Mats jau gribēja nokāpt no zirga, bet Moiraina paziņoja:
- Ejās laiks ir pārāk dārgs, lai mēs to šķiestu. Mums tas ir vēl jo vērtīgāks. Apstāsimies, kad būs laiks gulēt!
Lans jau sēdēja Mandarba mugurā.
Jau iedomājoties vien, ka šeit būs jāpārnakšņo, Randam pazuda ēstgriba. Ejās allaž valdīja nakts, taču ne gulēšanai. Tomēr, tāpat kā pārējie, viņš beidzot paēda zirga mugurā. Nebija viegli iedabūt mutē ēdienu, vienlaikus turot kārti ar lukturi un pavadu, taču, neraugoties uz šķietamo apetītes trūkumu, jauneklis pēc ēšanas nolaizīja no plaukstas maizes drupačas un siera krikumus, tīksmi prātodams, ka derētu vēl. Rands pat sāka domāt, ka Ejās varbūt nemaz nav tik slikti, katrā ziņā ne tik nelāgi, kā bija apgalvojis Loials. Varbūt šeit bija tāda spiediena sajūta kā stundu pirms vētras, taču nekas nemainījās. Nekas nenotika. Gandrīz vai kļuva garlaicīgi.
Klusumu pēkšņi pārtrauca Loials, kaut ko pārsteigti nomurminot. Rands piecēlās kāpšļos, lai paskatītos garām ogēram, un sakoda zobus. Viņi stāvēja uz tilta, kas tikai dažas pēdas pirms Loiala beidzās ar robainu pārrāvumu.
Četrdesmit piektā nodaļa
Sekotāji Ēnā
AR lukturu gaismu bija gana, lai varētu apskatīt tilta daļu aiz plaisas, kas rēgojās tumsā kā nolūzis milža zobs. Loiala zirgs nervozi šķindināja pakavus, un nāvējoši melnajā tumsā iekrita olis. Ja tas kaut kur atsitās, Rands to nedzirdēja.
Puisis uzmanīgi pieveda Rudo pie plaisas. Ciktāl sniedza viņa luktura gaisma kārts galā, nekas nebija redzams. Lejā, tāpat kā augšā, melnoja tumsa, nocirzdama gaismu kā ar nazi. Ja aizai bija apakša, tad varbūt tūkstoš pēdu dziļumā. Tās varbūt vispār nebija. Lai nu kā, vismaz izdevās ieraudzīt, kas ir zem tilta. Tur nekā nebija! Pats tilts nebija ne sprīdi biezs, un zem tā nebija itin nekā.
Akmens zem kājām piepeši šķita plāns kā papīrs, un Randu pārņēma sajūta, ka bezgalīgi dziļā aiza grib viņu iesūkt. Lukturis un kārts nu kļuva tik smagi, ka, šķiet, varētu novilkt viņu lejā no segliem. Sāka reibt galva, un Rands atkāpās no bezdibeņa tikpat piesardzīgi, kā bija pie tā pienācis.
- Vai tāpēc atvedāt mūs uz šejieni, Aesu Sedaja? Nīnēva prasīja.
- Lai atklātu, ka beigās jāatgriežas Kēmlīnā?
- Mums nebūs jādodas atpakaļ, Moiraina atbildēja. Vismaz ne līdz pašai Kēmlīnai. Ejās ir ne mazums ceļu, un katrs kaut kur aizved. Mums tikai jāatgriežas vietā, kur Loials spēs atrast citu ceļu uz Faldaru. Loial? Loial!
Ogērs ar acīm redzamu piepūli atrāvās no pārrāvuma pētīšanas.
- Ko? Ak. Jā, Aesu Sedaja! Es atradīšu citu ceļu. Man…
Viņa skatiens atgriezās pie aizas, ausis raustījās.
- Man ne sapnī nebija rādījies, ka akmens būs tā sadēdējis. Ja tilti paši grūst, varbūt neatradīšu jums vajadzīgo ceļu. Varbūt pat nespēšu aizvest jūs atpakaļ. Tikpat labi mūsu priekšā var grūt arī citi tilti.
- Kaut kādai izejai ir jābūt, Perins aizsmakušā balsī teica.
Viņa acis zeltaini mirdzēja, it kā sevī sakopodamas gaismu. Stūrī iedzīts vilks, Rands pārsteigts nodomāja. Tieši tā Perins izskatās.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, Moiraina noteica. Tomēr nedomāju, ka trūdēšana ir tik postoša, kā jums šķiet. Paskatieties uz akmeni, Loial! Pat es redzu, ka lūzums ir vecs.
- Jā, ogērs novilka. Jā, Aesu Sedaja. Es redzu. Šeit nav nedz vēja, nedz lietus, bet gaiss uz akmeni ir iedarbojies vismaz desmit gadus.
Ogērs pamāja un atviegloti pasmaidīja, tik laimīgs par atklājumu, ka uz mirkli aizmirsa par bailēm. Taču, pametis skatienu visapkārt, viņš atkal nervozi paraustīja plecus.
- Daudz vieglāk man būtu atrast citus ceļus nekā to, kas ved tieši uz Mafaldadaranellu. Varbūt uz Tarvalonu? Vai Šantajas stēdingu? No pēdējās Salas uz Šantajas stēdingu jāšķērso tikai trīs tilti. Jādomā, vecajie jau grib ar mani parunāt.
- Uz Faldaru, Loial, Moiraina nelokāmi atteica. Pasaules acs atrodas aiz Faldaras, un mums jātiek līdz Acij.
- Faldara, ogērs negribīgi piekrita.
Kad viņi atgriezās uz Salas, Loials sāka pētīt staba rakstu un nolaistām uzacīm kaut ko pusbalsī murmināja. Necik ilgi, un viņš jau sarunājās tikai pats ar sevi, pārgājis uz ogēru valodu. Lokanā mēle atgādināja krāšņus putnu treļļus. Randam šķita dīvaini, ka tik lieliem ļaudīm ir tik melodiska valoda.
Visbeidzot ogērs pamāja. Vezdams pārējos uz izvēlēto tiltu, Loials pagriezās un izmisīgi paskatījās uz Ceļa zīmi pie cita tilta.
- Līdz Šantajas stēdingai trīs pārejas, ogērs nopūtās.
Lai nu kā, bet viņš tam devās garām neapstājies un pagriezās uz trešo tiltu. Kad viņi jau gāja tam pāri, Loials nožēlas pilni atskatījās, kaut arī tiltu, kas veda uz viņa mājām, jau slēpa tumsa.
Rands pievirzīja bēri tuvāk Loialam.
- Kad viss būs galā, tu aizvedīsi mani uz savu stēdingu, bet es tevi uz Emondāri. Ejas mēs neizmantosim. Iesim kājām vai jāsim kaut visu vasaru.
- Vai tiešām tu tici, ka tam pienāks beigas, Rand?
Rands sarauca pieri.
- Tu taču pats teici, ka līdz Faldarai var nokļūt divās dienās.
- Es nerunāju par Ejām, Rand, bet par visu pārējo. Pār plecu paskatījies uz Aesu Sedaju, kas jāja blakus Lanam, Loials klusi turpināja: Kas tev ļauj domāt, ka tas reiz beigsies?
Tilti un rampas veda augšup, lejup un sāņus. Ik pa brīdim tumsā uz Ceļa zīmi aizlocījās balta līnija, tāda pati kā no Kēmlīnas Vārtiem. Rands ievēroja, ka ne tikai viņš ziņkārīgi un ar tādu kā nožēlu pēta līnijas. Nīnēva, Perins, Mats un pat Egvēna nelabprāt no tām attālinājās. Katra līnija beidzās ar Vārtiem, kas veda atpakaļ uz pasauli ar debesīm, sauli un vēju. Pat auksts vējš tagad šķistu tīkams. Tomēr viņi gāja tālāk, Aesu Sedajas asā skatiena uzraudzīti. Lai nu kā, Rands nebija vienīgais, kas atskatījās arī tad, kad Salu, Ceļa zīmi un līniju jau bija aprijusi tumsa.
Kad Moiraina beidzot paziņoja, ka uz šīs Salas viņi apstāsies un pavadīs nakti, Rands jau žāvājās. Mats raudzījās melnajā tumsā visapkārt un skaļi noirgojās, tomēr no zirga nokāpa tikpat ātri kā pārējie. Kamēr Lans un puiši izjūdza zirgus un uzlika tiem kāju pinekļus, Nīnēva un Egvēna uz mazas eļļas plītiņas vārīja tēju. Plītiņa bija līdzīga luktura pamatnei. Lans teica, ka Sargātāji tādas izmanto Lāstā, jo tur ir bīstami kurināt malku. No vezumnieka nestā groza Sargātājs izņēma trijkājus, lai ap apmetni tajos saliktu kārtis ar lukturiem.
Brīdi papētījis Ceļa zīmi, Loials apsēdās, sakrustoja kājas un ar plaukstu paberzēja apputējušo, grumbuļaino akmeni.
- Savulaik uz Salas šis tas auga, ogērs skumji stāstīja. Tā rakstīts visās grāmatās. Bija zaļa zāle, kur atgulties, mīkstāka par dūnu pēļiem. Kokos brieda augļi, un visos gadalaikos varēja bagātināt maltīti ar ābolu, bumbieri vai kādu dienvidu augli saldu, kraukšķīgu un sulīgu.
- Medījuma te nav, Perins norūca, pats brīnīdamies, ko ir pateicis.
Egvēna pasniedza Loialam tējas krūzīti. Viņš to paņēma un turēja rokās, taču nedzēra, tikai raudzījās tējā, it kā krūzītes dziļumā varētu atrast augļu kokus.
- Vai sardzi neliksiet? Nīnēva jautāja Moirainai. Te noteikti klimst bīstamāki neradījumi par žurkām. Redzējusi neko neesmu, taču jūtu.
Aesu Sedaja ar nepatiku paberzēja pirkstus pret delnām.
- Tu jūti tā Spēka trupi un puvi, kurš radīja Ejas. Es šeit neizmantošu Vienspēku, tikai tad, ja citādi nevarēs. Trupe ir tik dziļa, ka visi mani centieni tiks sabojāti lai arī ko es darītu.