- Divupē ir tāda dziesma, Mats iesāka, “Mājupceļš no Tarvina aizas”.
Puisis aprāvās, it kā aptvēris, ka stāsta to, ko citi vairās pat pieminēt.
Taču Agelmars mierīgi atbildēja:
- Nav nekāds brīnums. Daudzu gadu gaitā reti kura zeme nesūtīja savus vīrus turēties pretī Lāstam.
Rands paskatījās uz Matu un Perinu. Mata lūpas izrunāja vārdu Maneterena.
Agelmara kungs kaut ko pačukstēja ausī sulainim, un tas, kamēr pārējie kalpotāji novāca traukus, pazuda un pēc mirkļa atgriezās ar skārda kārbu un māla pīpēm, kuras pasniedza Lanam, Loialam un Agelmara kungam.
- Divupes tabaka, kamēr viesi pildīja pīpes, Faldaras kungs sacīja.
- Pie mums tā ar uguni jāmeklē, bet ir vērts pacensties.
Loials un abi vecākie vīri apmierināti pūta dūmus, un Agelmara kungs pievērsās ogēram.
- Rādās, ka tevi māc bažas, cēlēj. Ceru, ka nemoka ilgas. Cik sen jau esi prom no stēdingas?
- Nē, tās nav ilgas. Nav nemaz tik sen, kopš devos ceļā, Loials paraustīja plecus un sāka žestikulēt, un no viņa pīpes tikmēr augšup griezās zilganpelēki dūmi. Es gaidīju cerēju -, ka te vēl būs birztala. Ka vismaz kaut kas būs palicis no Mafaldadaranellas.
- Kiserai ti Vanšo, Agelmars norūca. Pēc trolloku kariem palika vien atmiņas, Loial, Arenta dēls, un ļaudis, kas atjaunoja pilsētu. Viņi nespēja precīzi restaurēt jūsu darbu, un arī es to nevarētu. Ogēri bija radījuši tik sarežģītas līnijas un rakstus, ko cilvēka acs un rokas nespēj uztvert un atveidot. Varbūt mēs negribējām neizdevušos jūsu darba pakaļdarinājumus, turklāt tas mums pastāvīgi atgādinātu par zaudējumu. Vienkāršībai ir savs skaistums, vienkārša līnija ir kā zieds starp klintīm. Akmeņu raupjums ziedu dara jo skaistāku. Mēs cenšamies pārāk nekavēties pagātnē. Tāds smagums var salauzt pat visspēcīgāko sirdi.
- Rozes ziedlapiņa ūdenī, Lans klusi deklamēja. Virs dīķa nozib zivjdzenītis. Nāves vidū virmo dzīves daile.
- Jā, Agelmars pamāja ar galvu. Jā. Arī man tas vienmēr ir simbolizējis dzīves pilnību.
Abi viens otram pamāja.
Lans un dzeja? Šis vīrs nudien bija kā sīpols. Pietika tikai iedomāties, ka Sargātājs ir iepazīts, un atklājās kāda līdz šim slēpta kārta.
Loials lēni māja ar galvu.
- Varbūt arī es pārāk daudz domāju par aizgājušo laiku. Taču birztalas bija skaistas.
Lai nu kā, bet uz askētisko telpu ogērs skatījās tā, it kā atklātu to no jauna, piepeši ievērojis ko redzēšanas vērtu.
Istabā ienāca Ingtars un paklanījās Agelmara kungam.
- Lūdzu, atvainojiet, kungs, bet jūs gribējāt, lai ziņoju, ja notiek kas ārkārtējs, lai arī cik nenozīmīgs tas šķistu.
- Jā. Kas noticis?
- Tīrais sīkums, kungs. Kāds svešinieks gribēja iekļūt Šienārā. Nav vietējais. Spriežot pēc izrunas, no Lugarderas. Vismaz tā izklausījās. Kad dienvidu vārtu sargi gribēja viņu izvaicāt, šis aizbēga. Tika redzēts ieskrienam mežā, bet pēc mirkļa jau centās pārrāpties pār mūri.
- Sīkums? Agelmars piecēlās; krēsla kājas noskrapstēja pret grīdu. Miers! Torņa sardze ir tik nevērīga, ka svešinieks var pienākt pie mūra nepamanīts, un tas, tavuprāt, ir tīrais sīkums?
- Viņš ir vājprātīgs, kungs. Ingtara balsī jautās godbijība. Trakos aizsargā Gaisma. Varbūt Gaisma apžilbināja sarga acis, tāpēc svešajam izdevās tikt līdz mūrim. Viens nabaga neprātis taču nevar nodarīt neko ļaunu.
- Vai viņš jau ir cietoksnī? Labi. Vediet pie manis. Nekavējoties!
Ingtars paklanījās un aizgāja. Agelmars pievērsās Moirainai:
- Lūdzu, atvainojiet, Aesu Sedaja, bet man tas jāpārbauda. Varbūt šis svešinieks patiešām ir tikai nožēlojams, Gaismas apžilbināts neveiksminieks, taču… pirms divām dienām pieci mūsu pašu cilvēki naktī tika pieķerti, zāģējot staļļa vārtu eņģes. It kā nieks, taču ar to būtu gana, lai pilsētā iekļūtu trolloki. Agelmars saviebās. Jādomā, ka Melndraugi, lai gan riebjas pat domāt, ka Šienārā tādi ir. Pūlis viņus saplosīja gabalos, sargi pat nepaguva tos apcietināt, tāpēc es nekad neuzzināšu patiesību. Ja šienāriešu vidū var būt Melndraugi, tad no svešiniekiem šajos
laikos jāsargājas jo īpaši. Ja vēlaties doties pie miera, likšu ierādīt jums istabas.
- Melndraugi neievēro nedz robežas, nedz asinis, Moiraina teica. Viņi ir atrodami visās zemēs, taču nevienai nepieder. Arī es pati esmu ieinteresēta tikties ar šo viru. Raksts veido Tīmekli, Agelmara kungs, taču nav zināms, kāds tas beigās būs. Iespējams, tas pasauli sajauks vai izārdīs, un Rats uzsāks jauna audekla aušanu. Tāpēc pat kāds nieks var mainīt Tīmekļa veidolu. Un tāpēc es cenšos ievērot neparastus sīkumus.
Agelmars uzmeta skatienu Nīnēvai un Egvēnai.
- Kā vēlaties, Aesu Sedaja.
Ingtars atgriezās kopā ar diviem sargiem, kuri rokās turāja garus šķēpus; viņi veda vīru, kas atgādināja uz āru izgrieztu lupatu maisu. Veča seju klāja netīrumu kārta, nekoptie, neapgrieztie mati un bārda bija savēlušies. Salīcis viņš iegāja istabā, šaudīdams iekritušās acis uz visām pusēm. Telpā uzvēdīja skāņa smaka.
Rands dedzīgi pieliecās uz priekšu, gribēdams zem netīrumiem kaut ko saskatīt.
- Jums nav iegansta mani aizturēt, skrandainis iesmilkstējās. Esmu tikai nožēlojams nabags, kuru Gaisma atstājusi, un, tāpat kā visi, meklēju patvērumu no Ēnas.
- Dīvaini, ka tieši Pierobežā… Agelmars iesāka, bet Mats viņu pārtrauca.
- Pauninieks!
- Padans Fains, Perins apstiprinoši pamāja.
- Ubags, Rands izdvesa, piepeši zaudējis balsi.
Redzot Faina acīs uzliesmojam naidu, Rands atsprāga atpakaļ.
- Viņš par mums prašņāja Kēmlīnā. Noteikti tas pats vecis!
- Tad jau tas tomēr attiecas uz jums, Aesu Sedaja, Agelmars novilka.
Moiraina pamāja ar galvu.
- Baidos, ka jums ir taisnība.
- Es negribēju, Fains sāka raudāt.
Netīrumu slāni uz skrandaiņa vaigiem vagoja lielas asaru lāses, tomēr tās nespēja izsūkties līdz ādai.
- Viņš mani piespieda! Viņš un viņa degošās acis.
Rands sarāvās. Mats pabāza roku zem mēteļa, protams, atkal sagrābdams Šadarlogotas dunci.
- Viņš pārvērta mani dzinējsunī! Savā sunī, lai es, ne brīdi neatpūties, ošņātu un sekotu. Paliku par suni arī tad, kad viņš mani patrieca.
- Tas nudien attiecas uz mums visiem, Moiraina drūmi atzina. Agelmara kungs, vai te ir kāda vieta, kur es varētu parunāt ar viņu aci pret aci?
Pauzdama nepatiku, viņa saknieba lūpas.
- Un vispirms nomazgājiet! Man varbūt būs viņam jāpieskaras.
Agelmars pamāja ar galvu un kaut ko klusi pateica Ingtaram, kurš tūlīt
pazuda no istabas.
- Neviens man neko nepiespiedīs!
Ta vēl bija Faina balss, taču nu viņš nevis činkstēja, bet augstprātīgi šņāca; staltu stāju, nesalicis. Atgāzis galvu, viņš sauca uz griestiem:
- Nekad vairs! Es to ne…!
Nu viņš raudzījās uz Agelmaru kā sev līdzīgu, bet uz Faldaras kunga pavadoņiem skatījās kā uz saviem miesassargiem. Ubaga balss skanēja pieglaimīgi un lišķīgi.
- Ir noticis pārpratums, dižais kungs. Man dažkārt uznāk lēkme, bet tā drīz pāries. Jā, drīz es tikšu no viņa vaļā.
Fains nicīgi piesita pirkstus pie sava skrandainā apģērba.