- Ogēriem pietiek prāta neizmantot Ejas, Loials norūca. Izņemot Loialu, kuram nav visi mājās. Vecākais Hamans mūždien tā teica, un viņam bija taisnība.
- Ko tu jūti, Lan? Moiraina vaicāja. Vai tas ir kāds, kas kalpo Melnajam?
Sargātājs lēni nogrozīja galvu.
- Es nezinu, viņš atbildēja, it kā viņu pašu tas pārsteigtu. Nespēju noteikt. Varbūt tās ir tikai Ejas, trupe. Sajūtas viscaur ir nelāgas. Lai kurš tas būtu vai kas -, tas necenšas mūs notvert. Uz pēdējās Salas gandrīz mūs panāca, taču tad metās prom pāri tiltam, lai mēs nesastaptos. Ja es atpaliktu, tad varētu viņu pārsteigt un zinātu, kurš vai kas tas ir.
- Ja atpaliksiet, Sargātāj, Loials noteikti sacīja, līdz mūža galam paliksiet te. Pat ja lasāt ogēru mēlē. Neesmu nedz dzirdējis, nedz lasījis, ka cilvēks bez ogēra palīdzības varētu atrast ceļu, kas ved no pirmās Salas. Vai protat lasīt ogēriski?
Lans atkal nogrozīja galvu, un tad Moiraina teica:
- Kamēr mūs neviens neaiztiek, neko neuzsāksim. Mums nav laika. Nemaz nav laika.
Kad viņi jāja no tilta uz nākamo Salu, Loials sacīja:
- Ja nemaldos, uz pēdējās Ceļa zīmes bija rakstīts, ka no šejienes ved ceļš uz Tarvalonu. Lai tiktu līdz turienei, mums vajadzētu, augstākais, pusi dienas. Mazāk nekā uz Mafaldadaranellu. Esmu pārliecināts, ka…
Lukturu gaismā parādījās Ceļa zīme, un Loials aprāvās. Virs staba akmenī kā rētas vīdēja dziļi ievilktas līnijas, asas un stūrainas. Lans pēkšņi vairs necentās slēpt modrību. Randam radās iespaids, ka Sargātājs jūt pilnīgi visu, pat ceļabiedru elpu, lai gan tāpat kā iepriekš stalti sēdēja seglos. Pēc mirkļa Lans sāka riņķot ap Ceļa zīmi; viņš meta arvien plašākus lokus, it kā gaidītu uzbrukumu vai pats gatavotos uzbrukt.
- Tas daudz ko izskaidro, Moiraina klusi ierunājās, un vieš bailes. Tatad. Man vajadzēja iedomāties. Trupe, sabrukums. Man vajadzēja iedomāties!
- Ko iedomāties? Nīnēva prasīja, un vienlaikus Loials jautāja:
- Kas tas ir? Kurš to izdarījis? Savu mūžu neesmu neko tādu nedz redzējis, nedz dzirdējis!
Aesu Sedaja mierīgi izturēja viņu skatienus.
- Trolloki.
Nelikdamies dzirdam pārbiedētos izsaucienus, viņa turpināja:
- Vai Izdzisušie. Tās ir trolloku rūnas. Trolloki atklājuši, kā var iekļūt Ejās. Droši vien tāpēc viņi neievēroti tika līdz Divupei, iziedami caur Vārtiem pie Maneterenas. Tātad Lāstā ir vismaz vieni Vārti.
Uzmetusi skatienu Lanam, kurš atradis tik tālu, ka bija redzama tikai vāra luktura gaisma, Aesu Sedaja turpināja:
- Maneterena tika nopostīta, taču Vārtus nespēj iznīcināt gandrīz nekas. Nu ir skaidrs, kā Izdzisušajiem izdevās ap Kēmlīnu sapulcināt nelielu karaspēku, neradot trauksmi nevienā zemē no Lāsta līdz pat Andorai.
Pieklususi viņa domīgi pieskārās lūpām.
- Taču visus ceļus viņi acīmredzot nezina, citādi būtu iebrukuši Kēmlīnā pa Vārtiem, kurus izmantojām mēs. Jā.
Rands nodrebēja. Iziet caur Vārtiem un tad atklāt, ka viņus tumsā gaida simtiem trolloku, varbūt tūkstošiem, kropli milzeņi ar zvērīgiem ģīmjiem, kas ņurdēdami lec laukā no tumsas, lai nogalinātu? Vai varbūt vēl kas ļaunāks?
- Ejas tik vienkārši izmantot nevar, Lans iebilda.
Sargātāja lukturis atradās ne tālāk par divdesmit soļiem, taču tas atgādināja palsu, miglainu bumbu, un tiem, kas stāvēja pie Ceļa zīmes, tas
šķita pavisam tālu. Moiraina veda visus pie Sargātāja. Redzēdams Lana atklājumu, Rands vēlējās, kaut viņa kuņģis būtu tukšs.
Tilta pakājē bija trolloku veidoli sastinguši brīdī, kad tie bija vēzējuši āķainos cirvjus un zobenveida sirpjus. Milzu augumi bija pelēki un bedraini kā akmens, pa pusei iestiguši uzblīdušā, burbuļainā virsmā. Daži burbuļi bija pārsprāguši, pa daļai atsedzot snuķainus viepļus, uz mūžu mūžiem sastingušus dzīvnieciskās bailēs. Dzirdot kādu sev aiz muguras vemjam, Rands norija siekalas, apspiezdams nelabumu. Pat trollokiem tā bija drausmīga nāve.
Dažas pēdas aiz akmens veidoliem tilts beidzās. Ceļa zīme gulēja zemē, saplīsusi neskaitāmos gabalos.
Loials uzmanīgi nokāpa no zirga un nopētīja trollokus, it kā tie varētu atdzīvoties. Pēc tam viņš aši pārcilāja Ceļa zīmes gabalus, atlasīdams akmenī iestrādātos metāla rakstus. To pabeidzis, ogērs iesēdās atpakaļ seglos.
- Tas bija pirmais tilts ceļā uz Tarvalonu, viņš paziņoja.
Mats ar delnas virspusi berzēja muti, novērsis skatienu no trollokiem. Egvēna bija paslēpusi seju rokās. Rands piejāja pie Belas un pieskārās Egvēnas plecam. Viņa apmetās riņķī un drebēdama piekļāvās Randam. Arī viņš pats būtu drebējis; no tā atturēja tikai Egvēnas tuvums.
- Bet mēs uz Tarvalonu vēl nejāsim, Moiraina sacīja.
Nīnēva viņai uzbruka.
- Kā jūs tādā brīdī spējat būt tik mierīga? Tikpat labi viņu vietā varējām būt mēs!
- Iespējams, Aesu Sedaja rāmi atbildēja.
Nīnēva sakoda zobus tā, ka tie nošņirkstēja.
- Man ir iemesls domāt, Moiraina bezkaislīgi turpināja, ka vīriešu kārtas Aesu Sedaji, kas ierīkoja Ejas, sagatavoja slazdus Melnā neradījumiem. Acīmredzot viņi no kaut kā baidījās jau pirms tam, kad Puscilvēki un trolloki tika aizdzīti uz Lāstu. Jebkurā gadījumā mēs nevaram te uzkavēties, un, lai arī kuru ceļu izvēlēsimies atpakaļ vai uz priekšu -, jādomā, slazdi būs visur. Loial, vai jūs zināt, kur ir nākamais tilts?
- Jā. Paldies Gaismai, tieši vajadzīgā Ceļa zīmes daļa nav cietusi!
Loials beidzot tikpat dedzīgi kā Moiraina vēlējās doties uz priekšu.
Vēl nebeidzis runāt, viņš laida lielo zirgu riksī.
Egvēna kļāvās pie Randa, kamēr viņi šķērsoja vēl divus tiltus. Puisim bija žēl, kad viņa atrāvās, nomurminādama atvainošanos un izspiezdama
smieklus. Ne jau tikai tāpēc, ka viņas tuvums bija patīkams, bet ari tāpēc, ka ir vieglāk būt drosmīgam, ja kāds jāaizsargā.
Moiraina varbūt īsti neticēja, ka viņus gaida slazds, tomēr, lai gan iepriekš ceļiniekus bija steidzinājusi, tagad viņa tos uz priekšu veda lēnāk un apstājās, pirms pagriezās uz tiltu vai kāpa no tilta uz nākamo Salu. Ik pa brīdim Aesu Sedaja viegli paskubināja Aldību un, roku izstiepusi, iztaustīja priekšā gaisu. Pat Loials un Lans nedrīkstēja turpināt ceļu bez viņas atļaujas.
Rands saprata, ka Moirainai par slazdiem ir taisnība, tomēr viņš pētīja tumsu visapkārt, it kā varētu redzēt tālāk par desmit pēdām, nemitīgi ausīdamies. Ja jau trolloki var izmantot Ejas, tad viņiem var sekot jebkurš Melnā neradījums. Un ne jau viens vien. Lans gan bija sacījis, ka Ejā neko nejūtot.
Viņi šķērsoja tiltu pēc tilta, papusdienoja zirgu mugurās, atkal šķērsoja tiltus, un Rands dzirdēja tikai čikstam zem sevis seglus un pakavu dunu. Pa brīdim kāds nokāsējās vai kaut ko pie sevis murmināja. Mazliet vēlāk attālu melnajā tumsā sacēlās vējš. Rands nespēja noteikt, kurā pusē. Sākumā šķita, ka vējš trokšņo tikai viņa iedomās, bet mazliet vēlāk viņš vairs nešaubījās.
Būtu jauki atkal sajust vēju, kaut aukstu.
Piepeši Rands sarāvās.
- Loial, tu taču teici, ka Ejās nav vēja?
Apturējis zirgu pirms pašas Salas un piešķiebis galvu, Loials ieklausījās. Ogēra seja viegli nobālēja, un viņš sāka satraukti laizīt lūpas.
- Mašinšins, Loials aizsmacis čukstēja. Melnais vējš. Lai Gaisma mūs apspīd un pasargā! Tas ir Melnais vējš.
- Cik tiltu mums vēl priekšā? Moiraina asi jautāja. Loial, cik vēl tiltu?