Agelmars vairs nemeklēja zobenu, tomēr vēl aizvien šaubpilni pētīja Randu un viņa draugus.
- Moiraina Sedaja, ja jūs sakāt, tad tā arī ir, tomēr es šo patiesību nesaskatu. Lauku puiši! Vai patiešām esat pārliecināta, Aesu Sedaja?
- Senas asinis, Moiraina atbildēja, tāpat kā upes tūkstoškārt sadalās tūkstoš strautos, bet strauti dažkārt savienojas, atkal radīdami upi. Gandrīz visos viņos rit Maneterenas senās asinis, spēcīgas un tīras. Vai jūs šaubāties par Maneterenas asiņu spēku, Agelmara kungs?
Rands paraudzījās uz Aesu Sedaju. Gandrīz visos. Pēc tam viņš zagšus uzmeta skatienu Nīnēvai; Viedā, jau pagriezusies pret pārējiem, skatījās un klausījās, tikai vairījās uzlūkot Lanu. Rands notvēra Viedās skatienu. Viņa purināja galvu. Viņa nebija atklājusi Moirainai, ka Rands nav dzimis Divupē. Ko Moiraina zina ?
- Maneterena, Agelmars lēni novilka un pamāja. Par šīm asinīm es nešaubos. Tad viņš aši piebilda: Rats ir iegriezis savādus laikus. Lauku puiši nes Maneterenas godu uz Lāstu, taču, ja kādas asinis spēj nāvējoši satriekt Melno, tās ir tikai Maneterenas asinis. Lai notiek pēc jūsu prāta, Aesu Sedaja!
- Tad ierādiet mums istabas, Moiraina lūdza. Līdz ar saullēktu mums jādodas ceļā, jo laika ir arvien mazāk. Jaunekļiem jāguļ netālu no manis. Drīz notiks kauja, tāpēc mēs nevaram pieļaut vēl kādu Melnā uzbrukumu. Cīņa tiks izcīnīta ļoti drīz.
Rands juta Moirainas skatienu; tas pētīja viņu un abus pārējos puišus, izsvēra viņu spēkus. Viņš nodrebēja. Jau ļoti drīz.
Četrdesmit astotā nodala
y
Lāsts
V
ējš raustīja Lana apmetni tā, ka dažbrīd viņš bija grūti saredzams,
kaut arī spīdēja saule. Ingtars un simt kareivju dubultkolonna,
ko Agelmara kungs sūtīja viņus pavadīt līdz robežai visādam
gadījumam, ja nu ceļā gadītos trolloku bars, izstaroja drosmi un spēku:
ar ieročiem, sarkaniem vimpeļiem, bruņotiem zirgiem, gājiena priekšgalā
plīvojot Ingtara karogam ar pelēko pūci. Kareivju dubultkolonna atstāja
gandrīz tikpat diženu iespaidu kā Karalienes gvarde, taču Randu vairāk
interesēja torņi viņiem priekšā. Šienāras kareivjus varēs vērot visu rītu.
Ik tornis, augsts un pamatīgs, stāvēja kalna virsotnē jūdzi cits no cita gan austrumos, gan rietumos un vēl tālāk. Katru torni spirālveidā iekļāva mūris ar slīpumu līdz smagiem vārtiem, kas atradās pusceļā līdz izrobotajai augšmalai. Mūris aizsargātu garnizona patruļu līdz pašai zemei, bet ienaidnieku, kas censtos tikt līdz vārtiem, sagaidītu bultu un akmeņu krusa un karstas eļļas lietus no milzu katliem, kas gozējās uz vaļņa ārmalas. Virs katra torņa zem dzelzs kausa, kurā mākoņainā laikā varēja iedegt signāluguni, mirdzēja milzīgs tērauda spogulis, kas šobrīd bija uzmanīgi pagriezts lejup, lai neuztvertu saules starus. Signālu raidītu torņiem, kas atrodas vistālāk no robežas, un tie savukārt ziņotu tālāk, līdz beidzot sasniegtu cietokšņus iekšzemē; tad no turienes kareivji jātu atvairīt ienaidnieka uzbrukumu. Tā bija paredzēts.
No divu tuvējo torņu augšas viņu ierašanos vēroja vīri. Pa dažiem vīriem no katra torņa ziņkārīgi raudzījās lejup. Labākos laikos torņi kalpoja pašaizsardzībai cilvēki vairāk paļāvās uz akmens mūriem nekā uz savām rokām, taču tagad katrs daudzmaz spēcīgais vīrs bija ceļā uz
Tārvina aizu. Ja kareivjiem neizdotos noturēties aizā, torņu krišanai vairs nebūtu nekādas nozīmes.
Nokļuvis starp torņiem, Rands nodrebēja. Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu izgājis cauri aukstāka gaisa sienai. SI bija robeža. Te pavērās tāda pati ainava kā Šienārā, tikai šeit kaut kur starp kailajiem kokiem slēpās Lāsts.
Ingtars pacēla gaisā roku, bruņucimdā savilktu dūrē, apturēdams kareivjus pie necila akmens staba, redzama ari no torņiem. Robežstabs šķira Šienāru no vietas, kur savulaik atradās Malkiēra.
- Piedodiet, Moiraina Aesu Sedaja! Piedodiet, Daišan! Piedodiet, cēlēj! Agelmara kungs mums pavēlēja doties tikai līdz šejienei.
Viņš izklausījās nelaimīgs, saīdzis par dzīvi kopumā.
- Tieši tā mēs ar Agelmara kungu norunājām, Moiraina pamāja.
Ingtars kaut ko rūgti norūca.
- Piedodiet, Aesu Sedaja, viņš vēlreiz atvainojās, kaut gan balss tonis vēstīja ko gluži citu. Tāpēc, ka mēs jūs pavadījām, varbūt līdz aizai nokļūsim tikai uz pašām kaujas beigām. Man tika laupīta iespēja būt kopā ar pārējiem un vienlaikus tika liegts spert soli aiz robežstaba, it kā es nekad nebūtu bijis Lāstā. Agelmara kungs nepaskaidroja, kāpēc.
Ingtara acis aiz bruņucepures restēm pēdējo vārdu vērta jautājumā, kas tika uzdots Moirainai. Randam un pārējiem viņš pat neveltīja skatienu; Ingtars zināja, ka viņi kopā ar Lanu dosies uz Lāstu.
- Lai jāj manā vietā, Mats pačukstēja Randam.
Lans abus bargi uzlūkoja. Mats nodūra acis un piesarka.
- Rakstā katram ir sava daļa, Ingtar, Moiraina stingri sacīja. Tālāk mums katram jāauž savs pavediens.
Ingtars paklanījās stīvāk, nekā to pieļāva apbruņojums.
- Kā vēlaties, Aesu Sedaja. Bet tagad man jūs jāatstāj un, cik ātri vien iespējams, jānokļūst Tārvina aizā. Vismaz tik daudz… man atļauts… tur stāties pretī trollokiem.
- Vai patiešām tik dedzīgi to vēlaties? Nlnēva jautāja. Cīnīties pret trollokiem?
Ingtars samulsis viņu uzlūkoja, pēc tam paskatījās uz Lanu, it kā gaidīdams paskaidrojumu.
- Tas ir mans pienākums, kundze, viņš visbeidzot atbildēja. Tā ir mana dzīve.
Viņš pacēla roku pret Lanu, pavēris plaukstu bruņucimdā uz Sargātāja pusi.
- Suraye ninto manshima taishite, Daišan. Lai miers mielo jūsu zobenu!
Pagriezis zirgu, Ingtars jāja uz austrumiem kopā ar karognesēju un simt kareivjiem. Viņi devās prom lēnā, bet noteiktā gaitā, lai apbruņotajiem zirgiem būtu pa spēkam tik tāls ceļš.
- Savādi pateikts, Egvēna brīnījās. Kāpēc viņi tā runā? Miers…
- Tas, kas ir iepazīts tikai sapnī, Lans atbildēja, spiezdams papēžus Mandarba sānos, top dārgāks par talismanu.
Gar akmens stabu sekodams Sargātājam, Rands sagriezās seglos un noskatījās, kā aiz kailajiem kokiem pazūd Ingtars un kareivji, pēc tam robežstabs un visbeidzot pēdējais tornis kalna galā virs koku galotnēm. Šķita, ka mazliet par ātru viņi atkal ir palikuši vieni ceļā uz ziemeļiem mežā zem kailo koku zaru vainagiem. Rands iegrima klusumā, nezaudējot modrību. Matam reizi par visām reizēm nebija, ko teikt.
Šodien Faldaras vārti tika atvērti jau rītausmā. Karogam ar melno vanagu un otram ar trim lapsām plīvojot, Agelmara kungs un visi viņa kareivji bruņās izjāja pa austrumu vārtiem un pagriezās pret sauli, kas tobrīd atgādināja sārtu strēmeli virs koku galotnēm. Skārdam dārdot, kareivji četrās rindās kā tērauda čūska vijās laukā no pilsētas. Faldaras kungs jāja pašā priekšgalā, un, kad viņu jau slēpa mežs, kolonnas aste tikai atstāja cietoksni. Ielās nedzirdēja līksmus, uzmundrinošus saucienus, vien kareivju bungas un vimpeļu plīkšķus vējā, taču visi mērķtiecīgi raudzījās saullēkta virzienā. Austrumos viņiem bija paredzēts saplūst kopā ar citām tērauda čūskām, kas vijās no Falmoranas paša karaļa Easara un viņa dēlu vadibā, kā arī no Ankordailas, kurā uzturējās Austrumu karaspēks un tika sargāta Pasaules kore; tāpat arī no Mosširāres, Falsionas un Kamronkānas, un pārējiem Šienāras cietokšņiem lieliem un maziem. Saplūduši lielākā čūskā, visi pagriezīsies uz ziemeļiem, uz Tārvina aizas pusi.