- Ir tik ļauni? Lans jautāja.
Agelmars gurdi pamāja ar galvu.
Rands pārmija satrauktus skatienus ar Matu un Perinu. Nebija grūti noticēt, ka trolloki pulcējas Lāstā, lai viņu notvertu, viņus visus trīs. Agelmars drūmi turpināja:
- Kandora, Arafela, Saldēa ziemā trolloki siroja visās šajās pilsētās. Pēc trolloku kariem tie ir pirmie uzbrukumi, turklāt nepieredzēti nikni, plaši un neatlaidīgi. Visi karaļi un padomes ir pārliecināti, ka no Lāsta draud liels uzbrukums, un visos Pierobežas nostūros domā, ka uzbruks tieši viņiem. Nedz izlūki, nedz Sargātāji neziņo, ka pie robežas trolloki koncentrētu spēkus, kā to darām mēs, lai gan uzskata, ka tas ir iespējams, tāpēc savam karaspēkam jāpaliek uz vietas. Klusi klīst baumas, ka tuvojas pasaules gals un Melnais atkal ir brīvībā. Šienāras vīri būs vienīgie, kas
jās uz Tārvina aizu, un pārspēks ir ienaidnieka pusē, desmit pret vienu mūsējo. Vismaz desmit. Var gadīties, ka tas būs pēdējais Šķēpu brālības uzbrukums.
Lan nē! Daišan! Malkiēras kronētais kara pavēlnieks esat jūs, lai arī ko sakāt. Daišan, Zelta dzērves karogs priekšgalā dos drosmi vīriem, kuri zina, ka jāj uz ziemeļiem mirt. Vēsts izplatīsies kā meža ugunsgrēks, un, lai gan valdnieki liks palikt uz vietas, ieradīsies karotāji no Arafelas un Kandoras, pat no Saldēas. Viņi nepagūs piebiedroties mums aizā, tomēr var izglābt Šienāru.
Lans raudzījās biķerī. Viņa sejas izteiksme nemainījās, taču uz rokas uzlija vīns, jo sudraba trauks saujā saliecās. Sulainis paņēma salauzīto biķeri un noslaucīja ar drāniņu Sargātāja roku, bet cits kalpotājs atnāca ar jaunu biķeri. Pirmais sulainis tikmēr jau bija aizslīdējis prom. Sargātājs nelikās neko redzam.
- Es nevaru! viņš aizsmacis čukstēja.
Kad Lans pacēla galvu, viņa zilajās acīs dega nikna uguns, lai gan balss skanēja rāmi un bezkaislīgi.
- Agelmar, es esmu Sargātājs. Lana asais skatiens pārslīdēja pār Randu, Matu un Perinu un visbeidzot apstājās pie Moirainas. Mazā gaismiņā es jāšu uz Lāstu.
Agelmars smagi nopūtās.
- Moiraina Sedaja, varbūt vismaz jūs paliksiet? Aesu Sedajas klātbūtne daudz ko mainītu.
- Es nevaru, Agelmara kungs. Moiraina šķita uztraukta. Mums priekšā ir kauja, un, lai gan tā nav nejaušība, ka pie Šienāras pulcējas trolloki, mūsu kauja, izšķirošā kauja ar Melno, notiks Lāstā pie Pasaules acs. Jums jāizcīna sava kauja, mums sava.
- Jūs taču neteiksiet, ka viņš ir brīvībā! Nesatricināmi mierīgais Agelmars nu izklausījās satriekts.
Moiraina aši papurināja galvu.
- Vēl ne. Ja mēs pie Pasaules acs gūsim virsroku, Melnais varbūt nekad netiks brīvībā.
- Aesu Sedaja, bet vai jūs spēsiet atrast Aci? Ja no tā ir atkarīga Melnā apturēšana, varbūt jau varam uzskatīt sevi par mirušiem? Daudzi to ir mēģinājuši, bet nevienam nav izdevies.
- Spēšu, Agelmara kungs. Cerība vēl nav zaudēta.
Agelmars nopētīja Moirainu, pēc tam pārējos. Nīnēva un Egvēna viņu, šķiet, mulsināja; laucinieciskie tērpi krasi atšķīrās no Moirainas zīda, kaut arī apģērbs ceļā bija cietis visām trim.
- Vai arī viņas ir Aesu Sedajas? Agelmara balsī skanēja šaubas.
Moiraina papurināja galvu, vēl vairāk viņu samulsinādama. Pēc tam
Agelmara skatiens aizslīdēja pie Emondāres jaunekļiem, visbeidzot apstājoties pie Randa; puisis berzēja sarkanajā audumā ietīto zobenu pie jostas.
- Jums gan ir īpatnēja gvarde, Aesu Sedaja. Viens cīnītājs, uzmetis skatienu Perinām un cirvim pie viņa jostas, Agelmars piebilda, varbūt divi. Abi gandrīz vēl zēni. Atļaujiet piedāvāt man no savas puses vīrus. Simt šķēpu vairāk vai mazāk aizā daudz neizšķirs, bet jums vajag vairāk nekā vienu Sargātāju un trīs jaunekļus. Arī divas sievietes daudz nepalīdzēs, ja vien viņas nav aijeli maskās. Šogad Lāsts ir ļaunāks nekā parasti. Tas… viļņojas.
- Simt šķēpu būtu par daudz, Lans atbildēja, un tūkstoš par maz. Jo lielākā pulkā ieradīsimies Lāstā, jo vairāk iespēju pievērst sev uzmanību. Mums jāmēģina sasniegt Aci bez cīņas. Jūs taču zināt, kāds ir iznākums, ja Lāstā trolloki ar varu kādu iesaista kaujā.
Agelmars drūmi pamāja, tomēr padoties negrasījās.
- Labi, tad mazāk. Pat ar desmit kārtīgiem vīriem būs drošāk pavadīt Moirainu Sedaju un tās abas sievietes līdz Zaļajam vīram nekā paļauties tikai uz šiem jauniešiem.
Rands pēkšņi saprata: Faldaras kungs domā, ka tieši Nīnēva un Egvēna kopā ar Moirainu cīnīsies pret Melno. Tas bija saprotams. Šādā cīņā būs jāizmanto Vienspēks, tātad karos sievietes. Tādā cīņā būs jāizmanto Spēks. Sabāzis īkšķus aiz zobena jostas, Rands stingri ieķērās sprādzē, lai netrīcētu rokas.
- Mums nevajag jūsu vīrus, Moiraina sacīja.
Agelmars atkal atvēra muti, bet Aesu Sedaja turpināja, nelaizdama viņu pie vārda.
- Tada ir Acs daba, un tāda ir Zaļā vīra daba. Cik ļaužu no Faldaras atraduši Zaļo vīru un Aci?
- Cik? Agelmars paraustīja plecus. Pēc Simtgadu kara tik, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Ne vairāk par vienu no visas Pierobežas.
- Neviens nespēj atrast Pasaules aci, Moiraina turpināja, ja Zaļais virs nevēlas, lai to atrastu. Panākumu atslēga ir nepieciešamība un neatlaidība. Es zinu ceļu, jo esmu tur bijusi.
Rands pārsteigts strauji pagrieza galvu, tāpat arī pārējie emondārieši, taču Aesu Sedaja nelikās to redzam.
- Pietiks jau ar to, ka būs viens, kurš meklēs slavu, kurš gribēs pieskaitīt savu vārdu tiem četriem, un mēs nekad neatradīsim Aci, kaut arī es mūs aizvedīšu tieši uz to vietu, ko atceros.
- Bet vai jūs pati esat redzējusi Zaļo vīru, Moiraina Sedaja? Faldaras kungs godbijīgi jautāja, pēc mirkļa saviebdamies. Ja jau esat tikušies…
- Atslēga ir nepieciešamība, Moiraina klusi teica, un nav lielākas nepieciešamības par manējo. Par mūsu nepieciešamību. Turklāt man ir kaut kas tāds, kā nebija citiem meklētājiem.
Aesu Sedajas skatiens bija kā piekalts Agelmaram, taču Rands skaidri redzēja, ka tas uz mirkli aizslīd pie Loiala. Jauneklis pārmija skatienus ar Loialu, kurš paraustīja plecus.
- Taverens, ogērs izdvesa.
Agelmars pameta uz augšu rokas.
- Kā teiksiet, tā būs, Aesu Sedaja. Miers! Ja lielajai kaujai lemts notikt pie Pasaules acs, manī riešas kārdinājums jums sekot ar Melnā vanaga karogu, nevis doties uz aizu. Es varētu izcirst jums ceļu…
- Tās būtu šausmas, Agelmara kungs. Gan Tārvina aizai, gan Acij. Jums ir sava kauja, mums sava.
- Miers! Kā teiksiet, Aesu Sedaja.
Pieņēmis lēmumu lai ari kā tas viņam pašam nepatika -, Faldaras kungs, šķiet, izmeta šīs domas no savas skūtās galvas. Viņš aicināja viesus pie galda, kur nemitīgi uzsāka sarunas par vanagiem, zirgiem un suņiem, un pat neieminējās par trollokiem, Tarvina aizu vai Pasaules aci.
Ēdamistaba bija tikpat askētiska un vienkārša kā Agelmara kunga kabinets; kaut arī tajā nebija tikai galds un krēsli vien, visapkārt redzēja skaidras līnijas un formas. Skaisti, taču askētiski. Istabu apsildīja liels kamīns, taču nebija tik silts, lai cilvēku sastindzinātu āra aukstums, ja nu viņu pēkšņi paaicinātu laukā. Sulaiņi livrejās atnesa zupu, maizi un sieru. Viņi runāja par grāmatām un mūziku, lidz beigās Agelmara kungs ievēroja, ka emondārieši klusē. Kā labs saimnieks viņš sāka neuzkrītoši uzdot jautājumus, gribēdams salauzt šo klusumu.
Rands jau drīz vien atskārta, ka viņam ir jāapspiež vēlme stāstīt par Emondāri un Divupi. Bija jāpiepūlas nepateikt par daudz. Jauneklis cerēja, ka arī pārējie valdīs mēli, sevišķi Mats. Nīnēva turējās savrup, klusi ieturēdama maltīti.