- Ta’veren, Loiala nopūta izklausījās kā pērkona ducināšana pie apvāršņa. Tu sagriez riņķī dzīves visiem, kas ir ap tevi, Rand Altor, tu un tavi draugi. Jūsu liktenis maina mūsējos.
Ogērs paraustīja plecus, un tad viņa seju piepeši pāršķēla plats, saulains smaids.
- Turklāt tikšanās ar Zaļo vīru būs notikums! Vecākais Hamans vienmēr piemin, ka sastapis Zaļo vīru, tāpat arī mans tēvs un vairums vecajo.
- Tik daudzi? Perins brīnījās. Esmu dzirdējis, ka Zaļo vīru ir grūti atrast, un otrreiz nevienam tas nav izdevies.
- Ne jau divreiz, nē, Loials skaidroja. Bet es jau vēl neesmu viņu saticis un tu arī ne. Es domāju viņš no ogēriem tā nevairās kā no cilvēkiem. Daudz zina par kokiem. Pat koku dziesmas!
- Bet es jau tikai gribēju… Rands iesāka.
Viedā viņu pārtrauca:
- Viņa saka mēs ar Egvēnu arī esam daļa no Raksta, kam jāvijas ap jums trim. Ja var viņai ticēt, šī Raksta daļa aužas tā, ka var apturēt Melno. Baidos, ka arī es viņai ticu pēc visa pašas acīm redzētā. Ja mēs ar Egvēnu dosimies prom, ej nu sazini, kā mainīsies Raksts.
- Es tikai gribēju…
Sieviete viņu atkal asi pārtrauca:
- Es zinu, ko tu mēģināji panākt.
Nīnēva skatījās uz Randu, līdz viņš sāka uztraukti grozīties seglos, bet tad Viedās seja atmaiga.
- Es zinu, ko tu gribēji, Rand. Nejūsmoju ne par vienu Aesu Sedaju un par šo laikam vismazāk. Nevēlos doties uz Lāstu, taču man nepavisam nepatīk Melu tēvs. Ja jūs, puiši… vīrieši, spējat darīt, kas jādara, lai gan labprāt nodarbotos ar kaut ko citu, kāpēc man, tavuprāt, būtu jārīkojas citādi? Un arī Egvēnai?
Nīnēva, šķiet, negaidīja atbildi. Paņēmusi pavadu, viņa saviebusies pameta skatienu uz priekšu, uz Aesu Sedaju.
- Nez vai tik ātri nokļūsim tajā Faldarā. Varbūt viņa domā, ka visu nakti pavadīsim seglos?
Kad Viedā jau bija blakus Moirainai, Mats sacīja:
- Nīnēva nosauca mūs par vīriešiem. Ja nemaldos, vēl vakar viņa teica, ka turamies brunčos, bet nu jau esam iecelti vīriešu kārtā.
- Tev tiešām jāturas mātes brunčos, Egvēna izmeta.
Rands gan šaubījās, ka meitene tā domā. Uz Belas piejājusi pie viņa bēra, Egvēna pieklusināja balsi, lai citi nedzirdētu šķita, ka vismaz Mats ausās.
- Ar Aramu es tikai dejoju, Rand, Egvēna teica, raudzīdamās prom. Tu taču neņem ļaunā, ka dejoju ar vīrieti, kuru nekad vairs nesatikšu, vai ne?
- Nē, Rands atbildēja. Kāpēc viņa par to runā tieši tagad? Protams, ne.
Bet tad Rands pēkšņi atcerējās, ko Bērlonā šķiet, jau pirms simt gadiem bija teikusi Mina. Viņa nav paredzēta tev, un tu viņai arī ne. Vismaz ne tā, kā jūs abi gribat.
Faldara bija uzbūvēta kalnos un pacēlās augstu virs apkaimes. Krietni mazāka par Kēmlīnu, taču pilsētas mūris bija tikpat augsts. Ap to jūdzes attālumā uz visām pusēm neauga nekas garāks par zāli, un arī tā bija zemu nopļauta. Neviens nevarēja pienākt tuvu pilsētai, lai netiktu ievērots no kāda augstā torņa ar koka balustrādēm; torņu šeit bija daudz. Kēmlīnas mūri bija skaisti, savukārt Faldaras cēlējiem, šķiet, bija bijis vienalga, vai mūriem piemitīs krāšņums. Pelēkais akmens izskatījās drūms un nepielūdzams; tas vēstīja, ka ir paredzēts tikai vienam mērķim aizsargāšanai. Virs balustrādēm vējā skaļi plīkšķēja vimpeļi, radot iespaidu, ka gar mūriem nepārtraukti lido Šienāras melnais vanags.
Lai gan bija auksti, Lans atmeta atpakaļ kapuci un pamāja, lai citi dara tāpat. Moiraina savu jau bija nolaidusi.
- Tāds Šienārā ir likums, Sargātājs skaidroja. Un visā Pierobežā. Iekšpus pilsētas mūriem neviens nedrīkst slēpt seju.
- Vai tad viņi visi ir tik izskatīgi? Mats sāka smieties.
- Ar atsegtu seju Puscilvēks nepaslēpsies, Sargātājs sausi sacīja.
Smaids Randa sejā pagaisa. Mats steigšus nogrūda lejā kapuci.
Augstie, ar tumšu dzelzi apkaltie vārti bija vaļā, un tos sargāja ducis
apbruņotu vīru zeltaini dzeltenos apmetņos; uz tiem bija attēlots melnais vanags. Virs vīru pleciem cēlās gari zobeni, kas bija piesieti uz mugurām, un katram pie jostas karājās plats zobens, vāle vai cirvis. Turpat tuvumā stāvēja sapīti zirgi; rumaku krūtis, kaklus un galvas sedza tērauda plāksnes, tā radot grotesku iespaidu. Pie kāpšļiem bija nolikti šķēpi. Viss bija kaujas gatavībā. Sargi pat nepakustējās, lai apturētu Lanu, Moirainu un pārējos. Vēl vairāk visi māja, atskanēja priecīgi saucieni.
- Daišan! viņiem jājot garām, kāds sauca, virs galvas vicinādams bruņucimdos sažņaugtās dūres. Daišan!
Pārējie piebalsoja:
- Lai slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo!
Loials izskatījās pārsteigts, bet tad ogēra sejā atplauka smaids un viņš sāka māt pretī.
Viens vīrs gabaliņu paskrēja līdzās Lana zirgam. Apbruņojums viņam it nemaz netraucēja.
- Vai zelta dzērve atkal lido, Daišan?
- Miers, Ragan, Sargātājs īsi atbildēja.
Sargs atpalika. Lans māja pretī, taču viņa seja piepeši sadrūma.
Kad ceļinieki jāja pa bruģētajām ielām, pilnām ar ļaudīm un ratiem, Rands bažīgi rauca pieri. Faldara vai plīsa pa šuvēm, taču cilvēki šeit neatgādināja Kēmlīnas satraukto pūli, kas, lai arī kā ķildojās, tomēr baudīja krāšņo pilsētu, un arī Bērlonas burzmu neatgādināja. Sabāzuši kopā galvas, faldarieši ar alvas krāsas acīm bezkaislīgi noraudzījās, kā viņi jāj garām. Visas šķērsieliņas un vairums ielu bija ratu un vezumu pilnas, visapkārt slējās mājas lietu un mēbeļu kalni; apkaltie koferi bija piebāzti līdz malām, un no tiem līda laukā apģērbs. Uz tā visa čurnēja bērni. Pieaugušie turēja jaunuļus vietā, kur tos varēja labi uzmanīt; bērniem neļāva klīst apkārt, pat rotaļāties bija liegts. Mazie uzvedās klusāk par pieaugušajiem, viņu lielajās acīs bija vajātu zvēru skatiens. Starp ratiem visos kaktos un spraugās uz ātru roku uzslietie aploki bija pinkainu liellopu un raibu cūku pilni. Ļaudis klusēja, bet vistas satraukti kladzināja, pīles pēkšķēja, zosis gāgināja. Rands aptvēra, kurp aizceļojuši visi laucinieki.
Sargātājs veda biedrus uz cietoksni pilsētas centrā varenu akmens celtni visaugstākā kalna virsotnē. Cietokšņa mūrus, virs kuriem pacēlās sargtorņi, apjoza dziļš, plats aizsarggrāvis; tā dziļumā slējās cilvēka lieluma pīķu mežs ar smailiem galiem. Pēdējā aizsardzības vieta, ja nu pilsēta kristu. Apbruņots vīrs pie vārtu sargtorņa iesaucās:
- Sumināts, Daišan!
No cietokšņa cits atkliedza:
- Zelta dzērve! Zelta dzērve!
Viņi šķērsoja aizsarggrāvi pār nolaistu tiltu, zirgu pakaviem uz resnajiem baļķiem dunot, bet pēc tam jāja zem pacelta aizsargrežģa ar asiem lejupvērstiem pīķiem. Ticis viņpus vārtiem, Lans nolēca zemē un veda aiz pavadas Mandarbu, mādams, lai pārējie dara tāpat.
Pirmais pagalms bija plašs, ar lielām akmens plāksnēm izklāts laukums; to apjoza torņi un izrobots mūris, tikpat draudīgs kā pilsētas mūris. Lai arī cik liels bija pagalms, tas tomēr šķita ļaužu pārpilns. Šeit valdīja tāda pati drūzma kā ielās, kaut gan zināma kārtība te bija. Visapkārt redzēja bruņotus vīrus un zirgus. Gar laukuma malām rindojās smēdes, kurās ražena auguma vīri ar ādas skotelēm visur divatā dimdināja āmurus. Darbojās plēšas, ēzēs rēca uguns. Uz smēdi plūda nepārtraukta ļaužu straume, un kalēji kala pakavu pēc pakava. Savukārt ieroču meistari gatavoja bultu pēc bultas; līdzko grozs bija pilns, kāds to paņēma, noliekot vietā tukšu.