Šausmās spēji pagriezis galvu, jauneklis iemeta skatienu spogulī. Atspulgs vēl bija izplūdis, taču nebija tik miglains kā pirmīt. Viņš gandrīz vai spēja izšķirt savus sejas vaibstus. Ja Rands iztēlē piemiedza acis, viņš teju spēja redzēto atpazīt.
- Pārāk ilgi tu esi slēpies no manis.
Rands zibenīgi aizgriezās no galda; rīklē noskrapstēja elpa. Vēl tikai nupat viņš bija viens, bet nu jau pie logiem stāvēja Bālzamons. Līdzko Bālzamons ierunājās, viņa acis un mute pārvērtās liesmojošās kurtuvēs.
- Pārāk ilgi, bet nu tam ir pienācis gals.
- Es tevi noliedzu, Rands aizsmakušā balsī atbildēja. Noliedzu, ka tev pār mani ir vara. Noliedzu pat tavu eksistenci!
Ugunī nomutuļoja Bālzamona smiekli.
- Vai tu domā, ka tas ir tik viegli? Bet tā jau vienmēr notiek. Ikreiz tu stāvi tāpat kā šobrīd, domādams, ka spēsi mani iznīcināt.
- Kā to saprast ikreiz? Es tevi noliedzu!
- Tā jau tu vienmēr dari. Sākumā. Mēs esam cīnījušies neskaitāmas reizes. Ikreiz tev ir cita seja, tāpat arī vārds, un tomēr tas esi tu.
- Es tevi noliedzu, Rands izmisīgi čukstēja.
- Tu allaž raidi pret mani savus nožēlojamos spēkus un ikreiz pašās beigās uzzini, kurš no mums ir kungs. Mainās laikmeti, bet tu vienmēr meties manā priekšā uz ceļiem vai mirsti, nožēlodams, ka tev nav pat spēka nokrist. Nabaga muļķi, tu nemūžam nespēsi mani uzvarēt!
- Salti meli! Rands iekliedzās. Melu tēvs. Muļķības tēvs, ja nespēj izgudrot neko labāku! Aizgājušajā laikmetā, Leģendu laikmetā, cilvēki tevi atrada un iedzina atpakaļ tavā īstajā vietā.
Bālzamons atkal sāka smieties, citu pēc cita izvirzdams nicinošu rēcienu viļņus, līdz Rands gribēja aizspiest ar plaukstām ausis, lai to nedzirdētu. Viņš ar pūlēm noturēja rokas gar sāniem. Tukšas vai ne, bet rokas trīcēja, kad smiekli beidzot apklusa.
- Tu taču neko nezini, tārps! Tevi var samīt tikpat viegli kā muļķa vaboli, kas slēpjas zem akmens. Šī cīņa notiek kopš paša radīšanas brīža. Ļaudis mūždien domā, ka ir sācies jauns karš, bet tas ir tas pats vecais, tikai atklāts no jauna. Taču tagad laika vēji ir atpūtuši pārmaiņas. Pārmaiņas. Šoreiz atkāpšanās nebūs. Lepnās Aesu Sedajas domā, ka varēs pret mani sacelties. Iekalšu viņas važās un likšu kailām skriet un klausīt mani uz vārda vai arī iegrūdīšu viņu dvēseles Likteņa bedrē, lai kliedz tur visu mūžību. Izņemot tās, kuras man jau kalpo. Viņas atradīsies vien pakāpienu zemāk par mani. Tu vari izvēlēties stāvēt blakus šīm Aesu Sedajām ar pasauli pie kājām. Piedāvāju tev vēlreiz, pēdējoreiz. Tu vari kāpt vēl augstāk par viņām, vari atrasties virs jebkura spēka un varas, izņemot manējo. Savureiz tu to izvēlējies, kad biji nodzīvojis gana ilgi, lai apzinātos savu spēku.
Noliedz viņu! Rands pieķērās domai, kuru varēja apstrīdēt.
- Neviena Aesu Sedaja jums nekalpo! Kārtējie meli!
- Vai viņas tev to iestāstīja? Pirms divtūkstoš gadiem es vedu savus trollokus pār pasauli un pat starp Aesu Sedajām atradu tādas, kas pazina izmisumu; viņas zināja, ka pasaule nevar turēties pretī Šaitanam. Divus gadu tūkstošus Melnie ajahi slēpās. Varbūt tieši Melnie ajahi apgalvo, ka tev palīdz.
Rands purināja galvu, gaiņādams prom šaubas, kas viņā pēkšņi uzvilnīja: šaubas par Moirainu, šaubas par to, ko Aesu Sedaja no viņa vēlas, par to, kādu likteni ir viņam paredzējusi.
- Ko jūs no manis gribat? Rands iekliedzās. Noliedz viņu! Gaisma, palīdzi man viņu noliegt!
- Uz ceļiem! Bālzamons norādīja uz grīdu sev pie kājām. Uz ceļiem un atzīsti mani par savu kungu! Beigās tu to darīsi. Tu kļūsi par manu kalpu vai arī mirsi!
Pēdējais vārds atbalsojās istabā, un atbalss vibrēdama divkārt pieņēmās spēkā, pēc tam četrkārt, līdz beidzot Rands pacēla rokas, it kā sargādams galvu no sitiena. Viņš neveikli kāpās atpakaļ, kamēr ar būkšķi uzgrūdās galdam, kliegdams un cenzdamies pārspēt troksni ausīs.
- Nēēēēēēēēēēēēē!
Apklusis Rands apmetās riņķi un nogrūda figūriņas zemē no galda. Kaut kas iedūrās plaukstā, taču viņš nelikās par to ne zinis, tikai mīdīja kājām mālu, līdz beidzot uz grīdas palika bezveidīgi māla smērējumi. Kliegt viņš vairs nespēja, taču atbalss vēl skanēja, turklāt arvien skaļāk un skaļāk.
mirsi-mirsi-mirsi-mirsi-mirsi-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIR-
SI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI-MIRSI
Skaņa viņu vilka sevī kā atvars, tā iesūca viņu, drisku driskās saraudama tukšumu prātā. Istabā kļuva tumšāk, un Rands redzēja tikai tuneli, kura gaišajā galā stāvēja garš Bālzamona veidols; tas sāka sarukt, līdz bija Randa plaukstas lielumā, tad naga, un beigās izgaisa. Atbalss skanēja un skanēja, griezdama Randu riņķī un ieraudama tumsā un nāvē.
Viņš pamodās, augumam nobūkšķot pret grīdu, un vēl joprojām centās izķepuroties laukā no tumsas. Istabā bija tumšs, tomēr gaišāk nekā sapni. Rands drudžaini koncentrējās uz liesmu, grūzdams tajā bailes, taču rāmais tukšums slīdēja prom. Pār rokām un kājām skrēja drebuļi, bet viņš centās domāt tikai un vienīgi par liesmu. Visbeidzot asins dunēšana ausīs apklusa.
Mats gultā mētājās un locījās, pa miegam vaidēdams.
- … noliedzu tevi, noliedzu tevi, noliedzu tevi…
Kliedzieni pārgāja nesakarīgos vaidos.
Rands pastiepās, lai Matu uzpurinātu no miega, un no pirmā pieskāriena draugs pielēca sēdus, slāpēti ierūcoties. Mirkli Mats šaudīja skatienu visapkārt, bet tad dziļi, dreboši ieelpoja un saņēma galvu rokās. Spēji pagriezies, puisis sāka rakāties zem spilvena, uz kura pēc mirkļa atgūlās un, abās rokās saņēmis rubīniem rotāto dunci, piespieda to pie krūtīm. Pēc tam Mats pagriezās un paskatījās uz Randu. Viņa seju slēpa ēnas.
- Viņš ir atgriezies, Rand.
- Es zinu.
Mats pamāja ar galvu.
- Tur bija trīs figūriņas…
- Es arī tās redzēju.
- Viņš zina, kas es esmu, Rand. Pacēlu to ar dunci, un viņš sacīja: Redz, tas esi tu. Kad paskatījos vēlreiz, figūriņai bija mana seja. Mana
seja, Rand! Tā izskatījās kā dzīva. To aptaustot, es sajutu miesu. Gaisma, palīdzi man! Es jutu, ka pats ar savu roku sevi sagrābju, it kā es būtu tā figūriņa!
Rands brīdi klusēja.
- Tev visu laiku jāatkārto, ka tu viņu noliedz, Mat.
- Es jau atkārtoju, bet viņš tikai smējās. Nemitīgi runāja par kaut kādu mūžīgo karu, teica, ka esam tikušies pirms tūkstoš gadiem un… Pie Gaismas, Rand! Melnais mani pazīst.
- Man viņš teica to pašu. Bet diez vai viņš mūs tik labi pazīst, Rands lēnām piebilda. Šaubos, vai viņš zina, kurš no mums…
Kurš no mums… kas?
Tiklīdz Rands atbalstījās uz elkoņa, plaukstā kaut kas sāpīgi iedūrās. Piegājis pie galda, viņš tikai ar trešo reizi iededza sveci un tad liesmas gaismā atvēra plaukstu. Delnā bija iedūrusies resna skabarga tumša, vienā pusē gludi nopulēta. Aizturējis elpu, Rands sāka to pētīt. Visbeidzot viņš satvēra skabargu un, smagi elpodams, mēģināja aši izraut to laukā.
- Kas noticis? Mats jautāja.
- Nekas.
Lai nu kā, beidzot skabarga padevās, un Rands to izrāva. Nepatikā ieņurdējies, viņš nosvieda skabargu zemē, bet ņurdiens sastinga rīklē. Nupat izvilkta, skabarga pazuda.
Taču brūcīte plaukstā palika, un no tās sūcās asinis. Māla krūzē bija ūdens. Rands ielēja to bļodā, taču rokas trīcēja tā, ka ūdens izšļakstījās arī uz galda. Jauneklis steigšus nomazgāja rokas un, saņēmis delnu, izspieda no īkšķa vēl dažas asins lāses, un nomazgāja rokas vēlreiz. Doma par to, ka viņa miesā varbūt ir palikusi kāda koka skaidiņa, jauneklim lika sastingt šausmās.