Rands centās to visu neievērot. Jau tāpat bija pietiekami nelāgi šeit atrasties, kur nu vēl atzīt, ka tumsai te piemīt pašai sava griba. Arī pārējie laikam sajuta nomācošo gaisotni. Mats šoreiz iztika bez īgniem komentāriem, un Egvēna izskatījās nožēlojam, ka nebija pārdomājusi un tagad atrodas šeit. Visi klusēdami raudzījās uz Vārtiem uz pēdējo saikni ar pazīstamo pasauli.
Visbeidzot pagrabā bija palikusi tikai Moiraina; viņu vāri apgaismoja vienīgais lukturis. Aesu Sedaja vēl aizvien kustējās kā sapni. Viņas roka slīdēja, līdz beidzot sataustīja avendesoras lapu. Rands ievēroja, ka akmenī kaltā lapa šaipus Vārtiem atrodas zemāk, tieši pretī vietai, kur Aesu Sedaja otrā pusē to bija novietojusi. Noplūkusi lapiņu, Moiraina to ielika sākotnējā vietā. Rands iedomājās, vai arī tajā pusē āboliņš atgriezās turpat, kur bijis.
Pēc tam Moiraina, vedot Aldību, izgāja caur Vārtiem, un akmens mūris aiz viņām sāka lēnītēm vērties ciet. Aesu Sedaja nāca pie viņiem, bet luktura gaisma palika pie Vārtiem, līdz tie pilnībā aizvērās. Tumsa aprija arvien šaurāko skatu uz pagrabu. Ceļinieki stāvēja blāvas lukturu gaismas laukumā, ko iekļāva melna tumsa.
Piepeši šķita, ka lukturi ir vienīgā atlikusī gaisma pasaulē. Rands juta, ka pie viena pleca viņam spiežas Perins, bet pie otra Egvēna. Iepletusi acis, meitene paskatījās uz Randu un piespiedās viņam vēl ciešāk, bet Perins nekustējās, lai draugam būtu vairāk vietas. Citu cilvēcisku būtņu pieskaršanās savā ziņā nomierināja pasaulē, kuru aprijusi tumsa. Šķita, pat zirgi jūt, ka Ejas liek visiem saspiesties arvien ciešāk un ciešāk.
Moiraina un Lans viņi ārēji izskatījās mierigi iekāpa seglos. Aesu Sedaja pieliecās uz priekšu un uzlika rokas uz sava grebumiem rotātā zižļa, kas bija novietots uz seglu priekšējā loka.
- Laiks doties uz priekšu, Loial!
Ogērs satrūkās un steigšus piekrita.
- Jā. Jā, Aesu Sedaja, jums taisnība! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli.
Loials pamāja uz platu, baltu līniju viņiem zem kājām, un Rands steidzīgi pagāja malā, tāpat arī pārējie emondārieši. Randam ienāca prātā, ka grīda savulaik ir bijusi gluda, bet vēlāk kļuvusi bedraina it kā akmens būtu pārcietis bakas. Baltā līnija vairākās vietās bija pārtrūkusi.
- Tā ved no Vārtiem uz pirmo Ceļa zīmi. Bet no tās…
Satraukti paraudzījies visapkārt, ogērs veikli uzlēca zirgā; no pirmītējās netīksmes viņā vairs nebija ne vēsts. Zirgam bija uzlikti vislielākie segli, kādus galvenais zirgkopis bija spējis atrast, taču Loials tos aizņēma no malas līdz malai. Viņa kājas abpus segliem karājās gandrīz līdz zirga ceļgaliem.
- Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli, Loials murmināja.
Pārējie negribīgi ierausās seglos.
Vienā pusē ogēram jāja Aesu Sedaja, bet otrā Sargātājs, tumsā turēdamies pie baltās līnijas. Visi pārējie bariņā sekoja tik tuvu cits citam, cik vien spēja, lukturiem virs galvām šūpojoties. Gaismekļu bija tik daudz, ka to pietiktu veselai mājai, bet šeit jau pēc desmit pēdām valdīja tumsa. Gaisma pret to atdūrās kā pret mūri. Šķita, ka segli čīkst un pakavi dun vien līdz gaismas un tumsas robežai.
Randa roka nemitīgi sniedzās pēc zobena, bet ne jau tāpēc, ka tuvumā varētu būt kāds, pret kuru jāaizstāvas; izskatījās, ka šeit nemaz nav, kur paslēpties. Gaismas laukums visapkārt bija tikpat kā ala ar akmens sienām, noslēgta, bez izejas. Zirgi varētu pēc kārtas iet uz riņķi ap viņiem. Rands satvēra zobena spalu stingrāk, it kā ar savu spēku varētu atvairīt nomācošo akmens sienu. Pieskaroties zobenam, viņš spēja atcerēties Tama mācīto. Uz mirkli puisim šķita, ka beidzot ir izdevies rast tukšuma mieru. Taču smaguma sajūta ikreiz atgriezās, tā izspieda visu tukšumu, līdz beigās palika tikai ala, un atkal viss bija jāsāk no jauna ar pieskaršanos Tama zobenam.
Ieraugot kādu pārmaiņu kaut vai augstu akmens bluķi tālumā, kurš iznira no tumsas un pie kura pakājes beidzās platā, baltā līnija, kļuva vieglāk. Bluķa plašo virsmu izraibināja līkločiem iestrādāts metāls, smalkās līnijas Randam mazliet atgādināja vīnstīgas un lapas. Gan akmeni, gan metālu klāja bezkrāsainas “baku rētas”.
-Ceļa zīme, Loials paziņoja.
Izliecies no segliem, viņš sarauca pieri un sāka pētīt sarežģītos metāla līkločus.
- Ogēru raksts, Moiraina paskaidroja, bet tik smagi cietis, ka tik tikko varu to salasīt.
- Es arī tik tikko to spēju, Loials pamāja, tomēr redzu pietiekami, lai saprastu, ka mums jādodas turp.
Viņš pagrieza zirgu prom no Ceļa zīmes.
Gaismas malas skāra arī citus akmens mākslas darbus: tādus kā arkveida akmens tiltus, ko tālāk slēpa tumsa, ieslīpas rampas bez margām, kas veda augšup un lejup. Tomēr starp tiltiem un rampām vijās balustrāde krūšu augstumā, lai gājējus pasargātu no kritiena. Tā bija celta no baltiem akmeņiem, ar vienkāršiem līkumiem un pagriezieniem, kas kopā saskanēja sarežģītos rakstos. Viss redzētais Randam šķita tāds kā pazīstams, taču, viņaprāt, te pie vainas bija iztēle, kas svešajā centās atrast ko jau zināmu.
Kāda tilta pakājē Loials apstājās, lai izlasītu rakstu vienu rindiņu uz šaura akmens staba. Pamājis viņš jāja augšup uz tiltu.
- Pirmais tilts mūsu ceļā, ogērs pār plecu paziņoja.
Rands nevarēja saprast, uz kā tilts balstās. Zirgu pakavi šņirkstēja, it kā uz katra soļa drupinātu akmeņus. Ciktāl vien jaunekļa skatiens sniedza, visur bija seklas bedrītes; dažas sīkas kā kniepadatas galviņa, citas kā sekli krāteri ar robainām, soli platām malām. Varētu domāt, ka te lijis skābes lietus. Bet varbūt dēdēja paši akmeņi. Arī tilta sienās bija plaisas un caurumi. Vietumis tā bija pavisam nobrukusi sprīdi garos posmos. Rands zināja, ka akmens tilts varētu aizvest līdz pašam zemeslodes centram, tomēr redzētais lika cerēt: viņi laimīgi nokļūs līdz tā otram galam. Kaut kur taču tiltam jābeidzas.
Tilts patiešām beidzās, un tā gals īpaši neatšķīrās no sākuma. Rands redzēja vien to daļu, kas atradās nelielajā gaismas laukumiņā, tomēr noprata, ka viņi atrodas plašā vietā, varbūt paugura virsotnē, uz kuru turp un atpakaļ ved tilti un rampas. Loials to dēvēja par Salu. Šeit bija vēl viena Ceļa zīme ar uzrakstu kā Randam šķita, tā atradās Salas vidū, taču jauneklim nebija ne jausmas, vai tā patiešām ir. Loials izlasīja norādi un veda biedrus uz kādu rampu, kas līkumu līkumiem vijās uz augšu vien.
Pēc bezgalīgas kāpšanas un neskaitāmiem pagriezieniem viņi nokļuva uz citas Salas, kas bija tieši tāda pati kā iepriekšējā. Rands mēģināja iztēloties rampas loku, tomēr visbeidzot atmeta ar roku. Šī Sala taču nevar atrasties citas Salas virsotnē. Tas nav iespējams!
Loials jau atkal pētīja stabu ar ogēru rakstu, atradis kārtējo Ceļa zīmi, kas veda jau uz citu tiltu. Rands vairs nezināja, uz kuru pusi viņi dodas.
Gaismas laukumiņā ap viņiem visi tilti izskatījās vienādi, lai gan dažu margas bija saplaisājušas, bet citu ne. Salas atšķīra tikai Ceļa zīmes vienā tās bija vairāk apdrupušas, citā mazāk. Randam zuda laika izjūta, un jauneklis pat nepateiktu, cik tiltu viņi jau bija šķērsojuši, cik rampām gājuši pāri. Taču Sargātāja galvā gan laikam bija pulkstenis. Brīdī, kad Randam sagribējās ēst, Lans klusi paziņoja, ka ir klāt dienvidus, un no saiņiem vezumnieka mugurā izņēma maizi, sieru un kaltētu gaļu. Tobrīd uz vezumnieka jāja Perins. Viņi atradās uz kārtējās Salas, un Loials rosīgi centās atšifrēt Ceļa zīmē norādītos virzienus.