- Divi. Manuprāt, divi.
- Nu tad aši! Aesu Sedaja iesaucās un palaida Aldību rikšiem pār Salu. Aši meklējiet tiltus!
Lasīdams Ceļa zīmes rakstu, Loials runāja pats ar sevi vai ar kādu, kurš klausījās.
- Visi iznāca laukā sajukuši, kliegdami par mašinšinu. Gaisma, palīdzi mums! Pat tie, kurus Aesu Sedajas spēja izdziedināt, tie…
Ātri izlasījis rakstu, ogērs izvēlējās tiltu un palaida zirgu auļos, kliegdams:
- Turp!
Šoreiz Aesu Sedaja neapstājās un gaisu netaustīja, bet mudināja visus traukties uz priekšu. Tilts zem zirgu pakaviem drebēja, virs galvām mežonīgi šūpojās lukturi. Loials aši pārlaida skatienu nākamās Ceļa zīmes rakstam un dzina milzīgo zirgu kā sacīkstēs, neļaudams tam palēnināt soli. Vējš auroja arvien skaļāk. Rands to skaidri dzirdēja, lai arī cik skaļi uz akmens dunēja zirgu pakavi. Vējš bija viņiem aiz muguras, un tā brāzmas tuvojās.
Pie nākamās Ceļa zīmes viņi pat neapstājās. Līdzko lukturu gaismā kļuva redzama baltā līnija, kas vijās uz priekšu, visi auļos metās uz tās pusi. Aiz muguras izgaisa Sala, palika tikai bedrains, pelēks akmens zem kājām un baltā līnija. Rands elsoja tik smagi, ka vairs nezināja, vai vēl dzird vēju.
Viņu priekšā parādījās Vārti ar vīnogulāju kalumiem; tie iznira no melnās tumsas kā sīksīka daļa no mūra. Moiraina pastiepās seglos, pieskārās akmens vīnogulājiem un tad strauji atrāvās.
- Avendesoras lapas vairs nav! viņa iesaucās. Atslēga pazudusi!
- Gaisma! Mats iesaucās. Sasodītā Gaisma!
Atgāzis galvu, ogērs spalgi kliedza tikpat kā pirms nāves.
Egvēna pieskārās Randa rokai. Meitenes lūpas drebēja, taču viņa tikai skatījās. Rands uzlika plaukstu viņai uz rokas, cerēdams, ka neizskatās vēl vairāk nobijies. Jauneklis dzirdēja, ka pie Ceļa zīmes gaudo vējš. Gandrīz vai šķita, ka brāzmās ļauni kliedz balsis, un, lai gan vārdus saprast nevarēja, Rands mutē juta rūgtumu.
Moiraina pacēla zizli, un no tā gala izšāvās liesma. Ne jau pavisam balta, kādu Rands atcerējās no Emondāres un kaujas pirms Šadarlogotas. Šo uguni caurstrāvoja šķebinoši dzeltena krāsa, un no liesmas kā sodrēji krita melnas plēksnes. No uguns cēlās plāni, skāņi dūmi; Loials sāka kāsēt, un zirgi satraukti dīdīties. Moiraina piespieda zizli pie vārtiem. Dūmi koda Randam rīklē, dedzināja nāsis.
Mūris kusa kā sviests, lapas un vīnogulāji liesmās sačokurojās un izgaisa. Aesu Sedaja darbojās, cik ātri vien spēdama, taču atvērumam bija jābūt tik lielam, lai visi varētu caur to izkļūt, un tas nebija viegls uzdevums. Randam šķita, ka kūstošā akmens kārtiņa lien gar arku tik lēni kā gliemis. Apmetnis sakustējās kā vēja brāzmā. Rands pamira.
- Es to jūtu, Mats ierunājās drebošā balsī, lai Gaismā sadegu, jūtu!
Liesma apdzisa, un Moiraina nolaida zizli.
- Darīts, viņa sacīja. Pusdarīts.
Caur akmens kalumu vijās sīka līnija. Randam šķita, ka plaisā atspīd gaisma blāva, tomēr gaisma. Taču, par spīti Moirainas pūlēm, vēl bija divi milzīgi akmens ķīļi, kas veidoja pusloku katrs savā Vārtu pusē. Atvērumam bija jābūt pietiekami lielam, lai visi varētu caur to izjāt, turklāt Loialam varbūt būs pilnībā jāpiekļaujas zirga mugurai. Pietika novākt abus akmens ķīļus. Cik tie svēra? Tūkstoš mārciņu? Vairāk? Varbūt par visiem varētu tos nogrūst malā? Varbūt vismaz vienu ķīli varam dabūt nost no ceļa, iekams sāk pūst vējš? Randa apmetni paraustīja brāzma. Viņš centās neklausīties balsu kliedzienos.
Moiraina pakāpās malā, un Lans, salīcis seglos Mandarba mugurā, metās uz priekšu tieši Vārtos. Pēdējā mirklī kara zirgs pagriezās, lai ar plecu skartu akmens mūri, kā bija mācīts kaujā taranēt pretinieku zirgus. Akmens būve nobūkšķēja un padevās, un Sargātāju un zirgu trieciens iznesa cauri Vārtu dūmakainajai mirgoņai. Caur spraugu krita vēla rīta gaisma, bāla un vāra, taču Randam šķita, ka seju dedzina saule vasaras dienvidū.
Tālumā Lans pievilka Mandarba pavadu un, zirgam lēni mīņājoties, pagriezās atpakaļ uz Vārtiem. Rands ilgi negaidīja. Pagriezis Belas galvu uz spraugas pusi, jauneklis smagi uzsita pinkainajai ķēvei pa krustiem. Egvēna paguva vien uzmest viņam pārsteigtu skatienu, un tad jau Bela iznesa meiteni laukā no Ejas.
- Visi kā viens, bēdziet! Moiraina sauca. Ātri! Uz priekšu!
Saukdama Aesu Sedaja izstiepa zizli rokas attālumā, pagriezusi tā
galu pret Ceļa zīmi. No zižļa izšļācās tāda kā šķidra gaisma, pārvērzdamās ugunīgā sīrupā: žilbinoši balti, sarkani un dzelteni šķēpi sprāgdami šķēla melno tumsu, zibsnīdami kā izbārstīti briljanti. Vējš agonijā gaudoja, nikni kliegdams. Tūkstošiem vējā murminošu balsu granda kā pērkons; ārprāta rēcieni, slāpēta tarkšķēšana un izkaukti solījumi grieza Randa kuņģi otrādi tāpat kā bauda, ko viņš šajās balsis dzirdēja. Puisis jau gandrīz saprata, ko tās saka.
Iespiedis Rudā sānos papēžus, Rands acumirklī izspraucās cauri dūmakainajai mirgoņai, sekodams pārējiem. Caur augumu atkal izskrēja
ledains dzestrums it kā viņš ziemā lēni ar galvu pa priekšu grimtu dīķī un aukstais ūdens mazpamazām apņemtu visu augumu. Tāpat kā pirmajā reizē, arī tagad šķita, ka tas nekad nebeigsies. Prāts tikmēr drudžaini darbojās, domādams, vai šajā mirklī viņus nepanāks vējš.
Dzestrums piepeši izgaisa kā pārdurts burbulis, un Rands jau bija viņpus Vārtiem. Zirgs sāka rikšot divreiz ātrāk nekā parasti un paklupa, teju vai pārmezdams jātnieku pāri galvai. Ar abām rokām ieķēries bēra kaklā, puisis turējās pie dzīvības. Kamēr Rands tika atpakaļ seglos, Rudais saņēmās un aulekšoja pie pārējiem, it kā nekas nebūtu noticis. Te bija auksts, bet ne ledaini salts kā Vārtos; tas bija patīkams, ziemīgi dabisks aukstums, kas lēni un vienmērīgi apņēma miesu.
Rands ietinās apmetnī, neatlaizdams skatienu no blāvi mirgojošajiem Vārtiem. Lans viņam blakus jāja, salīcis uz priekšu, uzlicis roku uz zobena; viņi abi ar zirgu bija saspringuši, gatavi mesties atpakaļ, ja Moiraina neparādīsies.
Vārti atradās kalna pakājē akmeņu vidū; tos slēpa krūmi, vien vietumis kailos, brūnos zarus bija nolauzuši krītoši akmens gabali. Krūmi šķita nedzīvāki nekā Vārtos palikušie akmens kalumi.
Tumsa Vārtos piepūtās kā savāds, garš burbulis uz dīķa virsmas. Visbeidzot no tās izlauzās Moirainas pleci. Aesu Sedaja collu pa collai atrāvās no sava neskaidrā spoguļattēla. Vēl aizvien uz priekšu pastiepusi zizli, viņa vilka aiz sevis Aldību. Acis bailēs pārgriezusi, baltā ķēve dīžājās. Neatlaizdama skatienu no Vārtiem, Moiraina no tiem pamazām attālinājās.
Vārti satumsa. Dūmakainā mirgoņa kļuva palsāka, atgādinot ogles zīmējumu, līdz beidzot bija tik melna kā tumsa Eju dzīlēs. Kaut kur tālu iegaudojās vējš, slēpdams balsis, kas pauda neremdināmas alkas pēc dzīvām būtnēm, kas bija izslāpušas pēc sāpēm un izmisuma pilnas.
Randam šķita, ka balsis čukst viņam ausīs, trīsēdamas arvien tuvāk apziņas robežai, un jau bija saprotamas. Cik jauka miesa, cik jauki to plēst, uzplēst ādu, ādu dīrāt strēmelēs, sapīt, cik jauki sapīt strēmeles, cik jauki, sarkanas lāses krīt, asinis ir tik sarkanas, tik sarkanas, tik saldas, kliedzieni saldi, skaisti kliedzieni, dziedoši kliedzieni, izkliedz savu dziesmu, izdziedi savus kliedzienus…
Čuksti aizpeldēja, tumsa atkāpās un izplēnēja, bet Vārti zem akmens kalumu arkas atkal sāka neskaidri mirguļot.
Rands gari, saraustīti nopūtās. Ne jau viņš vien arī citi atviegloti uzelpoja. Egvēna uz Belas piejāja pie Nīnēvas zirga, un abas sievietes apskāvās, uzlikušas viena otrai galvu uz pleca. Pat Lans izskatījās atvieglots, kaut arī skarbie sejas vaibsti neko nepauda; drīzāk par to liecināja viņa poza seglos atslābušiem pleciem un piešķiebtu galvu Sargātājs skatījās uz Moirainu.