- Izskatījās bezgala nožēlojams, Egvēna murmināja. Atminos, viņš ieradās Emondārē katru pavasari. Vienmēr smējās, nebeigdams vien stāstīt par pasaules jaunumiem. Bet viņam taču vēl ir, uz ko cerēt? Katrs cilvēks, lai arī cik ilgi bijis tumsā, spēj atrast Gaismu.
Aesu Sedaja sparīgi slaucīja rokas dvielī.
- Vienmēr esmu tam ticējusi, viņa atteica. Varbūt Padans Fains atdzims. Taču viņš ir Melndraugs jau vairāk nekā četrdesmit gadus, un, uzklausot, ko viņš šajā laikā ir darījis, cik asiņu, sāpju un nāves nesis, jums sastingtu sirds. Viens no mazākajiem nodarījumiem lai gan jums tas nebija nekāds sīkums -, ir tas, ka viņš atveda uz Emondāri trollokus.
- Jā, Rands klusi noteica. Viņš dzirdēja, ka Egvēna noelšas. Man vajadzēja to zināt. Gaisma, vajadzēja to zināt, tikko kā viņu atpazinu!
- Vai Padans Fains atveda trollokus arī uz šejieni? Mats jautāja.
Pārlaidis skatienu mūriem visapkārt, viņš nodrebēja. Rands iedomājās, ka drauga atmiņā vairāk ir iespiedies mīrddrāls, nevis trolloki. Bērlonas mūri neaizkavēja Izdzisušo, un tāpat viņš iekļuva arī Baltajā tiltā.
- Ja arī atveda, Agelmars iesmējās, trolloki nolauzīs zobus pret Faldaras mūriem. Daudzi no viņiem jau ir nolauzuši.
Agelmars runāja ar visiem, tomēr skatījās galvenokārt uz Egvēnu un Nīnēvu.
- Arī par Puscilvēkiem neuztraucieties, vīrs turpināja. Mata seja piesarka. Visas Faldaras ielas naktī ir apgaismotas. Turklāt šaipus mūriem neviens nedrīkst slēpt savu seju.
- Bet kāpēc Faina kungs tā darīja? Egvēna jautāja.
- Pirms trim gadiem… Smagi nopūtusies, Moiraina apsēdās, it kā darbošanās ar Fainu būtu izsūkusi viņas pēdējos spēkus. Šovasar būs trīs gadi. Jau tik daudz laika aizritējis. Gaisma, protams, ir mums labvēlīga, citādi Melu tēvs būtu svinējis uzvaru jau tad, kad es Tarvalonā visu vēl tikai plānoju. Jau trīs gadus Fains jums seko, lai nodotu Melnā rokās.
- Tas nevar būt! Rands iesaucās. Divupē viņš uzradās ik pavasari precīzi kā pulkstenis. Trīs gadi? Mēs taču bijām viņa acu priekšā, un es neteiktu, ka viņš mūs būtu pētījis. Arī pērn ne!
Aesu Sedaja pamāja ar pirkstu, viņu pārtraukdama.
- Fains man visu izstāstīja, Rand. Vai gandrīz visu. Domāju, viņam izdevās kaut ko noklusēt, kaut ko svarīgu, par spīti manām pūlēm, tomēr viņš pateica pietiekami daudz. Pirms trim gadiem Murandi pilsētā pie viņa ieradies Puscilvēks. Fains, protams, pārbijies, taču Melndraugi uzskata, ka šāds uzaicinājums ir ļoti liels gods. Fains domājis, ka viņš ir izraudzīts lieliem mērķiem, un tā patiesi bija, lai gan ne jau tādiem, kā viņš bija cerējis. Viņu aizveduši uz ziemeļiem no Lāsta, uz Tukšo zemi. Uz Šajolgulu. Un tur viņš saticis vīru ar liesmojošajām acīm, kas sevi dēvē par Bālzamonu.
Mats satraukti sagrozījās, Randam izkalta mute. Protams, tā noteikti bija, kaut arī izklausījās neticami. Vienīgi Perins skatījās uz Aesu Sedaju tā, it kā nekas viņu vairs nespētu pārsteigt.
- Lai Gaisma mūs sargā! Agelmars dedzīgi iesaucās.
- Fainam nav paticis tas, ko ar viņu darīja Šajolgulā, Moiraina rāmi turpināja. Mūsu sarunas laikā viņš bieži kliedza par uguni un dedzināšanu. Fainu gandrīz nogalinājuši, vilkdami laukā visu, ko viņš mēģinājis noslēpt. Pat pēc manas dziedināšanas viņš atgādina sagrautu vraku. Vajadzēs pielikt daudz pūļu, lai viņš pilnībā atlabtu. Es centīšos; ja ne cita iemesla dēļ, tad tāpēc, lai uzzinātu, ko vēl viņš slēpj. Izvēle uz Fainu kritusi tāpēc, ka viņš tirgojās jūsu pusē.
Nē, redzēdama, ka emondārieši saraujas, Moiraina aši piebilda,
- ne jau tikai Divupē, tolaik ne. Melu tēvs īsti nezināja, kur meklēt, nu viņš zināja ne vairāk kā mēs Tarvalonā. Fains sacīja, ka Melnais viņu pārvērtis savā sunī, un zināmā mērā tā arī bija. Melu tēvs sūtījis Fainu medibās, pirms tam viņu attiecīgi apmācot. Tieši šo posmu Fains baidās pat atcerēties, un viņa naids pret Melno nav mazāks par bailēm. Pēc tam Fainu sūtījuši izošņāt un medīt visos ciematos Bērlonas apkaimē līdz pat Miglas kalniem un Tārenai, tāpat arī otrā pusē, Divupē.
- Pirms trim pavasariem? Perins domīgi jautāja. Es to pavasari atceros. Fains ieradās vēlāk nekā parasti, bet dīvaini bija tas, ka viņš it kā negribēja doties prom. Palika pie mums visu nedēļu, neko nedarīdams
un beigās griezdams zobus, kad bija jāmaksā par istabu Vīnavota viesu namā. Fains mīl naudu.
- Tagad es arī atceros, Mats piebalsoja, visi domāja, ka viņš ir saslimis vai noskatījis kādu vietējo sievieti! Protams, neviena jau neprecētos ar pauninieku. Tikpat labi varētu iet par sievu pie Pārceļotāja.
Egvēna sarauktu pieri viņu uzlūkoja, un puisis aizvēra muti.
- Pēc tam Fainu atkal aizveduši uz Šajolgulu, kur viņa prātu… izskalojuši.
Randa kuņģis apmeta kūleni, dzirdot Aesu Sedajas balss toni; tas bija vēl daiļrunīgāks par grimasi, kas uzplaiksnīja viņas sejā.
- Faina izjūtas tikušas koncentrētas un ievadītas atpakaļ. Nākamajā gadā ieradies Divupē, viņš jau skaidrāk varējis saskatīt mērķus, pārspēdams pat Melnā cerības. Fains jau zinājis, ka viens upuris ir meklējams starp trim emondāriešiem.
Perins kaut ko norūca, bet Mats sāka klusi, monotoni lādēties; viņu nespēja apturēt pat Nīnēvas niknais skatiens. Agelmars viņus ziņkārīgi uzlūkoja. Randam no pārsteiguma pārskrēja viegli šermuļi, latad Melnais viņu medi jau trīs gadus… medī viņus. Brīnums, ka viņam vēl neklabēja zobi.
Moiraina neļāva sevi pārtraukt. Viņa apklusināja Matu, tikai mazliet paceļot balsi.
- Atgriezies Lugardā, Fains redzējis Bālzamonu sapnī. Viņš padevies un izpildījis rituālus. Ja jūs zinātu kaut pusi no tiem, tad kļūtu mēmi. Fains ir kļuvis vēl atkarīgāks no Melnā. Tas, kas notiek sapnī, dažreiz ir baisāk nekā nomodā.
Rands, redzot Aesu Sedajas skarbo, brīdinošo skatienu, satrūkās, bet Moiraina tikmēr turpināja:
- Pēc Bālzamona uzvaras viņu solījuši apbalvot, piešķirt varu pār karaļvalstīm, piekodinot, ka pēc ierašanās Emondārē jāiezīmē trīs atrastie cilvēki. Kopā ar trollokiem viņu tur bija jāsagaida ari Puscilvēkam. Tagad mēs zinām, kā trolloki iekļuva Divupē. Pie vārtiem Maneterenā noteikti bija ogēru birztala.
- Skaistākā no visām, Loials atsaucās, ja neskaita Tarvalonas birztalu.
Viņš bija klausījies tikpat uzmanīgi kā visi pārējie.
- Maneterenu ogēri atceras ar mīlestību, viņš piebilda.
Agelmars klusi izrunāja šo vārdu, izbrīnīti pacēlis uzacis. Maneterena.
- Agelmara kungs, Moiraina turpināja, es jums atklāšu, kā atrast Mafaldadaranellas Vārtus. Tie jāaizmūrē un jāapsargā, lai neviens tiem nepiekļūst. Visus Vārtus Puscilvēki vēl nav atklājuši, taču šie atrodas dienvidu pusē, dažu stundu gājiena attālumā no Faldaras.
Agelmars satrūkās, it kā atgriezdamies no transa stāvokļa.
- Dienvidu pusē? Miers! Kāda runa, lai Gaisma mūs apspīd! To var nokārtot.
- Vai Fains sekoja mums ari Ejās? Perins jautāja. Viņš noteikti sekoja.
Moiraina pamāja ar galvu.
- Fains sekotu jums trim pat kapā, jo viņam tas jādara. Pēc mīrddrāla neveiksmes Emondārē viņu kopā ar trollokiem sūtījuši mums pa pēdām. Izdzisušais nav ļāvis Fainam jāt viņam līdzi; turklāt pats Fains uzskatījis, ka viņam pienākas vislabākais zirgs Divupē un jābūt bandas priekšgalā. Mirddrāls piespiedis viņu skriet kopā ar trolloku baru, un, kad Fains vairs nav spējis kustināt kājas, trollokiem viņš bijis jānes. Trolloku runas likušas Fainam noprast, ka šie strīdas, kā labāk no viņa pagatavot maltīti, kad šis vairs nekam nederēs. Fains apgalvo, ka pirms Tarenas esot sadumpojies pret Melno. Taču brīžiem no viņa lauztin laužas kāre pēc apsolītajām balvām.