Kad mēs aizbēgām pār Tārenu, mirddrāls atsaucis trollokus uz tuvākajiem Vārtiem Miglas kalnos un sūtījis pār upi Fainu vienu. Pauninieks jau cerējis, ka ir ticis brīvībā, taču pirms Bērlonas viņu sameklējis cits Izdzisušais. Šis nav bijis necik laipns, jo licis Fainam gulēt trolloku katlā, lai atgādinātu, kas notiks neveiksmes gadījumā. Šī Izdzisušā varā Fains bijis līdz pat Šadarlogotai. Un tad viņš jau bijis ar mieru atdot mīrddrālam miesīgu māti, lai tiktu brīvībā. Taču Melnais savu guvumu tik viegli vis neatlaiž.
Es no turienes uz kalniem raidīju maldinošu ilūziju par mūsu pēdām un smaržu, apmuļķodama mīrddrālu, taču ne jau Fainu. Puscilvēki viņam nav ticējuši; pēcāk viņi vilkuši pauninieku aiz sevis saitē. Tikai tad, kad mēs allaž bijām viņiem priekšā, lai arī kā vajātāji censtos mūs panākt, viens otrs sācis Fainam ticēt. Proti tie četri, kas atgriezās Šadorlogotā. Fains apgalvo, ka mīrddrālu uz priekšu dzenot pats Bālzamons.
Agelmars nicīgi papurināja galvu.
- Melnais? Pē! Tas vīrs vai nu melo, vai nudien ir jucis. Ja Bezsirdis sirotu savā vaļā, mēs jau sen būtu miruši vai pat būtu vēl ļaunāk.
- Fains stāstīja patiesību, kādu to redzēja savām acīm, Moiraina atbildēja. Man viņš nevarēja samelot, lai gan daudz ko noklusēja. Lūk, viņa vārdi: Bālzamons parādījās, mirgodams kā sveces liesma, izgaisa un atkal parādījās ikreiz citā vietā. Viņa acis sadedzināja mīrddrālu, bet uguns no mutes mūs svilināja.
- Kaut kas, Lans ierunājās, dzina četrus Izdzisušos uz vietu, kas tos biedēja ne mazāk kā Melnā dusmas.
Agelmars nosēcās, it kā saņēmis spērienu; šķita, ka viņam ir kļuvis slikti.
- Šadarlogotas drupās ļaunums satika ļaunumu, Moiraina turpināja, sliktais cīnījās pret nekrietno. To stāstot, Fains klabināja zobus un smilkstēja. Daudzi trolloki tikuši noslaktēti viņus aprijis Mašadars un citi neradījumi, ieskaitot to, kas veda Fainu saitē. Pauninieks bēdzis no Šajolgulas kā no pastardienas kaujas.
Fains jau domājis, ka beidzot ir brīvs. Viņš apņēmies bēgt kaut līdz pasaules galam, lai tikai atkal nenokļūtu Bālzamona rokās. Varat iedomāties, cik šausmīgi vīrs jutās, atklājis, ka nav zaudējis piespiedu kārtā gūtās medību iemaņas? Gluži pretēji ar katru dienu tās kļuva arvien spēcīgākas un izteiktākas. Jūs medīdams, viņš pārticis tikai no pabirām; skriedams noķēris pa kādai vabolei vai ķirzakai, nakts aizsegā racies izgāztuvēs, nespēdams apstāties, līdz beidzot pārguris sašļucis zemē kā iztukšots maiss. Līdzko atkal bijis spēks piecelties, viņu kaut kas triecis uz priekšu. Tuvodamies Kēmlīnai, Fains jau jūdzes attālumā sajutis savu medījumu. Šeit, pazemes pagrabos, viņš dažbrīd vērsis skatienu augšup, neapzinoties, kāpēc.
Randam piepeši iekņudējās starp lāpstiņām, it kā viņš tur justu Faina skatienu, kas izlauzies cauri mūrim. Aesu Sedaja ievēroja, ka jauneklis satraukti grozās, taču nepielūdzami turpināja:
- Sasniedzis Kēmlīnu, Fains bija daļēji jucis, bet, tur ieraudzījis tikai divus no upuriem, pavisam zaudējis prātu. Pavēlēts bija atrast jūs visus, bet viņam atlika vien izsekot jūs divus. Kad Kēmlīnā atvērās Vārti, Fains esot kliedzis. Viņš neizprotami zinājis, kā tie jāatver, un rokas pašas kustējušās, bet, kad viņš vēlējies visu pārtraukt, tās dedzinājušas Bālzamona liesmas. Veikala saimnieku, kurš iznācis paskatīties, kas tas par troksni,
Fains nogalinājis. Ne jau tāpēc, ka tas bijis nepieciešams, bet no skaudības, ka vīrs varējis brīvi iziet laukā no pagraba, bet Fainu kājas nepielūdzami nesušas uz Ejām.
- Tatad jūs sajutāt Fainu, kad ievērojāt kādu mums sekojam, Egvēna noteica.
Lans pamāja.
- Bet kā viņam izdevās aizbēgt no… Melnā vēja? Egvēnas balss ietrīsējās, un viņa pēkšņi aprāvās. Tas taču Ejā pūta tieši aiz mums.
- Viņš bēga, taču neaizbēga, Moiraina atbildēja. Melnais vējš viņu panāca, un Fains apgalvo, ka sapratis balsu izkliegto. Dažas pauninieku sveicinājušas kā sev līdzīgu, bet citas no viņa baidījušās. Kādu brīdi pūtis ap Fainu, vējš visbeidzot pazudis.
- Lai Gaisma mūs sargā, Loials klusi norūca kā milzu kamene.
- Mums atliek vienīgi lūgties, Moiraina sacīja. Daudz ko par Padanu Fainu es vēl nezinu, man tas jāatklāj. Ļaunums viņā ir iesakņojies dziļāk un spēcīgāk nekā jebkurā cilvēkā, ko līdz šim esmu sastapusi. Varbūt Melnais, sagatavodams Fainu savam uzdevumam, iemiesoja viņā daļu no sevis, iespējams, pats to pat neapjauzdams. Kad pieminēju Pasaules aci, Fains saknieba lūpas, tomēr es jutu viņš kaut ko noklusē. Ak, ja būtu vairāk laika! Taču mēs nedrīkstam kavēties.
- Ja tas vīrs kaut ko zina, Agelmars sacīja, tad es to no viņa izdabūšu laukā.
Viņa sejā dega naids pret Melndraugiem un balss solīja, ka Fainam nebūs žēlastības.
- Ja varētu no viņa kaut daļēji uzzināt, kas jūs sagaida Lāstā, tam būtu vērts ziedot papildu dienu. Kaujas bieži tiek zaudētas tāpēc, ka nav zināmi pretinieka nodomi.
Moiraina nopūtusies drūmi nogrozīja galvu.
- Agelmara kungs, ja mums nevajadzētu pirms Lāsta vismaz vienu nakti kārtīgi izgulēties, es jau pēc stundas dotos prom, kaut arī tumsā riskētu uzskriet trolloku bandai. Apdomājiet to, ko es uzzināju no Faina! Pirms trim gadiem Melnajam bija jādabū Fains uz Šajolgulu, lai tam pieskartos, lai gan Fains jau bija Melndraugs līdz kaulu smadzenēm. Pirms gada Melnais viņu kā Melndraugu varēja vadīt ar sapņu palīdzību. Šogad Bālzamons jau ielaužas to cilvēku sapņos, kas dzīvo Gaismā, un, lai arī ar grūtībām, tomēr parādās Šadarlogotā. Protams, ne jau fiziskajā veidolā,
taču Melnā prāta atveids ari murgojošs un nenoturīgs pasaulei ir nāvējošāks nekā visas trolloku ordas, kopā ņemtas. Šajolgulas atslēgas ļoti strauji zaudē spēku, Agelmara kungs. Mums nav laika!
Virs piekrītoši pamāja, taču, pacēlis galvu, spītīgi saknieba lūpas.
- Aesu Sedaja, es pieļauju, ka, vedot karaspēku uz Tarvina aizu, mēs piedalīsimies nenozīmīgā diversijā vai sadursmē īstās kaujas nomalē. Pienākums ved ļaudis turp, kur viņus tāpat noteikti aizvestu Raksts, un nekas neliecina, ka mēs rīkosimies cēli. Taču, ja jūs zaudēsiet kauju, mūsu centienus aizpūtīs vējš. Ja sakāt, ka jums turp jādodas nelielā skaitā, es neiebilstu, tomēr, lūdzu, dariet visu iespējamo, lai uzvarētu. Atstājiet jaunekļus šeit, Aesu Sedaja! Zvēru, ka viņu vietā jums atradīšu trīs pieredzējušus vīrus, kuru galvās nav ne domas par slavu. Labus zobena meistarus viņi Lāstā būs gandrīz tikpat izveicīgi kā Lans. Ļaujiet man jāt uz aizu ar apziņu, ka esmu darījis visu iespējamo, lai palīdzētu jums kaldināt uzvaru.
- Man jāņem līdzi viņi un neviens cits, Agelmara kungs, Moiraina klusi atbildēja. Tieši viņiem ir jāclnās kaujā pie Pasaules acs.
Agelmaram izstiepās seja; viņš raudzījās uz Randu, Matu un Perinu. Pēkšņi Faldaras kungs soli atkāpās, neapzināti taustīdamies pēc zobena, ko cietoksnī nekad nenēsāja.
- Bet viņi nav… Jūs, Moiraina Sedaja, taču neesat no Sarkanajiem ajahiem, tomēr pat jūs noteikti…
Agelmara skūtā galva piepeši iespīdējās sviedros.
- Viņi ir ta'vereni, Moiraina nomierinošā balsī atbildēja. Ap viņiem aužas Raksts. Pats Melnais ne vienu reizi vien ir centies viņus nogalināt. Trīs ta’vereni, nevis viens ar to ir gana, lai ap sevi mainītu dzīvi tikpat droši, kā ūdens virpulis nosaka salmu likteni. Tādā vietā kā Pasaules acs Raksts var sevī ieaust pat Melu tēvu un atkal to padarīt nekaitīgu.