- Turp, viņš teica un pagriezās uz šauro ieliņu.
Moiraina jāja uzreiz aiz Loiala, bet viņai sekoja Rands un Mats. Rands turēja ari vezumnieka pavadu. Nlnēva un Egvēna jāja kolonnas vidū, aiz viņām Perins, bet pašās beigās Lans. Līdzko Mandarbs spēra soli dubļainajā šķērsielā, slepenās durvis aši aizvērās. Noklikšķēja slēdzenes, nošķirdamas viņus no viesu nama; Randam šķita, ka nedabiski skaļi.
Ieliņa, kuru Gila kungs dēvēja par eju, nudien bija šaura, un tur bija vēl tumšāk nekā staļļa pagalmā, ja tas vispār iespējams. Abās pusēs ejai
rindojās augstas, gludas ķieģeļa un koka sienas, virs viņu galvām atstājot vien melnu debesu strēli. Lielie klūgu grozi, ko nesa vezumnieks, skrāpējās gar ēku sienām. Grozi bija līdz augšai piekrauti ar ceļojumam nepieciešamajām mantām, galvenokārt ar eļļas pilnām māla krūkām. Šķērsām pār zirga muguru bija piesietas kārtis, kuru galos šūpojās lukturi. Loials sacīja, ka Ejās esot tumšāk nekā vismelnākajā naktī.
Pustukšie lukturi, zirgam kustoties, klunkšķēja un šķindēja, sitoties cits pret citu. Troksnis nebija skaļš, tomēr Kēmlīnā stundu pirms rītausmas valdīja miers. Klusums. Šķita, ka dobjā metāla klinkšķēšana ir dzirdama jūdzi visapkārt.
Līdzko viņi bija uz ielas, Loials neminstinoties izvēlējās virzienu. Likās, ka viņš patiešām zina, kurp jādodas, it kā jau skaidrāk redzētu tālāko ceļu. Rands nekādi nesaprata, kā viņš atradīs Vārtus, bet Loials nespēja neko lāgā paskaidrot. Ogērs sacīja: viņš to vienkārši zinās, jutīs, vēl piebilstot, ka tas būtu tikpat kā izskaidrot elpošanu.
Ceļiniekiem steidzīgi jājot prom pa ielu, Rands atskatījās uz “Karalienes Svētību”. Lamgvins bija sacījis, ka netālu no stūra vēl grozās pusducis Balto apmetņu. Gaismas bērnus interesēja galvenokārt viesu nams, taču, izdzirdējuši troksni, viņi noteikti steigtos tā virzienā. Šajā stundā uz ielas bez attaisnojoša iemesla nedrīkstēja rādīties. Šķita, ka pakavi džinkst uz bruģakmens kā zvani, bet lukturi šķind tā, it kā vezumnieks tos tīši drebinātu. Rands nemitīgi skatījās pār plecu, līdz beidzot viņi pagriezās ap nākamo stūri. Jauneklis dzirdēja, ka arī pārējie emondārieši atviegloti nopūšas.
Loials pavisam noteikti izvēlējās īsāko ceļu uz Vārtiem, lai arī kādus līkumus viņi meta. Ne vienu reizi vien viņi rikšoja pa platām, tukšām ielām ja nu vien tumsā sastapa pa kādam sunim. Un arī pa tikpat šaurām ieliņām kā eja no staļļa, kur varēja nejauši iekāpt kādā mīkstumā. Nīnēva klusītēm pukojās par smirdoņu, taču gaitu neviens nepalēnināja.
Tumsa pamazām izklīda, izbalējot līdz tumšpelēkai nokrāsai. Austrumu pamalē debesīs virs jumtiem iezīmējās vāra blāzma. Ielās sāka parādīties cilvēki, rīta dzestrumā sarāvušies, galvas nolaiduši, vēl aizvien sapņodami par silto gultu. Vairums nepievērsa citiem nekādu uzmanību. Tikai viens otrs uzmeta skatienu jātnieku rindai, kuras priekšgalā jāja Loials, un no tiem tikai viens viņus patiešām ieraudzīja.
Šis virs, gluži kā visi pārējie, uzmeta viņiem mirkli un jau atkal iegrima savās domās, kad piepeši griezās atpakaļ un skatījās, līdz paklupa un gandrīz nokrita zemē. Pustumsā varēja izšķirt tikai siluetus, taču arī tas jau bija par daudz. Ogēru, ja viņš būtu viens, pa gabalu varētu noturēt par raženu vīru, kas ved aiz pavadas parastu zirgu, vai arī par vidēja auguma vīrieti, kas ved sīku zirģeli. Taču blakus pārējiem Loials izskatījās pēc milža, kas viņš patiešām arī bija, pusotru reizi garāks par citiem. Nomērījis ogēru ar skatienu, gājējs slāpēti iekliedzās un metās prom, mētelim aiz muguras plandot.
Necik ilgi, jau pavisam drīz, un ielās būs arvien vairāk ļaužu. Rands ievēroja sievieti, kas steidzās pa ielas pretējo pusi, redzēdama vien ietvi sev zem kājām. Taču drīz vien viņus kāds ievēros. Debesis austrumos kļuva arvien gaišākas.
- Tur, Loials visbeidzot paziņoja. Tur. Apakšā.
Viņš pamāja uz veikalu, kas tik agrā stundā vēl bija slēgts. Ta priekšā stāvēja tukši galdi; cieši sarullētās audekla nojumes bija novietotas zem tiem, un durvis slēdza deviņas atslēgas. Logi augšstāvā, kur dzīvoja veikala saimnieks, vēl bija tumši.
- Apakšā? Mats neticīgi iesaucās. Kā lai mēs, pie Gaismas, tur…
Moiraina pacēla roku, puisi pārtraukdama, un tad pamāja, lai visi
seko viņai uz eju blakus veikalam. Zirgi un cilvēki drūzmējās starp divām ēkām. Mūri meta ēnu, tāpēc tur bija tumšāk nekā uz ielas, gandrīz kā nakts vidū.
- Kaut kur tepat jābūt pagraba durvīm, Aesu Sedaja murmināja.
- Redz, kur ir!
Un tad pēkšņi uzplauka gaisma. Virs Moirainas delnas parādījās rāmi mirdzoša dūres lieluma lode, kas kustējās līdzi viņas rokai. Rands nodomāja, ka tas kaut ko liecina par viņu līdzšinējo pieredzi, jo neviens par to nebrīnījās. Moiraina pielika gaismekli pie pašām nupat atrastajām pagraba durvīm, kas gandrīz līmeniski atradās uz zemes. Durvju aizbīdnis bija pieskrūvēts ar pamatīgām skrūvēm, bet tām priekšā karājās ar biezu, vecu rūsas kārtu klāta piekaramā atslēga, lielāka par Randa plaukstu.
Loials pagrūda atslēgu.
- Es to varētu noraut aizbīdni un visu pārējo taču būs tāds troksnis, ka pamodīsies visa iela.
- Negandēsim laba cilvēka īpašumu, ja varam to nedarīt.
Mirkli uzmanīgi apskatījusi atslēgu, Aesu Sedaja pieskārās rūsainajai dzelzij ar savu zizli. Atslēga glīti atvērās.
Loials steigšus noņēma aizbīdni, atrāva vaļā durvis un tās pieturēja. Moiraina nokāpa lejā uz platformas, ko no augšas varēja redzēt tikai daļēji, apgaismodama ceļu ar mirdzošo lodi. Aldība viņai uzmanigi sekoja.
- Iededziet lukturus un kāpiet lejā, Aesu Sedaja klusi aicināja. Te ir daudz vietas. Pasteidzieties! Necik ilgi, un būs gaišs kā dienā.
Rands aši noraisīja lukturu kārtis no vezumnieka muguras, taču, vēl neiededzis pirmo, jauneklis ievēroja, ka viņš jau redz Mata vaibstus. Dažu minūšu laikā ielas būs ļaužu pilnas, veikalnieks nokāps no augšstāva un sāks rosīties, nebeigdams vien brīnīties, kāpēc ejā ir tik daudz zirgu. Mats kaut ko nervozi purpināja par zirgu vešanu pagrabā, bet Rands savu bēri ar prieku veda lejup. Mats burkšķēdams sekoja, tomēr tikpat žigli.
Lukturis kārts galā sašūpojās un gandrīz atsitās pret pagraba griestiem, lai arī kā Rands uzmanījās, turklāt Rudajam un vezumniekam platforma nepatika. Visbeidzot ticis ar zirgu lejā, Rands pakāpās malā, izbrīvēdams vietu Matam. Moiraina lika peldošajai gaismai nodzist, bet, kad piebiedrojās pārējie, lukturi apgaismoja visu telpu.
Pagrabs bija tikpat garš un plats kā pats virszemes nams, tomēr tajā daudz vietas aizņēma ķieģeļu stabi, kas pie pamata bija šauri, bet pie griestiem piecreiz platāki. Izskatījās, ka visapkārt ceļas arka pēc arkas. Pagrabs bija plašs, taču Randam šķita, ka tajā trūkst vietas. Loiala galva berzās gar griestiem. Jau pēc sarūsējušās atslēgas varēja spriest, ka pagrabs sen stāv dīkā. Uz grīdas nekā nebija, vien izjukušas, gružu pilnas un ar biezu putekļu kārtu klātas mucas. Lukturu gaismā uzvirmoja daudzo kāju saceltie putekļi.
Lans kāpa lejā pēdējais un, līdzko Mandarbs šķērsoja platformu, devās atpakaļ, lai aizvērtu durvis.
- Pelni un asinis, Mats burkšķēja, kāpēc Vārtus vajadzēja celt tieši šeit?
- Vienmēr jau tā nebija, Loials atbildēja. Viņa dobjā balss atbalsojās alai līdzīgajā telpā. Ne jau vienmēr. Nē!
Rands satriekts aptvēra, ka ogērs ir nikns.