- Tas netika cauri, Aesu Sedaja teica, es cerēju, ka netiks. Cerēju, ka netiks. Pē!
Nosviedusi zizli zemē, viņa paberzēja roku pret apmetni. Puse zižļa bija pārogļojusies un melna.
- Trupe šeit visu nomaitā.
- Kas tas bija? Nīnēva prasīja. Kas tas bija?
Loials izskatījās apjucis.
- Protams, mašitišins, kas tad cits! Melnais vējš, kas laupa dvēseles.
- Bet kas tas ir? Viedā nerimās. Pat trolloku var redzēt, pieskarties tam, ja tikai kuņģis iztur. Bet šis…
Viņa krampjaini nodrebinājās.
- Varbūt kāda atlieka no Neprāta laika, Moiraina paskaidroja. Vai pat no kara ar Ēnu, cīņas par varu. Tik ilgi slēpies Ejās, ka vairs nespēj izkļūt ārā. Neviens pat ogēri nezina, cik tālu ved Ejas vai cik dziļi. Varbūt tas ir saistīts ar pašām Ejām. Loials jau teica, ka Ejas ir dzīvas, un visiem dzīviem organismiem ir parazīti. Varbūt pašas iznīcības radījums, dzimis sabrukuma laikā. Tāds, kas ienīst dzīvi un gaismu.
- Beidziet! Egvēna iekliedzās. Es vairs nespēju klausīties. Es to dzirdēju, tas teica… Viņa drebot aprāvās.
- Vēl jau redzēsim arī ko ļaunāku, Moiraina klusi sacīja.
Rands nodomāja, ka Aesu Sedaja negrib, lai pārējie to dzird.
Gurdi iesēdusies seglos un iekārtojusies, Moiraina svētlaimīgi nopūtās.
- Tie ir bīstami, skatīdamās uz sagrautajiem Vārtiem, viņa teica, bet pārogļotajam zizlim gan veltīja vien mirkli. Iekšā var ieiet katrs, bet laukā izkļūt gan ne. Līdzko būsim Faldarā, jāsaka Agelmaram, lai sūta šurp cilvēkus, kas Vārtus aizmūrēs ciet.
Moiraina pamāja uz ziemeļiem, kur tālumā virs kailo koku galotnēm dūmakā cēlās torņi.
Četrdesmit sestā nodaļa
Faldara
Jk ^ Vārtiem pletās kalnains apvidus un mežiem apau-
f ļ i f-m guši pauguri, taču ogēru birztalu tuvumā nemanīja. JL JL X Ј-J Vairums koku atgādināja pelēkus skeletus, kas izstiepuši pret debesim kaulainas rokas. Mežu papildināja mūžzaļie augi, taču Rands ievēroja, ka daudziem ir sausas, brūnas skujas vai lapas. Loials neko neteica, tikai skumji šūpoja galvu.
- Viss miris kā Tukšajā zemē, Nīnēva viebdamās teica.
Egvēna drebot ciešāk ietinās apmetnī.
- Lai nu kā, bet mēs izkļuvām laukā, Perins sacīja.
- Bet kur? Mats jautāja.
- Šienārā, Lans paskaidroja. Mēs esam Pierobežā.
Skarbajā balsī skanēja nots, kas vēstīja: šis ir mājas, gandrīz mājas.
Rands, sargādamies no aukstuma, ciešāk ietinās apmetnī. Pierobeža.
Tātad Lāsts jau ir pavisam tuvu. Lāsts. Pasaules acs. Un tas, ko viņi bija nodomājuši darīt.
- Esam pie pašas Faldaras, Moiraina paziņoja, vēl tikai dažas jūdzes.
Virs koku galotnēm ziemeļu un austrumu pusē cēlās torņi, tumši silueti rīta debesis. Ceļiniekiem jājot uz priekšu, tie bieži pazuda aiz kalniem un mežiem, taču, līdzko viņi tika augstākā vietā, torņi atkal parādījās.
Rands ievēroja pāršķeltus kokus, it kā tajos būtu iespēris zibens.
- Tas no aukstuma, Lans sacīja. Dažreiz ziemā ir tik auksti, ka koku sula sasalst, un tad stumbri sašķeļas. Dažreiz naktis tie sprakšķ kā
uguņošanas laikā un gaiss ir tik ledains, ka šķiet arī tas varētu saplīst gabalos. Pēc pēdējās ziemas tādu koku ir vairāk nekā parasti.
Rands nogrozīja galvu. Koki sašķeļas? Parastā ziemā? Nez kādai ziemai šeit jābūt? Katrā ziņā bija grūti to iedomāties.
- Kurš teica, ka ziema ir beigusies? Mats jautāja, klabinādams zobus.
- Pavasaris pašā plaukumā, aitugan, Lans atbildēja. Jauks pavasaris, kad gribas dzīvot. Bet, ja vēlies siltumu, Lāstā to jutīsi.
Mats kaut ko pie sevis noburkšķēja:
- Pelni un asinis! Sasodītie pelni un asinis!
Rands to tik tikko sadzirdēja, tomēr izklausījās, ka draugs lamājas no sirds.
Pie ceļa jau sāka parādīties zemnieku sētas, taču no augstajiem akmens skursteņiem dūmi necēlās, kaut ari bija pusdienu gatavošanas laiks. Laukā neredzēja nedz cilvēkus, nedz lopus, lai gan šur tur bija pamests arkls vai rati, it kā saimnieks jebkurā mirklī varētu atgriezties.
Pie kādas mājas netālu no ceļa pagalmā kašājās vientuļa vista. Vienas šķūņa durvis virināja vējš, bet otras ar salauztu apakšējo eņģi bija greizi sašķiebušās. Māja bija augsta, un Randam tā šķita dīvaina; Divupē tādu nebija. Smailais jumts, noklāts ar platiem koka šindeļiem, nolaidās gandrīz līdz zemei. Taču pagalmā valdīja miers un klusums. Suņi neskrēja viņus apriet. Pagalma vidū bija nosviests sirpis, pie akas gulēja apgāzti spaiņi.
Moiraina, viņiem jājot garām un skatoties uz māju, rauca pieri. Viņa paraustīja pavadu, un baltā ķēve pielika soli.
Emondārieši jāja bariņā ap Loialu, mazliet atpalikdami no Aesu Sedajas un Sargātāja.
Rands nogrozīja galvu. Grūti iedomāties, ka te atkal varētu valdīt rosība. Bet viņš jau arī nebija varējis īsti iedomāties, kā būs Ejās. Arī tagad, kad tās jau bija aiz muguras, viņš nespēja Ejas iztēloties.
- Diez vai viņa to gaidīja, Nīnēva klusi teica un pamāja, žestā ietverot visas tukšās mājas, kurām viņi bija jājuši garām.
- Nez kurp visi devušies? Egvēna brīnījās. Un kāpēc? Izskatās, ka vēl nesen te dzīvojuši ļaudis.
- Kāpēc tu tā domā? Mats prasīja. Spriežot pēc šķūņa durvīm, neviena te nav jau visu ziemu.
Nīnēva un Egvēna paskatījās uz viņu kā uz muļķi.
- Aizkari logos, Egvēna pacietīgi skaidroja, pārāk plāni ziemai, pat šeit. Tā kā ziemas šeit ir aukstas, jebkura sieviete tādus būtu piekārusi labi ja pirms nedēļas vai divām, varbūt pat vēlāk.
Viedā pamāja ar galvu.
- Aizkari, Perins nosmīkņāja, taču, kad viņas abas vaicājoši iepleta acis, smaids puiša sejā izgaisa. Jā, jums taisnība. Arī sirpis nebija sarūsējis, tātad guļ pagalmā nepilnu nedēļu. Dīvaini, ka tu to neievēroji, Mat. Un kur nu vēl tie aizkari!
Rands no sāniem paskatījās uz Perinu, negribēdams raudzīties atklāti. Viņa redze bija asāka nekā Perinām vismaz tolaik, kad abi kopā bija devušies trušu medībās, taču sirpja asmeni viņš nebija redzējis tik skaidri, lai uz tā saskatītu rūsu.
- Man vienalga, kurp viņi devušies, Mats noburkšķēja, galvenais ir atrast vietu ugunskuram. Un drīz.
- Bet kāpēc mājas ir pamestas? Rands pie sevis murmināja.
Netālu bija Lāsts, Lāsts ar tiem Izdzisušajiem un trollokiem, kuri
nebija viņus vajājuši Andorā. Lāsts, kurp viņi paši tagad dodas.
Rands ierunājās mazliet skaļāk, lai dzirdētu tikai tie, kas jāja blakus viņam.
- Nīnēva, varbūt jums ar Egvēnu tomēr nevajag doties kopā ar mums uz Aci.
Abas paraudzījās uz jaunekli tā, it kā viņš gvelztu muļķības, taču Rands uzskatīja par savu pienākumu vēl reizi pamēģināt; Lāsts taču bija pavisam tuvu.
- Varbūt pietiek ar to, ka esat tikušas tik tālu. Moiraina taču neteica, ka jums turp noteikti jādodas. Un ari tu, Loial, varētu palikt Faldarā. Pagaidīt mūs tur, kamēr atgriezīsimies. Vai arī tu varētu doties uz Tarvalonu? Varbūt tur atrastos tirgotāju karavāna. Starp citu, varu derēt, ka Moiraina pat sarunātu tev vietu ratos. Kad viss būs galā, Tarvalonā tiksimies.