- Neskatiet vīru no cepures, dižais kungs! Man bija jāmaskējas, lai mani nepazītu tie, kuri vēlas mani aizturēt, un ceļā es aizvadīju garas, grūtas dienas. Taču tagad esmu nokļuvis zemē, kurā vēl nav aizmirsti Bālzamona draudi un ļaudis joprojām cīnās pret Melno.
Rands neticēja savām ausīm. Tā bija Faina balss, taču vīrs nemaz neizklausījās pēc pauninieka.
- Tātad tu ieradies pie mums tāpēc, ka mēs karojam pret trollokiem, Agelmars secināja. Un esi tik svarīga persona, ka tevi kāds cenšas aizturēt. Šie ļaudis gan saka, ka esi pauninieks, vārdā Padans Fains, un tu viņiem seko.
Fains klusēja. Palūkojies uz Aesu Sedaju, viņš tūlīt aizgriezās. Aši pārlaidis skatienu emondāriešiem, pauninieks atkal pievērsās Agelmaram. Rands Faina acīs redzēja naidu un bailes. Kad vecis atkal ierunājās, viņa balss skanēja gluži rāmi.
- Padans Fains ir tikai viena no inanām maskām, kuru esmu bijis spiests valkāt daudzus gadus. Mani vajā Melndraugi, jo esmu uzzinājis, kā iznīcināt Ēnu. Dižais kungs, es varu jums parādīt, kā to uzvarēt.
- Mēs darām visu, kas ir cilvēku spēkos, Agelmars sausi atteica.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, taču pret Melno mēs esam cīnījušies jau kopš Pasaules ārdījuma, iztiekot bez pauninieku pamācībām.
- Dižais kungs, tava varenība ir neapstrīdama, bet vai tad ir iespējams mūžīgi pretoties Melnajam? Vai aizstāvēties nekļūst arvien grūtāk? Atvaino manu pārdrošību, dižais kungs, bet beigās viņš tāpat jūs samīs. Es zinu, tu vari man ticēt. Es to zinu pavisam skaidri. Bet es, dižais kungs, varu parādīt, kā izmēzt no jūsu zemes Ēnu.
Faina balss skanēja pat vēl pieglaimīgāk, lai gan joprojām augstprātīgi.
- Tu tikai pamēģini, ko es ieteikšu, un pats redzēsi, dižais kungs. Tu iztīrīsi savu zemi. Tu, dižais kungs, to spēj, ja tikai novirzīsi savus spēkus uz pareizo pusi. Neļauj Tarvalonai ievilināt sevi lamatās, un tad tu izglābsi pasauli. Dižais kungs, vēsture atcerēsies tevi kā vīru, kas Gaismas vārdā uzvarējis izšķirošajā kaujā.
Sargi nekustēja no vietas, taču vīru rokas slīdēja pār šķēpu garajiem kātiem, it kā viņi grasītos likt ieročus lietā.
- Kā pauninieks viņš par sevi ir visai augstās domās, Agelmars pār plecu sacīja Lanam. Manuprāt, Ingtaram taisnība. Nudien jucis!
Fains dusmīgi piemiedza acis, taču viņa balss skanēja mierīgi.
- Dižais kungs, zinu, ka tas izklausās pārāk grandiozi, taču jums pietiktu tikai…
Negaidot aprāvies, Fains soli atkāpās, jo Moiraina piecēlās kājās un lēni gāja apkārt galdam. Tikai sargu nolaistie šķēpi neļāva vecim atmuguriski izsteberēt laukā no telpas.
Apstājusies aiz Mata krēsla, Moiraina uzlika puisim uz pleca roku un kaut ko čukstēja ausī. Lai arī ko viņa sacīja, Mata seja atslāba, un viņš izvilka roku no mēteļa apakšas. Pēc tam Aesu Sedaja devās tālāk, līdz nostājās blakus Agelmaram ar seju pret Fainu. Tikko viņa apstājās, pauninieks atkal sakumpa.
- Es viņu ienīstu, Fains smilkstēja. Es gribu tikt no viņa vaļā. Vēlos atkal iznākt Gaismā! Viņa pleci sāka trīcēt, asaras pār vaigiem plūda vēl bagātīgāk nekā pirmīt. Viņš mani piespieda!
- Baidos, ka tas nav vienkārši pauninieks, Agelmara kungs, Moiraina teica. Zemāks par cilvēku, sliktāks par ļaundari, bīstamāks, nekā varat iedomāties. Nomazgāsiet viņu pēc tam, kad būšu ar viņu runājusi. Neuzdrīkstos zaudēt ne minūti. Nāc, Lan!
Četrdesmit septītā nodaļa
Vēl daži nostāsti par Ratu
N
emiera kņudoņa Randam lika staigāt ap pusdienu galdu. Div-
padsmit soļu. Galds bija tieši divpadsmit soļu garš, lai ari cik
reižu viņš gar to gāja. Bet nu jau puisis bija tik aizkaitināts, ka
vairs neskaitīja. Kāds stulbums! Vai nav vienalga, cik garš ir tas sasodītais
galds? Taču pēc dažām minūtēm Rands atkal skaitīja, cik reižu viņš apiet
ap galdu un tad atkal atpakaļ. Nez ko Fains stāsta Moirainai un Lanam?
Nez vai viņš zina, kāpēc mums seko Melnais? Vai zina, kuru no mums Mel-
nais grib?
Rands pārlaida skatienu draugiem. Perins, sadrupinājis maizes gabalu, ar pirkstu bezmērķīgi stumdīja drupatas pa galdu. Nemirkšķinādams dzeltenās acis, puisis vēroja drupačas, lai gan šķita, ka viņš raugās uz kaut ko tālumā. Mats zvilnēja krēslā, pievēris acis, it kā grasīdamies smaidīt. Nervozi, nevis līksmi. Savādi, bet Mats izskatījās gluži kā senāk, tikai brīdi pa brīdim caur mēteli neapzināti pieskārās Šadarlogotas duncim. Ko Fains viņai stāsta? Ko viņš īsti zina?
Vismaz Loials neizskatījās uztraucies. Ogērs pētīja sienas. Sākumā viņš nostājās telpas vidū un skatījās apkārt, lēni griezdamies riņķi, bet tagad, gandrīz vai piespiedis plato degunu pie akmens, maigi iztaustīja katru pacēlumu ar pirkstiem, kas bija cilvēka īkšķa resnumā. Dažbrīd Loials aizvēra acis, it kā svarīgāk būtu aptaustīt, nevis redzēt. Laiku pa laikam noraustījis ausis, viņš pie sevis kaut ko nomurmināja ogēru mēlē, acīmredzot aizmirsis, ka istabā ir arī citi cilvēki.
Agelmara kungs kopā ar Nīnēvu un Egvēnu stāvēja pie garā kamīna istabas galā; trijotne klusi sarunājās. Viņš bija labs saimnieks, kurš liek
viesiem aizmirst par uztraukumiem, un Egvēna ik pa brīdim ieķiķinājās. Vienreiz pat Nīnēva skaļi iesmējās, galvu atmetusi. Rands sarāvās, dzirdot neparasto troksni, un pēc tam sarāvās vēlreiz kad uz grīdas krizdams noblīkšķēja Mata krēsls.
- Pelni un asinis! Mats burkšķēja, nelikdamies ne zinis, ka Nīnēva, to dzirdot, saknieba lūpas. Ko gan var tik ilgi runāt?
Faldaras kungs nosodoši paskatījās uz Matu, pēc tam arī uz Randu un Perinu, bet tad atkal pievērsās sievietēm. Rands piegāja viņiem tuvāk.
- Bet, kungs, Egvēna runāja tik atraisīti, it kā visu dzīvi būtu pavadījusi aristokrātu vidū, līdz šim es viņu uzskatīju par Sargātāju, bet jūs sakāt Daišans, piesaucat karogu ar Zelta dzērvi un citi tāpat. Pat mēdzat viņu uzrunāt gandrīz kā karali. Atminos, Moiraina reiz nodēvēja Lanu par pēdējo Septiņu torņu pavēlnieku. Kas viņš galu galā ir?
Nīnēva sāka cītīgi pētīt tasi, taču Rands skaidri redzēja, ka Viedā tagad ieklausās daudz uzmanīgāk nekā Egvēna. Jauneklis apstājās un nemanāmi centās saklausīt atbildi.
- Septiņu torņu pavēlnieks, Agelmars iesāka, saraucis pieri, ir sens tituls, Egvēnas kundze. Pat Tēras Augstā pavēlnieka tituls nav senāks, un tam tuvu atrodas vien Andoras karalienes vārds. Nopūties viņš pašūpoja galvu. Lans par to nerunā, taču tas ir labi zināms visā Pierobežā. Viņš ir valdnieks vai viņam tam vajadzētu būt al’Lans Mandragorans, Septiņu torņu pavēlnieks, Ezeru kungs, nekronētais Malkiēras karalis.
Agelmars augstu pacēla skūto galvu, un vīra acīs iedegās tāda kā tēvišķa lepnuma liesma. Spēcīgais pārdzīvojums viņa balsi darīja skaļāku. Tagad jau visi istabā dzirdēja sarunu, pat īpaši neieklausoties.
- Mēs Šienārā sevi dēvējam par Pierobežas tautu, taču pirms nepilniem piecdesmit gadiem Šienāra nemaz nebija Pierobeža. Uz ziemeļiem no mums, arī no Arafelas, atradās Malkiēra. Šienāras karaspēks virzījās uz ziemeļiem, taču Lāstam pretojās galvenokārt Malkiēra. Malkiēra lai miers tās dvēselei! Lai Gaisma apspīd tās vārdu!
- Tātad Lans ir no Malkiēras, Viedā klusi sacīja, pacēlusi acis. Viņa izskatījās satraukta.
Tas nebija jautājums, tomēr Agelmars apstiprinoši pamāja.
- Jā, Nīnēvas kundze. Al’Akira Mandragorana, pēdējā kronētā Malkiēras karaļa dēls. Kā viņš kļuva par to, kas ir tagad? Sākums, iespējams, ir meklējams Lainā. Saņēmis izaicinājumu, karaļa brālis Lains