurā bija aizmidzis. Kad jauneklis atvēra acis, durvis vēl atradās turpat, kur pirmīt. Ūdens pakšķi sabalsojās ar Randa sirdspukstiem, it kā viņa pulss skaitītu laiku. Puisis domās ienira liesmā un tukšumā, kā bija mācījis Tams, un sirds nudien nomierinājās, bet visapkārt gan nekas nemainījās. Lēni atvēris durvis, Rands gāja iekšā.
Viss bija tieši tāpat, kā Rands atcerējās istabā, kas šķita izdedzināta dabiskā klintī. Augsti arkveida logi veda uz balkonu bez margām, tālumā kā upe palu laikā peldēja slāņu mākoņi. Melnās metāla lampās locījās
liesmas tik žilbi, ka bija jānovērš skatiens; melnas, tomēr nezin kāpēc spožas kā sudrabs. Baisajā kamīnā rēca uguns, kas nesildīja, un visi uguns vietā iebūvētie akmeņi atgādināja mokās saviebtas sejas.
It kā viss bija tāpat, tomēr viena lieta atšķīrās. Uz pulētā galda virsmas stāvēja trīs figūriņas, raupji veidoti cilvēki bez sejām, it kā skulptors ar mālu būtu strādājis steigā. Blakus vienai figūriņai stāvēja smalki, precīzi atveidots vilks; tas vēl krasāk izcēla raupjos cilvēku tēlus. Otrā figūriņa bija sagrābusi mikroskopisku dunci, kam uz spala gaismā mirdzēja sarkans punktiņš. Trešais turēja rokās zobenu. Randam uz skausta matiņi sacēlās stāvus. Viņš piegāja tuvāk, lai pārliecinātos, vai uz sīkā zobena ir filigrāna gārņa zīme.