Atskrēja zirgu puiši melni zeltainās livrejās, izpalīdzīgi un smaidoši. Rands aši nocēla no segliem mantas un nodeva bēri zirgu puiša rokās, un tad viņiem cienīgi paklanījās bruņās un ādās tērpies vīrs. Virs bruņām viņam bija spilgti dzeltens mētelis ar sarkanām malām, uz krūtīm dižojās melnais vanags, bet uz dzeltenā apmetņa pelēka pūce. Vīrietis bija kailu galvu, bez bruņucepures; būtībā viņš bija plikgalvis, jo mati bija nodzīti līdz ādai, atstāta tikai viena šķipsna, kas bija sasieta ar ādas auklu.
- Kur tas laiks, Moiraina Aesu Sedaja! Prieks jūs atkal redzēt, Daišan! Nudien prieks.
Paklanījies Loialam, viņš nomurmināja:
- Lai slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo!
- Es neesmu to pelnījis, Loials cieņpilni atbildēja. Neko īpašu neesmu paveicis. Tsingu ma choba.
- Jūs mūs pagodināt, cēlēj, vīrs turpināja. Kiserai ti Vanšo!
Pēc tam viņš pievērsās Lanam.
- Paziņojām Agelmaram, Daišan, līdzko jūs ieraudzījām. Viņš jau gaida. Lūdzu, turp!
Viņi sekoja vīram cietoksnī, iedami pa plašiem akmens gaiteņiem. Pie sienām karājās krāsaini gobelēni un gari zīda audekli ar medību un kauju ainām.
- Man prieks, ka ziņa jūs sasniedza, Daišan! Vai atkal pacelsiet karogu ar Zelta dzērvi? viņš jautāja.
Gaiteņi bija askētiski, izņemot sienu greznojumus, un arī tajos tēlu daudzums bija ierobežots un saturs atklāts paskopi, kaut arī spilgtās krāsās.
- Vai patiešām viss ir tik ļauni, kā šķiet, Ingtar? Lans klusi vaicāja.
Randam šķita, ka Sargātājam ausis noraustās tāpat kā ogēram.
Virs papurināja galvu, matu šķipsna uz galvas sakustējās, taču smaids sejā atausa tikai vēlāk, it kā vilcinoties.
- Nekad nav tik slikti, kā šķiet, Daišan. Šogad vien mazliet ļaunāk nekā parasti. Visu ziemu mums uzbruka trolloki, pat visbargākajā salā. Taču nebija ļaunāk kā citviet gar robežu. Naktis vēl ari tagad , bet ko gan citu var gaidīt pavasari, ja to maz var saukt par pavasari. Izlūki, kuriem palaimējas atgriezties no Lāsta, ziņo par jaunām trolloku apmetnēm. Nepārtraukti saņemam vēstis, ka tās rodas un rodas. Bet Tārvina aizā, Daišan, stāsimies viņiem pretī un padzīsim kā allaž.
- Protams, Lans atbildēja, lai gan ne pārāk pārliecināti.
Smaids Ingtara sejā nodzisa, bet tūlīt ari atgriezās. Klusēdams ievedis viesus Agelmara kunga kabinetā, virs atvainojās, ka viņam ir steidzamas darīšanas, un aizgāja.
Kabinets, gluži kā viss cietoksnis, bija iekārtots praktiski; ar šaujamlūkām ārsienā un smagu režģi biezu durvju priekšā, kurās arī bija šaujamlūkas; durvis nostiprināja dzelzs stīpas. Kabinetā bija tikai viens gobelēns, kas noklāja visu sienu; tajā bija attēloti vīri Faldaras bruņojumā, kuri kalnu pārejā cīnījās ar mīrddrālu un trollokiem.
No mēbelēm šeit bija tikai lāde, daži krēsli un divi sienas plaukti, kas piesaistīja Randa uzmanību tāpat kā gobelēns. Vienā atradās abpusgriezigs zobens, garāks par cilvēku, tam blakus necilāks platais zobens, bet zemāk naglota vāle un garš vairogs pūķa formā ar zīmējumu trim lapsām. Otrajā plauktā stāvēja bruņutērps pilnā kaujas gatavībā. Bruņucepure ar seksti un restēm sejas aizsardzībai bija uzlikta uz kaklsega dubultbruņām. Vēl tur bija bruņukrekls ar šķēlumu lai jāt būtu vieglāk un spīdīgi nodilis ādas krekls, kā arī krūšu bruņas, bruņucimdi, aizsargbruņas ceļgaliem, elkoņiem, tāpat arī pleciem, rokām un kājām. Pat šeit, pilsētas sirdī, ieroči un bruņas bija pilnīgā kaujas gatavībā. Tāpat kā mēbeles, ari apbruņojums bija praktisks, kaut ari bagātīgi rotāts ar zeltu.
Līdzko viņi ienāca kabinetā, Agelmars piecēlās un pagāja viesiem pretī. Uz galda bija saliktas kartes, papīru kaudzes, un tintnīcās bija sasprausti spalvaskāti. Pirmajā acu uzmetienā vīrs zilajā samta mēteli ar augsto, plato apkakli un mīkstajos ādas zābakos šķita pārāk lēnīgs tādai
istabai, taču, ieskatoties vērīgāk, iespaids bija gluži cits. Tāpat kā visiem karotājiem, kurus Rands līdz šim bija redzējis, ari Agelmaram galva bija noskūta; bija atstāta tikai viena šķipsna, un tā pati bija sniegbalta. Seja bija tikpat skarba kā Lanam, vien acu kaktiņos vidēja krunciņas; pašas acis atgādināja brūnus akmeņus, taču šobrīd tās smaidīja.
- Miers! Prieks jūs atkal satikt, Daišan, Faldaras valdnieks iesāka.
- Un jūs, Moiraina Aesu Sedaja, varbūt vēl vairāk. Jūsu klātbūtne mani silda, Aesu Sedaja!
- Ninte calichniye no domashita, Agelmar Daišan, Moiraina cienīgi atbildēja, taču pēc balss varēja noprast, ka viņi ir seni draugi. Tik laipna sagaidīšana mani silda, Agelmara kungs.
- Kodome calichniye ga ni Aesu Sedaji hei. Jums, Aesu Sedaja, mūsu durvis ir atvērtas dienu un nakti.
Viņš pievērsās Loialam.
- Tu esi tālu no savas stēdingas, ogēr, bet tu parādi godu Faldarai. Lai mūžīgi slavēti cēlēji! Kiserai ti Vanšo hei.
- Es neesmu to pelnījis, Loials paklanījās. Tas esat jūs, kas mani pagodina.
Ogērs raudzījās uz drūmajām akmens sienām, it kā izcīnītu iekšēju cīņu. Rands nopriecājās, ka vismaz šoreiz Loials spēj izteikties īsi.
Klusiem soļiem ieradās kalpotāji melni zeltainās livrejās. Daži nesa paplātes ar salocītiem, mitriem un karstiem dvieļiem, ar kuriem ceļiniekiem noslaucīt noputējušās sejas un rokas. Savukārt citi nesa vīna krūkas un sudraba bļodas ar žāvētām plūmēm un aprikozēm. Agelmara kungs pavēlēja sagatavot viesiem istabas un vannu.
- No Tarvalonas ceļš šurp ir garš, viņš teica, jūs noteikti esat noguruši.
- Mēs izvēlējāmies īsāko ceļu, Lans atbildēja, lai gan tas bija nogurdinošāks nekā garais.
Pārsteigts, ka Sargātājs vairs neko nesaka, Agelmars vienkārši turpināja:
- Atpūtīsieties dažas dienas, un būsiet atspirguši.
- Es lūdzu patvērumu tikai uz vienu nakti, Agelmara kungs, Moiraina atteica, mums un mūsu zirgiem. Un no rīta arī svaigus krājumus, ja varat to atļauties. Baidos, ka mums jādodas ceļā jau mazā gaismiņā.
Agelmara vaigs apmācās.
- Bet es domāju… Moiraina Sedaja, man nav tiesību no jums to prasīt, taču Tārvina aizā jūs būtu tūkstoš šķēpu vērta. Un arī jūs, Daišan. Uzzinājuši, ka Zelta dzērve atkal lido, nāktu tūkstoš vīru.
- Septiņi torņi ir sagrauti, Lans asi sacīja, un Malkiēra gājusi bojā; daži izdzīvojušie atrodas kur nu kurais. Esmu Sargātājs, Agelmar, zvērējis Tarvalonas liesmai, un man priekšā ir ceļš uz Lāstu.
- Protams, Daiš… Lan. Protams! Taču dažas dienas šur vai tur lielākais, pāris nedēļu neko nemainīs. Jūs esat mums vajadzīgs. Jūs un Moiraina Sedaja.
Moiraina paņēma no sulaiņa sudraba biķeri.
- Ingtars acīmredzot uzskata, ka spēsiet uzveikt šos draudus, tāpat kā esat uzveikuši daudzos iepriekšējos gados.
- Aesu Sedaja, Agelmars greizi pasmaidīja, ja Ingtaram uz Tārvina aizu vajadzētu jāt vienam, viņš vienalga visu ceļu apgalvotu, ka trolloki atkal tiks patriekti. Viņš ir tik lepns, ka gluži vai tic, ka spēj to paveikt viens.
- Šoreiz viņš, Agelmar, nav tik pašpārliecināts, kā jums šķiet. Sargātājs paņēma biķeri, taču vīnu nedzēra. Vai tiešām izredzes ir tik drūmas?
Mirkli vilcinājies, Agelmars izvilka no papīru kaudzes karti. Brīdi skatījies neko neredzošām acīm, viņš pagrūda to malā.
- Kad mēs dosimies uz aizu, vīrs klusi sacīja, ļaudis tiks pārvietoti uz dienvidiem, uz Falmoranu. Varbūt galvaspilsēta noturēsies. Miers, tā tam vajadzētu būt! Kaut kas taču noturēsies.