- Reiz šeit zaļoja koki. Dažnedažādi koki, kādi vien te spēja ieaugt, kādus vien ogēri iemanījās ieaudzēt. Dižkoki cēlās vai līdz debesīm! Zari
meta ēnu, spirgtas vēja pūsmiņas notvēra lapu un ziedu smaržu, paturot atmiņas par stēdingas mieru. Un tas viss ir nogalināts šī te dēļ!
Ogērs trieca dūri pret stabu.
Šķita, ka tas nodreb. Rands bija drošs, ka dzirdēja krakšķam ķieģeļus. Zemē nobira sažuvuša apmetuma kārta.
- To, kas ieausts, neatdarīt, Moiraina rāmi sacīja. Ja nams mums virs galvas sabruks, jauni koki neizaugs.
Loiala nolaistās uzacis ogēra samulsumu vērta neatdarināmu.
- Ar tavu palīdzību, Loial, mums varbūt izdosies glābt birztalas, kas vēl nav Ēnas iznīdētas. Tu mūs atvedi uz meklēto vietu.
Moiraina piegāja pie sienas. Rands ievēroja, ka tā atšķiras no pārējām. Citas sienas bija no parastiem ķieģeļiem, bet šī no apstrādāta akmens, ar fantastiski savītām lapām un vīteņaugiem, kas pat zem biezas putekļu kārtas šķita gaiši. Ķieģeļi un apmetums bija veci, taču kaut kas vēstīja, ka akmens šeit ir atradies ļoti ilgu laiku vēl ilgi pirms ķieģeļu apdedzināšanas. Gadu simteņiem aizritot, cēlēji bija tai kaut ko piebūvējuši klāt, bet vēl jaunākos laikos akmens siena bija kļuvusi par pagraba sastāvdaļu.
Akmens sienas vidusdaļa izskatījās smalkāk apstrādāta. Visi kalumi šķita meistarīgi veikti, tomēr salīdzinājumā ar centru pārējie atgādināja nepabeigtas kopijas. Cietajā akmenī izkaltās lapas šķita dzīvas, iemūžinātas mirklī, kad tajās žūžo liegs vasaras vējiņš. Tomēr šie kalumi šķita ļoti seni, daudz senāki nekā pārējie, kas savukārt bija vecāki par ķieģeļu mūri. Daudz, daudz vecāki. Loials skatījās uz akmens kalumiem tā, it kā gribētu atrasties kaut kur citur kaut vai naidīgā pūlī uz ielas.
- Avendesora, Aesu Sedaja murmināja, uzlikusi roku uz akmenī izkaltas āboliņa lapas.
Lai arī kā Rands pētīja, otru tādu lapiņu sienā viņš neredzēja.
- Atslēga meklējama Dzīves koka lapā, Moiraina teica, un lapiņa palika viņas rokā.
Rands samirkšķināja acis. Pārējie aiz muguras pārsteigti iesaucās. Šī lapiņa taču bija izskatījusies tikai kā daļa no mūra, nekas vairāk. Tikpat vienkārši Aesu Sedaja to ielika citā kalumā mazliet zemāk. Trīslapu āboliņš tur dabiski iekļāvās, it kā jaunā vieta būtu bijusi tieši tam paredzēta, un lapiņa atkal bija daļa no veseluma. Līdzko tā bija ielikta, mainījās visa sienas centrālā daļa.
Tagad Rands bija drošs, ka viņš redz: lapās nudien žūžo noslēpumaina vēsmiņa; gandrīz vai šķita, ka lapas, kaut arī biezi klātas ar putekļiem, sāk zaļot un lukturu apgaismotajā pagrabā rieš biezu lapotni kā pavasarī. Vispirms senā kaluma vidū gandrīz nemanāmi atvērās sprauga, kas kļuva arvien platāka, līdz beidzot pagrabā atvērās Vārti. Abas Vārtu puses vienlīdz bagātīgi klāja vīteņaugi un lapas, kas izskatījās gandrīz īstas. Dziļāk, kur vajadzētu būt zemei vai nākamajam pagrabam, neskaidri mirguļojot, atspoguļojās viņu pašu aprises.
- Esmu dzirdējis, Loials sērīgā, godbijīgā balsī iesāka, ka savulaik Vārti mirdzējuši kā spoguļi. Tolaik ikviens, kas iegājis pa tiem, ceļojis cauri saulei un debesīm. Tas bija patiešām sen.
- Mums nav laika gaidīt, Moiraina sacīja.
Lans pagāja viņai garām, vienā rokā turēdams Mandarba pavadu, otrā kārti ar lukturi galā. Sargātājam tuvojās viņa neskaidrais veidols, vezdams neskaidru zirgu. Šķita, ka Lans saplūst ar savu spoguļattēlu mirgojošā plaknē, līdz beidzot abi tēli izgaisa. Melnais ērzelis mirkli niķojās; zirga acīm redzami nepārtrauktā pavada savienoja viņu ar paša miglaino spoguļattēlu. Pavada sarāvās, un arī Mandarbs izgaisa.
Vienubrīd visi tikai skatījās uz Vārtiem.
- Pasteidzieties, Moiraina mudināja. Man jāiet pēdējai. Vārtus nevar atstāt vaļā, lai kāds tos nejauši neatrod. Ātrāk!
Smagi nopūties, Loials iesoļoja mirdzošajā plaknē. Milzīgais zirgs svaidīja galvu, negribēdams iet uz priekšu, un ogērs viņu izvilka cauri Vārtiem. Abi izgaisa tikpat neatgriezeniski kā Lans un Mandarbs.
Rands vilcinoties iestūma Vārtos lukturi, kas iegrima savā spoguļattēlā, līdz abi izzuda. Ar lielu piespiešanos jauneklis devās uz priekšu, skatīdamies, kā sprīdi pa sprīdim pazūd kārts, un tad beidzot arī pats iekāpa sevī, ejot cauri Vārtiem. Randam atvērās mute. Gar ādu noslīdēja kaut kas ledains, it kā viņš ietu cauri auksta ūdens sienai. Laiks sāka ritēt gausāk, un saltums pa vienam vien iesūca Randa matus; tas trīsuļoja ik auduma šķiedrā.
Bet tad aukstums pēkšņi pārplīsa kā burbulis, un Rands apstājās, lai atgūtu elpu. Viņš jau atradās Ejā. Priekšā ar zirgiem stāvēja Lans un Loials, pacietīgi gaidīdami pārējos. Visapkārt melnoja šķietami bezgalīga tumsa. Lukturi ap viņiem meta nedabiski mazu gaismas laukumiņu, it kā gaisma tiktu stumta atpakaļ uz lukturiem vai kāds to aprītu.
Piepeši iztrūcies, Rands parāva pavadas. Rudais un vezumnieks metās uz priekšu, gandrīz nogāzdami viņu no kājām. Kaut kā noturējies, Rands klupšus krišus devās pie Sargātāja un ogēra, aiz sevis vilkdams satrauktos zirgus. Abi klusi bubināja. Šķita, ka pat Mandarbs citu rumaku klātbūtnē mazliet nomierinās.
- Cauri Vārtiem jāiet mierīgi, Rand, Loials pamācīja. Ejā viss ir citādi nekā ārpasaulē. Paskaties!
Rands paraudzījās atpakaļ, kur ogērs rādīja, domādams, ka ieraudzīs to pašu neskaidro mirgoņu. Taču nē ciktāl skatiens sniedza, šķita, ka pagraba tumsā ir ievietots liels, nokvēpis stikla gabals. Tumsa ap logu izskatījās satraucoši dziļa, it kā ap un aiz vārtiem nebūtu nekā cita. Dreboši iesmējies, jauneklis atklāja, kāds ir viņa iespaids, taču Loials dzirdēto uztvēra nopietni.
- Varētu iet no viena gala līdz otram, bet viņpus neko neieraudzīt. Tomēr es gan to neieteiktu. Rakstos nav īstas skaidrības, kas atrodas aiz Vārtiem. Manuprāt, tur var pazust un nemūžam netikt laukā.
Rands papurināja galvu un centās domāt tikai par Vārtiem, nevis par to, kas aiz tiem atrodas, taču arī tas savā ziņā viņu uztrauca tikpat lielā mērā. Ja tumsā varētu skatīties uz kaut ko citu, nevis tikai uz Vārtiem, Rands tā arī darītu. Pagraba dūmakainajā gaismiņā Moiraina un pārējie bija diezgan skaidri saskatāmi, tikai kustējās gan kā sapnī. Katra acu samirkšķināšana izskatījās kā apzināts, mērķtiecīgs žests. Katra kustība šķita pārspīlēta. Mats tuvojās Vārtiem, it kā soļodams caur caurspīdīgu želeju; izskatījās, ka viņa kājas peld pa priekšu.
- Ejās Rats griežas ātrāk, Loials paskaidroja. Tumsā pametis visapkārt skatienu, ogērs ierāva galvu plecos. Dzīvie par tām nezina gandrīz neko. Rand, es baidos par to, ko nezinu par Ejām.
- Neriskējot, Lans sacīja, mēs Melno neuzvarēsim. Lai nu kā, vēl esam dzīvi un varam cerēt, ka ari paliksim dzīvi. Iekams neesi sakauts, nepadodies, ogēr!
- Ja jūs jau būtu bijis Ejās, tad tik pašpārliecināti nerunātu, Loiala dārdošā balss nu skanēja pieklusināti. Viņš lūkojās tumsā, it kā tur kaut ko redzētu. Arī es šeit esmu pirmo reizi, taču pazīstu ogērus, kas izgājuši caur Vārtiem un pēc tam atgriezušies. Ja jūs būtu te bijis, tad runātu citu valodu.
Izgājis caur Vārtiem, Mats atkal kustējās normālā ātrumā. Bridi paraudzījies šķietami bezgalīgajā tumsā, puisis skriešus metās pie pārējiem. Lukturis kārts galā sašūpojās, un zirgs Matam aiz muguras metās auļos, gandrīz notriekdams viņu zemē. Cits pēc cita arī pārējie devās caur Vārtiem: Perins, Egvēna un Nīnēva; ikviens no viņiem satriekts klusi apstājās, bet pēc mirkļa steidzās pie biedriem. Ar katru lukturi gaismas laukums paplašinājās, tomēr vajadzēja būt vēl gaišākam. Līdz ar gaismas pieaugšanu tumsa visapkārt sabiezēja, it kā negribētu padoties.