- Gaisma! Mats sacīja. Arī es viņa dēļ jūtos netīrs.
Tomēr viņš palika gultā, ar abām rokām turēdams dunci.
- Jā, Rands pamāja, netīrs.
Viņš paņēma dvieli no plaukta blakus bļodai. Pie durvīm kāds klauvēja, un Rands satrūkās. Tas atkal nāca!
- Jā? viņš ievaicājās.
Istabā galvu pabāza Moiraina.
- Jūs jau esat pamodušies? Labi. Ātri apģērbieties un nāciet lejā! Mums jādodas ceļā jau pirms rītausmas.
- Tagad? Mats novaidējās. Mēs nepagulējām ne stundu.
- Stundu? Aesu Sedaja brīnījās. Jums bija četras. Bet nu pasteidzieties, mums patiešām nav laika!
Rands un Mats apjukuši saskatījās. Rands skaidri atcerējās katru sapņa mirkli. Tas bija sācies, līdzko viņš aizvēra acis, un ilga tikai pāris minūšu.
Moiraina uztvēra kaut ko no šīs mēmās sarunas. Uzmetusi puišiem caururbjošu skatienu, Aesu Sedaja ķērās vērsim pie ragiem.
- Kas noticis? Vai sapņi?
- Viņš zina, kas es esmu, Mats atbildēja. Melnais pazīst mani vaigā.
Rands, nebildis ne vārda, pastiepa delnu uz Moirainas pusi. Pat sveces vārajā gaismā uz tās bija labi saredzamas asinis. Aesu Sedaja spēra soli uz priekšu, saņēma viņa pastiepto roku un ar īkšķi apklāja brūcīti. Randam līdz pat kauliem iespiedās aukstums; bija tik vēsi, ka pirkstus sarāva krampji, un tikai ar piepūli viņš noturēja plaukstu vaļā. Līdzko Moiraina roku atlaida, aukstums izgaisa.
Pagrozījis plaukstu, Rands satrieks noberzēja no tās asins pēdas. Brūcīte bija pazudusi. Lēnām pacēlis acis, viņš sastapa Aesu Sedajas skatienu.
- Pasteidzies, viņa klusi teica. Laika ir ļoti maz.
Rands zināja, ka viņa vairs nerunā par došanos ceļā.
Četrdesmit ceturtā nodaļa
Tumsa Ejās
V
ēl naktī pirms pašas rītausmas Rands sekoja Moirainai lejā pa
kāpnēm uz zāli, kur viņus jau gaidīja Gila kungs un pārējie.
Nīnēva un Egvēna bija tikpat satrauktas kā Loials, bet Perins -
gandrīz tikpat mierīgs kā Sargātājs. Mats mina Randam uz papēžiem,
it kā baidītos brīdi palikt viens kaut dažus soļus attālu. Pavāre un viņas
palīgi izslējās taisni un noskatījās, kā ļaužu pulciņš klusi ieslīd virtuvē,
kur jau bija gaišs kā dienā un valdīja brokastu gatavošanas rosība. Reti
kurš viesis cēlās un brauca prom tādā agrumā. Gila kungs pavārei kaut ko
mierinot pateica, un sieviete skaļi iespurdzās un sparīgi ķērās pie rauga
mīklas mīcīšanas. Rands vēl nebija ticis līdz staļļa durvīm, kad virtuves
ļaudis jau atkal uzmanīja pannas un jauca mīklu.
Laukā vēl valdīja piķa melna nakts. Ceļabiedri Randam labākajā gadījumā atgādināja mazliet tumšākas ēnas. Jauneklis akli sekoja Gila kungam un Lanam, neko neredzēdams un cerēdams, ka saimnieks labi pazīst savu pagalmu, bet Sargātājs instinktīvi aizvedīs līdz stallim tā, lai neviens nesalauž kaulus. Loials paklupa ne vienu reizi vien.
- Nesaprotu, kāpēc mēs nevarējām paņemt līdzi kaut vienu lukturi, ogērs pukojās. Mēs stēdingā pa tumsu neskraidām. Es esmu ogērs, nevis kaķis!
Randa prātā pēkšņi uzplaiksnīja aina, kā Loials aizkustinoši kustina spalvainās ausis.
Naktī beidzot iezīmējās staļļa aprises, ēka šķita draudīgi liela. Nočīkstēja durvis, un pagalmā iekrita šaura gaismas strēle. Gila kungs pavēra durvis tik vien plati, lai viņi varētu pa vienam ieiet, un tad steigšus tās
aizvēra uzreiz aiz Perina, gandrīz iespiežot puiša papēžus. Rands samirkšķināja acis pēkšņajā gaismā.
Zirgu puiši gluži tāpat kā pavāre nebrīnījās par viņu ierašanos. Ceļiniekus jau gaidīja apsegloti zirgi. Mandarbs stāvēja augstprātīgi, it kā neredzēdams nevienu, izņemot Lanu, bet Aldība pastiepa purnu un paberzēja to gar Moirainas roku. Turpat stāvēja arī vezumnieks, apkrauts ar klūdziņu groziem, un milzīgs zirgs ar garu apspalvojumu pie potītēm, pat vēl augstāks par Sargātāja ērzeli; tas bija sagatavots Loialam. Zirgs izskatījās tik liels, ka laikam viens pats spētu pavilkt milzīgu siena vezumu, taču blakus ogēram dzīvnieks atgādināja poniju.
Loials nopētīja milzeni un, šaubu pārņemts, norūca:
- Līdz šim es tīri labi iztiku ar kājām.
Gila kungs pamāja Randam. Saimnieks viņam piedāvāja bēri gandrīz tādā pašā krāsā kā puiša mati; augstu, platām krūtīm, taču ne tik ugunīgu kā Mākonis. Tas Randu iepriecināja. Gila kungs sacīja, ka zirga vārds ir Rudais.
Egvēna devās tieši pie Belas, bet Nīnēva pie savas garkājainās ķēves.
Mats ar pelēkbrūno zirgu pienāca pie Randa.
- Mani uztrauc Perins, viņš nomurmināja. Rands viņu asi uzlūkoja. Nu, viņš uzvedas jocīgi. Vai tad tu to neredzi? Es zvēru, ka tā nav mana iedoma vai… vai…
Rands pamāja. Paldies Gaismai, ka Mats vairs nav dunča varā!
- Tev taisnība, Mat, taču mierīgi. Moiraina zina par… lai arī kas tas būtu. Ar Perinu viss ir kārtībā.
Ļoti gribējās tam ticēt, bet Matu viņa vārdi nomierināja kaut mazliet.
- Protams, viņš aši nobēra, ar acs kaktiņu vērodams Perinu. Nekad neesmu to noliedzis.
Gila kungs apspriedās ar galveno zirgkopi, stiegrainu vīru ar zirdzisku ģīmi. Piesitis pie pieres, zirgkopis steidzās atpakaļ uz stalli. Saimnieks pievērsās Moirainai ar apmierinātu smaidu apaļajā sejā.
- Ramejs teica, ka ceļš ir tīrs, Aesu Sedaja.
Pie staļļa dibensienas, kas izskatījās pamatīga un izturīga, rindojās smagi darbarīku plaukti. Ramejs kopā ar citu zirgkopi novāca siena dakšas, grābekļus un lāpstas, bet pēc tam sāka darboties ar atslēgām, kas bija paslēptas aiz plauktiem. Sienas daļa pēkšņi atvērās uz iekšu. Eņģes bija tik
labi paslēptas, ka Rands šaubījās, vai tās būtu redzamas, pat ja slepenās durvis būtu plaši vaļā. Gaisma no staļļa krita uz ķieģeļu sienu vien pāris pēdu attālumā.
- Ta ir tikai šaura eja starp ēkām, saimnieks skaidroja, taču neviens, izņemot staļļa darbiniekus, nezina, ka no šejienes tajā var iekļūt. Nedz Baltie apmetņi, nedz baltās kokardes neredzēs, no kurienes jūs izgājāt.
Aesu Sedaja pamāja.
- Un atcerieties, labo saimniek! Ja jums mūsu dēļ jācieš, uzrakstiet Šeriāmai Sedajai no Zilajiem ajahiem uz Tarvalonu, un viņa jums palīdzēs. Baidos, ka es un manas māsas esam parādā daudziem, kas man palīdzējuši.
Gila kungs iesmējās, bet tie nebija satraukuma smiekli.
- Pateicoties jums, Aesu Sedaja, man vienīgajam Kēmlīnā ir viesu nams bez žurkām. Ko vēl es varētu gribēt? Tāpēc vien man noteikti divkāršosies viesu skaits. Vīra smaids kļuva nopietns. Lai ari kādi būtu jūsu mērķi, Karaliene iestājas par Tarvalonu, bet es par Karalieni, tāpēc vēlu jums tikai labu. Lai Gaisma jūs apspīd, Aesu Sedaja! Lai mūs visus apspīd Gaisma!
- Lai Gaisma jūs apspīd, Gila kungs! Moiraina nolieca galvu. Bet tagad mums jāsteidzas, iekams nav uzlēkusi saule.
Aesu Sedaja moži uzlūkoja ogēru.
- Vai esat gatavs?
Loials paņēma milzīgā zirga pavadu, bažīgi skatīdamies uz rumaka zobiem. Cenzdamies turēties no zirga purna tālāk, cik nu pavada to ļāva, Loials veda milzeni uz durvīm staļļa dibensienā. Ramejs nepacietīgi mīņājās, gribēdams ātrāk aizvērt slepenās durvis. Ogērs brīdi apstājās un piešķieba galvu, it kā uz vaiga sajuzdams brāzmu.