Mandragorans veda karaspēku cauri Lāstam uz Tukšo zemi, varbūt līdz pat Šajolgulai. Izaicinājumu meta Laina sieva Brejana, jo viņas sirdī dega skaudība, ka karaļa tronī iecelts al’Akirs, nevis Lains. Karalis un Lains bija tik tuvi, cik vien tuvi brāļi var būt. Tuvi kā dvīņi arī pēc tam, kad Akira vārdam tika pievienots karaliskais al, taču Brejanu gan sagrāba skaudība. Lains tika godināts par saviem varoņdarbiem un taisnīgi -, taču pat viņš nespēja aizēnot al’Akiru. Tāds cilvēks un karalis vienā personā sastopams reizi simt gados, ja ne retāk. Lai miers viņu mielo un el’Leannu arīdzan!
Lains gāja bojā Tukšajā zemē tāpat kā vairums viņa atbalstītāju, kā tie vīri, kurus Malkiēra nevarēja atļauties zaudēt. Brejana vainoja Karali, sakot, ka būtu kritusi pat Šajolgula, ja vien al’Akirs kopā ar viņas vīru būtu vadījis pārējo Malkiēras karaspēku uz ziemeļiem. Atriebdamās Brejana iesaistījās sazvērestībā ar Kovinu Gemallanu, sauktu par Kovinu Godsirdi. Viņa gribēja sagrābt troni savam dēlam Isamam. Godsirdis bija varonis, mīlēts gandrīz tāpat kā pats alAkirs, un viens no dižkungiem, taču, kad dižkungiem bija jāizvēlas karalis, viņš tikai par diviem akmeņiem zaudēja Akiram. Godsirdis nespēja aizmirst, ka tronī sēdētu viņš, ja vien divi vīri nebūtu izvēlējušies citas krāsas akmeņus. Kovins un Brejana atveda karaspēku no Lāsta, sagrāba Septiņus torņus un pazemināja robežas fortus par vienkāršiem garnizoniem.
Taču Kovina skaudība tikai kļuva vēl lielāka, Agelmara balsī skanēja riebums. Varonis Godsirdis, kura gājienu uz Lāstu apdziedāja visa Pierobeža, bija Melndraugs. Tā kā Pierobežas forti bija novājināti, trolloki sāka gāzties Malkiērā kā palu ūdeņi. Karalis alAkirs kopā ar Laiņu būtu izglābuši valsti tāpat kā agrāk, taču tautu bija satriecis Laina liktenis Tukšajā zemē, turklāt arī trolloku iebrukums pārāk daudzos bija salauzis garu un vēlmi pretoties. Milzīgais pārspēks atspieda Malkiēru uz valsts vidusdaļu.
Brejana kopā ar dēlēnu Isamu devās bēgļu gaitās. Ceļā uz dienvidiem viņiem uzbruka trolloki. Neviens nezina, kāds liktenis abus piemeklēja, taču to nav grūti iedomāties. Tomēr es jūtu līdzi tikai puisēnam. Kad atklājās Kovina Godsirža nodevība, viņu notvēra jaunais Džains Čarins, kuru jau tolaik sauca par Džainu Garsoli. Godsirdis, iekalts važās, tika atvests uz Septiņiem torņiem, un dižkungi pavēlēja uzdurt viņa galvu uz mieta. Taču ļaužu sirdīs viņš valdīja kā nākamais pēc alAkira un Laina, tāpēc karalis izsauca Godsirdi uz divkauju, kurā viņu nogalēja. Nogalinājis
Kovinu, al’Akirs raudāja. Daži teica, ka viņš apraud draugu, kas atdevis sevi Ēnai, savukārt citi domāja, ka Malkiēru.
Faldaras kungs skumji pašūpoja galvu.
- Tas bija pirmais likteņa trieciens Septiņiem torņiem. Gaidīt palīdzību no Šienāras vai Arafelas nebija laika, tāpat nebija arī cerību, ka Malkiēra noturēsies saviem spēkiem, zaudējusi piectūkstoš kareivju Tukšajā zemē, un arī Robežas forti bija zaudēti.
Al’Akirs un viņa karaliene el’Leanna lika atnest pie viņiem šūpuli ar Lanu. Viņi ielika dēlēna rokās Malkiēras karaļu zobenu, ko viņš nēsā līdz pat šai dienai. Zobenu izkala Aesu Sedaji karā par Spēku, karā ar Ēnu, kas noslēdza Leģendu laikmetu. Svaidījuši bērna galviņu ar eļļām, viņi deva tam Daišana vārdu līdz ar kronēto cīņas pavēlnieka titulu un iesvētīja par nākamo Malkiēras karali. Vecāki bērna vietā noskaitīja seno Malkiēras karaļu un karalieņu zvērestu.
Agelmara vaibsti nocietinājās; viņš runāja tā, it kā pats nodotu tādu zvērestu vai kādu citu līdzīgu.
- Karaļpāris dēla vārdā zvērēja pretoties Ēnai, kamēr vien dzelzs būs cieta un akmens mūžīgs. Aizstāvēt Malkiēru līdz pēdējai asins lāsei. Bet, ja neizdodas aizstāvēt, atriebt.
Agelmara vārdi atbalsojās telpā.
- El’Leanna uzkāra mazuļa kaklā piemiņas medaljonu, un Lans, kuru savām rokām autiņos ietina karaliene, tika atdots divdesmit karaļa izvēlēto miesassargu rokās, kas bija visprasmīgākie zobena meistari un visdedzīgākie kaujinieki. Karaļpāris pavēlēja bērnu nogādāt Falmoranā.
Pēc tam al’Akirs un el’Leanna veda Malkiēras tautu pēdējā cīņā pret Ēnu. Abi gāja bojā kaujas laukā pie Herota krustojuma, un Malkiēra aizgāja mūžībā, bet Septiņi torņi tika sagrauti. Šienāra, Arafela un Kandora stājās pretī Puscilvēkiem un trollokiem Džehānas pakājē, un neradījumi atkāpās, tomēr ne līdz galam. Lielākā daļa Malkiēras palika trolloku rokās, un gadu pēc gada, jūdzi pēc jūdzes to aprija Lāsts.
Agelmars grūtsirdīgi nopūtās. Kad vīrs turpināja, viņa acīs un balsī bija manāmas gan skumjas, gan lepnums.
- Tikai pieciem miesassargiem izdevās sasniegt Falmoranu dzīviem. Viņi visi tika ievainoti, bet bērns bija sveiks un vesels. Jau šūpulī viņi mācīja puisēnam savas prasmes. Lans apguva ieroču pielietojumu, tāpat kā citi bērni apgūst rotaļlietas, bet Lāstu kā citi mazuļi mātes kopto
dārzu. Virs šūpuļa dotais zvērests uz mūžu palika Lana prātā. Viņam vairs nav, ko aizstāvēt, bet Lans var atriebt. Savus titulus viņš noliedz, taču Pierobežā tāpat tiek dēvēts par nekronēto karali. Viņam pietiktu pacelt karogu ar Malkiēras Zelta dzērvi, un karaspēks sekotu. Taču Lans negrib dzīt cilvēkus nāvē. Lāstā viņš aplido nāvi kā jaunavu, taču nevēlas tai pakļaut citus.
Ja jums nelielam pulciņam jānokļūst Lāstā, neviens cits jūs tur neaizvedīs labāk un drošāk nenogādās arī atpakaļ. Lans ir vislabākais no visiem Sargātājiem, patiešām vislabākais. Puišus jūs mierīgi varētu atstāt tepat, lai pieņemas spēkā, un pilnīgi uzticēties Lanam. Lāsts nav īstā vieta nepārbaudītiem jaunekļiem.
Mats jau vēra vaļā muti, taču, juzdams Randa skatienu, to aizvēra. Kad viņš beidzot iemācīsies valdīt mēli?
Nīnēva visu noklausījās, iepletusi acis tāpat kā Egvēna, taču tagad viņa atkal skatījās tasē; Viedā bija gluži bāla. Egvēna viņu apskāva un līdzjūtīgi uzlūkoja.
Durvīs parādījās Moiraina, un viņai pa pēdām sekoja Lans. Nīnēva uzgrieza abiem muguru.
- Ko viņš teica? Rands jautāja.
Mats un Perins piecēlās kājās.
- Lauku muļķis, Agelmars noburkšķēja un jau ierastā balsī turpināja: Vai kaut ko uzzinājāt, Aesu Sedaja, vai arī viņš vienkārši ir traks?
- Padans Fains patiešām ir traks, Moiraina atbildēja, vai gandrīz traks, taču ar viņu nav nemaz tik vienkārši tikt galā.
Parādījās sulainis melni zeltītajā livrejā, ar klanīšanos izbrīvējot sev ceļu; viņš nesa sudraba paplāti ar zilu mutes bļodu, kausiņu, dzeltenu ziepju gabalu un dvielīti. Kalpotājs uzmeta satrauktu skatienu Agelmaram. Moiraina pamāja, lai viņš noliek paplāti uz galda.
- Atvainojiet, ka izrīkoju jūsu padotos, Agelmara kungs, viņa teica. Es atļāvos palūgt.
Agelmars pamāja sulainim, kas nolika uz galda paplāti un aizsteidzās prom.
- Mani kalpi ir jūsu rīcībā, Aesu Sedaja.
Moiraina ielēja bļodā vēl kūpošo ūdeni, kas acīmredzot bija nupat nocelts no plīts. Uzrotījusi piedurknes, viņa sāka rūpīgi mazgāt rokas, nelikdamās ne zinis par to, ka ūdens kūp.
- Es teicu, ka viņš ir sliktāks par ļaundari, taču nebiju ne tuvu patiesībai. Nedomāju, ka jebkad būtu satikusi tik pazemīgu, nožēlojamu un vienlaikus tik nekrietnu cilvēku. Jūtos netīra, viņam pieskārusies, un es nerunāju par viņa ādas netīrību. Netīra šeit, viņa piespieda roku pie krūtīm. Viņa dvēsele ir tiktāl sabojāta, ka šaubos, vai tāda vispār vēl pastāv. Kaut kādā ziņā viņš ir pat ļaunāks par Melndraugu.