To dzirdēdami, visi pieklusa tāpat kā pirmīt Loials. Lans vienkārši sāka ēst, it kā piemezdams ugunij malku; maltīti viņš ieturēja vairāk ķermeņa sildīšanas, nevis pašas ēšanas pēc. Arī Moiraina labi ieturējās, turklāt tik smalkām manierēm, it kā vārda tiešā nozīmē nesēdētu uz plika akmens nekurienes vidū. Rands gan tikai knibinājās ap ēdienu. Uz plītiņas vārās liesmas varēja tikai uzvārīt tēju, tomēr jauneklis tiecās uz uguns pusi, it kā gribēdams uzsūkt siltumu. Viņa pleci pieskārās Matam un Perinām. Visi puiši bija saspiedušies ciešā lokā ap plītiņu. Mats šķita aizmirsis, ka tur rokās maizi, gaļu un sieru, bet Perins jau pēc dažiem kumosiem pastūma vara šķīvi malā. Noskaņojums kļuva arvien drūmāks, visi raudzījās zemē, vairoties no tumsas visapkārt.
Maltītes laikā Moiraina viņus pētīja. Nolikusi šķīvi malā, viņa apslaucīja ar mutautiņu lūpas.
- Tūlīt jums sacīšu uzmundrinošus vārdus. Manuprāt, Toms Merilins ir dzīvs.
Rands asi paskatījās uz viņu.
- Bet… Izdzisušais…
- Mats man izstāstīja, kas notika pie Baltā tilta, Aesu Sedaja turpināja. Ļaudis runājuši par menestrelu, taču nav minējuši, ka viņš būtu miris. Manuprāt, ja Toms būtu nogalināts, cilvēki par to neklusētu. Baltā tilta pilsēta nav tik liela, lai tajā nepamanītu menestrelu. Turklāt Toms ir daļa no Raksta, kas aužas ap jums trim. Domāju pārāk nozīmīga sastāvdaļa, lai būtu jau nogriezta.
Pārāk nozīmīga? Rands prātoja. Bet kā Moiraina var zināt… ?
- Mina? Vai viņa kaut ko Tomā saskatīja?
- Mina daudz ko redzēja, Moiraina īgni atteica. Par jums visiem. Diemžēl spēju izskaidrot tikai pusi no viņas redzējuma, taču arī pati meitene līdz galam to nesaprot. Senās robežas gaist. Tomēr nav svarīgi, ko Mina redz par veciem laikiem vai jaunākiem. Visnozīmīgākais viņa redz galveno. Jūsu likteņi ir savstarpēji saistīti. Arī ar Toma likteni.
Nīnēva nicīgi nosmīkņāja un ielēja sev vēl tēju.
- Nesaprotu, kā Mina par mums kaut ko varēja zināt, Mats smaidot teica. Cik atceros, viņa gandrīz visu laiku skatījās uz Randu.
Egvēna savilka uzacis.
- Ak tad tā? To jūs, Moiraina Sedaja, man neteicāt.
Rands paraudzījās uz Egvēnu; meitene uz viņu neskatījās, taču viņas balss bija izklausījusies aizdomīgi vienaldzīga.
- Mēs runājām vienu reizi, Rands sacīja. Viņa ģērbjas kā puika, mati tikpat īsi, cik man.
- Tu ar viņu runāji. Vienu reizi, Egvēna lēni pamāja un, novērsusi skatienu, pacēla pie lūpām krūzīti.
- Mina tikai strādā Bērlonas viesu namā, Perins neizturēja. Bet Arams gan ir gluži kas cits.
Egvēna aizrijās ar tēju.
- Pārāk karsta, meitene nomurmināja.
- Kas tas par Aramu? Rands jautāja.
Perins pasmīkņāja, tieši tāpat kā savulaik bija darījis Mats, grasoties dzīt jokus, un aizslēpa seju aiz krūzītes.
- Viens no Pārceļotājiem, Egvēna nevērīgi izmeta, taču viņas vaigos uzplauka sārti plankumi.
- Viens no Pārceļotājiem, Perins nodudināja. Labi dejo. Lido kā putns. Vai tie nav tavi vārdi, Egvēna? Tikpat kā lidot ar putnu?
Egvēna izlēmīgi nolika malā krūzīti.
- Nezinu, kā jūs, bet es jūtos nogurusi un tūlīt iešu gulēt.
Līdzko Egvēna ietuntuļojās segā, Perins pastiepās un, iebikstījis Randam ribās, piemiedza ar aci. Rands pasmaidīja par spiti visam. Pie joda, reiz taču kaut kas mainīsies! Kaut man par sievietēm būtu tāda saprašana kā Perinām!
- Paklau, Rand, Mats viltīgi iesāka, tev jāpastāsta Egvēnai par lauksaimnieka Grinvela meitu Elzi.
Egvēna pacēla galvu un vispirms paskatījās uz Matu, pēc tam uz Randu.
Rands steigšus sāka klāt sev guļvietu.
, Šobrīd visprātīgāk būtu likties uz auss.
Visi emondārieši, arī Loials, sāka meklēt segas. Moiraina vēl sēdēja, malkojot tēju. Arī Lans. Nemaz nešķita, ka viņš grasītos iet gulēt vai viņam vispār būtu vajadzīgs miegs.
Pat satinušies segās, viņi turējās tuvu cits citam. Lokā ap plītiņu, gandrīz vai saskaroties, zem segām dusēja augumu uzkalniņi.
- Rand, Mats čukstēja, vai jums ar Minu kaut kas bija? Es viņu pat lāgā neapskatīju. Skaista, bet turpat vai Nīnēvas gados.
- Un kā ar to Elzi? otrā pusē atsaucās Perins. Arī skaista, vai ne?
- Pelni un asinis, Rands murmināja, vai tad nedrīkstu vairs runāt ar meitenēm? Jūs neesat labāki par Egvēnu.
- Turi mēli aiz zobiem, kā teiktu Viedā, Mats izsmējīgi sacīja, ja patiešām negribi par to runāt, es mazliet pagulēšu.
- Labi, Rands noburkšķēja, beidzot pateici kādu prātīgu vārdu.
Tomēr miegs nenāca. Akmens bija ciets, un, lai kā Rands centās iegrozīties, tomēr caur segu juta bedrītes. Ne uz bridi viņš nespēja aizmirst, ka atrodas Ejās, ko radījuši Melnā aptraipītie cilvēki, pasaules grāvēji. No prāta neizgāja pārlūzušais tilts, zem kura nekā nebija.
Pagriezies Rands ieraudzīja, ka uz viņu skatās Mats; pareizāk sakot raugās cauri viņam. Tumsa lika aizmirst par visām zobgalībām. Pagriezies uz otriem sāniem, jauneklis ievēroja, ka arī Perina acis ir vaļā. Tik nobijies kā Mats viņš neizskatījās, tomēr rokas bija uzlicis uz krūtīm un nervozi sita kopā īkšķus.
Moiraina gāja pa apli, notupās katram ceļiniekam pie galvas un kaut ko klusītēm pateica. Rands nedzirdēja, ko viņa sacīja Perinām, taču redzēja, ka drauga īkšķi vairs nekustas. Pēc tam Aesu Sedaja noliecās virs Randa, ar seju gandrīz pieskardamās viņam, un klusi, mierinoši sacīja:
- Arī šeit tevi sargā tavs liktenis. Pat Melnais nespēj pilnībā mainīt Rakstu. Kamēr vien esmu tavā tuvumā, Melnais tevi neapdraud. Tavi sapņi ir droši. Lai nu kā, vismaz pagaidām tie ir droši.
Moiraina aizslīdēja tālāk pie Mata, un Rands sāka domāt, vai patiešām viss ir tik vienkārši, kā viņa saka, vai patiešām nekas nedraud. Vai Moiraina gaidīja, ka viņš tam ticēs? Tomēr Rands savā ziņā nudien jutās droši vai vismaz drošāk. Ar tādām domām viņš ieslīdēja miegā un sapņus vispār neredzēja.
Viņus uzmodināja Lans. Rands prātoja, vai Sargātājs ir gulējis; noguris viņš neizskatījās, bet šķita pat spirgtāks par viņiem, kas uz pāris stundām bija atlaidušies uz cietā akmens. Moiraina atvēlēja laiku tējas uzvārīšanai, taču katrs drīkstēja izdzert tikai pa krūzītei. Brokastis visi paēda seglos, Loialam un Sargātājam jājot priekšgalā. Maltīte bija tāda pati kā allaž: maize, gaļa un siers. Rands domāja, ka maize, gaļa un siers viņam vairs nekad negaršos.
Drīz vien pēc tam, kad jauneklis bija nolaizījis no pirkstiem pēdējās drupatas, Lans klusi paziņoja:
- Kāds mums seko. Vai ari kaut kas.
Viņi atradās tilta vidū, tā abus galus slēpa tumsa.
Mats aši izņēma bultu, ielika lokā un, pirms kāds bija paguvis viņu aizkavēt, raidīja to tumsā aiz viņu mugurām.
- Bet es taču zināju, ka nevajag to darīt, Loials murmināja. Ar Aesu Sedaju drikst ielaisties tikai stēdingā.
Lans nospieda Mata loku lejup, neļaudams ielikt tajā nākamo bultu.
- Beidz, lauku muļķi! Nevar zināt, kas tur ir.
- Šī esot vienigā vieta, kur mums nekas nedraud, ogērs sāka sūroties.
- Kas gan tādā vietā kā ši var būt, ja ne ļaundari? Mats jautāja.
- Vecajie teica tāpat, un man vajadzēja viņus klausīt.
- Kaut vai mēs, Sargātājs sausi noteica.
- Varbūt kāds ceļotājs, Egvēna ceribu pilnā balsi minēja, vai ogērs.