Tajā pašā laikā pa Karaļa vārtiem no Falmoranas ceļā devās bēgļu straume. Rati un pajūgi, ļaudis zirgos un kājāmgājēji, ar lopiem, ar bērniem uz muguras, garām kā rīta ēnas sejām. Nevēlēšanās pamest mājas varbūt uz visiem laikiem bēgļiem lika iet lēnāk, tomēr bailes no tā, kas tuvojās, viņus dzina uz priekšu. Tāpēc cilvēki kustējās
nevienmērīgi vienubrīd vilka kājas pa zemi, tad noskrēja duci soļu, pēc tam atkal atpalika un šļūkāja pa ceļa putekļiem. Viens otrs, apstājies pie pilsētas, vēroja, kā bruņoto kareivju rinda ielokās mežā. Dažiem acīs uzplauka cerība un tika čukstētas lūgsnas par kareivjiem un par sevi pašu. Pēc mirkļa atkal pagriezušies uz dienvidiem, ļaudis gurdi soļoja tālāk.
Visīsākā kolonna devās prom pa Malkiēras vārtiem, pilsētā atstājot tikai dažus kareivjus un gados vecākos, atraitņus, kuru pieaugušie bērni lēnām devās uz dienvidiem. Šie vīri palika kā Faldaras aizstāvji, lai arī kas notiktu Tārvina aizā. īsās kolonnas priekšgalā gan bija Ingtara pelēkā pūce, taču uz ziemeļiem viņus veda Moiraina. Visnozīmīgākā kolonna, kura bija visvairāk izmisusi.
Vismaz stundu pēc robežstaba gan lauku, gan meža ainava vēl aizvien bija nemainīgi vienāda. Sargātājs uzturēja lielu ātrumu cik ātri vien zirgi spēja soļot. Rands turpināja gudrot, kad viņi beidzot sasniegs Lāstu. Pakalni kļuva mazliet augstāki, taču koki, vīteņi un krūmāji neatšķīrās no Šienārā redzētajiem tie bija tikpat pelēki un bez lapām. Kļuva siltāk tik silti, ka Rands novilka apmetni un pārmeta to pār segliem.
- Tik labs laiks šogad nav redzēts, Egvēna teica, izvīstoties ārā no apmetņa.
Nīnēva sarauktu pieri grozīja galvu, it kā ieklausītos vējā.
- Kaut kas nav lāgā.
Rands pamāja. Viņš arī to juta, lai gan nevarēja pateikt, ko tieši. Ne jau tas, ka šogad pirmo reizi ārpus telpām bija tik silti; tik tālu ziemeļos nevajadzētu būt tādam siltumam. Jādomā, viņi jau atradās Lāstā, lai gan ainava nemainījās.
Saule augstu virs viņu galvām atgādināja sarkanu bumbu, taču tā nespētu tik ļoti sasildīt, lai arī cik skaidras bija debesis. Pēc brīža Rands atpogāja kreklu. Viņam pār seju tecēja sviedri.
Un ne jau puisim vien bija karsti. Ari Mats novilka mēteli, atklādams zelta dunci ar rubīnu, un ar šalles galu noslaucīja seju. Mirkšķinādams acis, viņš salocīja šalli šaurā lentē un uzsēja tieši virs acīm. Nīnēva un Egvēna atvēsinoties apvēdinājās ar rokām, saliekušās pār zirgiem kā novītuši augi. Loials atpogāja tuniku ar stāvkrāgu līdz pašai apakšai, pēc tam arī kreklu. Krūšu vidū viņam bija apmatojuma kušķītis, biezs kā vilna. Viņš murminot visiem atvainojās.
- Jums man jāpiedod. Šangtajas stēdinga atrodas kalnos, un tur ir vēsi. Ogēra platās nāsis cilājās, ievelkot gaisu, kas ar katru minūti kļuva arvien siltāks. Man tāds karstums un mitrums nepatīk.
Rands aptvēra, ka gaiss nudien ir mitrs. Sajūta bija kā Divupes purvājā vasaras vidū. Pārpurvotajā dūksnājā ik ieelpa nāca kā caur karstā ūdenī izmērcētu vilnas segu. Te it kā nebija purvains, bija manīti vien daži dīķi un strauti, patiesībā tērcītes tam, kurš bija radis pie Ūdensmeža, taču gaiss gan šeit bija gluži tāds pats kā Divupes dūksnājā. Viegli elpoja tikai Perins; viņš pat nebija novilcis mēteli. Perins un Sargātājs.
Kokos un tie nebija mūžzaļi sāka parādīties pa lapai. Rands jau pastiepās, lai pieskartos zaram, bet pēdējā mirklī sastinga. Svaigo dzinumu izraibināja šķebinoši dzelteni, sarkani un melni punkti; izskatījās pēc slimības.
- Es taču teicu, ka nekam nedrīkst pieskarties, Sargātājs neskanīgā balsī aizrādīja.
Lans vēl aizvien bija ģērbies savā mainīgajā apmetnī, it kā nejustu karstumu, tāpat kā citkārt aukstumu. Izskatījās, ka viņa stūrainā seja pati par sevi peld virs Mandarba muguras.
- Lāsta puķes spēj nonāvēt un lapas sakropļot. Te ir sastopams žagariņš, kas slēpjas biezākā lapotnē, saplūst ar to un gaida, kad kāds tam pieskarsies. Līdzko tas notiek, žagariņš kož. Indīgs tas nav, tomēr sula upuri saēd. Vienīgais glābiņš ir jānogriež sakostā roka vai kāja. Taču žagariņš nekož, ja tam nepieskaras. Daži citi augi Lāstā gan.
Rands aši atrāva roku, nepieskāries lapām, un noslaucīja to bikšu starā.
- Tātad mēs jau esam Lāstā? Perins jautāja.
Savādi, bet viņš neizklausījās nobijies.
- Pagaidām vēl tā nomalē, Lans drūmi atbildēja.
Mandarbs auļoja uz priekšu, un Sargātājs pār plecu stāstīja.
- īstais Lāsts vēl ir priekšā. Daži radījumi Lāstā medī pēc skaņas, un varbūt kāds tagad ir atklīdis tik tālu uz dienvidiem. Dažreiz viņi šķērso Domu kalnus. Tie ir daudz ļaunāki par žagariņiem. Ja gribat dzīvot, ievērojiet klusumu un turieties kopā!
Negaidīdams atbildi, Lans paskubināja zirgu, ne brīdi nezaudēdams ātrumu.
Ar katru jūdzi arvien skaidrāk atklājās Lāsta postošā būtība. Kokos lapu bija daudz vairāk, taču visas bija plankumainas, ar dzelteniem un
melniem punktiem un spilgti sarkanu dzīslojumu, kas radīja iespaidu par asins saindēšanos. Visas vīteņaugu lapas bija uzpūstas, it kā tās gaidītu pieskārienu. Rands skatījās uz pavasara parodiju: šķebīgi bāliem, ļenganiem ziediem kokos un zālē, vaskainiem augiem, kas acu priekšā sapuva. Viņam ieelpojot caur degunu, nāsīs cirtās salkana trūdu smaka, smaga un blīva; no tās kļuva nelabi. Ja elpoja caur muti, bija jārīstās. Gaiss smirdēja kā puvusi gaļa. Zirgu pakavi švīkstēja, šķaidīdami trūdošos augus.
Mats vēma, izliecies no segliem, līdz kuņģi vairs nekā nebija. Rands mēģināja iztukšot prātu, taču miers neko vis nelīdzēja, jo mutē tāpat kāpa žults. Pēc brīža Mats atkal vemstījās un pēc tam vēlreiz, lai gan viņa kuņģis bija tukšs. Egvēna rija siekalas; šķita, ka arī viņa tūlīt vems. Nīnēvas seja atgādināja apņēmības pilnu, baltu masku. Sakodusi zobus, Viedā skatījās Moirainai mugurā. Kamēr vien Aesu Sedaja turējās, arī viņa nedrīkstēja izrādit vājumu. Rands nodomāja, ka ilgi gaidīt nevajadzēs. Moirainas skatiens bija saspringts, lūpas bālas.
Neraugoties uz karstumu un mitrumu, Loials bija paslēpis degunu un muti šallē. Ieskatījies Randam acīs, ogērs neslēpa nedz niknumu, nedz riebumu.
- Biju dzirdējis… viņš apslāpēti sacīja caur vilnas šalli, bet tad aprāvās un saviebies nokāsējās. Fui! Garšo pēc… Fui! Biju dzirdējis un lasījis par Lāstu, taču kaut ko tādu laikam nav iespējams aprakstīt…
Ar žestiem Loialam izdevās paust savu attieksmi pret smakām un pretīgo augu valsti.
- Pat kokus Melnais nav žēlojis! Fui!
Sargātāju vismaz Randam tā šķita šī vieta īpaši neietekmēja un apbrīnojamā kārtā arī Perinu ne. Katrā ziņā ne tā kā pārējos. Uz pretīgo mežu, caur kuru viņi jāja, Perins raudzījās kā uz ienaidnieku vai ienaidnieka karogu, neapzināti glāstīdams cirvi pie jostas un pie sevis murminādams, teju vai rūkdams tā, ka Randam uz skausta sacēlās matiņi. Perina zeltainās acis nikni spīdēja pat spožajā saules gaismā.
Asiņainā saule nogrima aiz apvāršņa, taču vēsāk nekļuva. Talu ziemeļu pamalē cēlās kalni, augstāki par Miglas kalniem melni silueti debesīs. Ledainais vējš no smailajām virsotnēm pūta tik brāzmaini, ka brīžiem aizsniedza pat viņus. Svelmainais mitrums aprija gandrīz visu no kalniem plūstošo vēsumu, taču īsajos mirkļos, kad tas bija sajūtams, pēc tveices šķita auksti kā ziemā. Sviedri uz Randa sejas sasala ledus pērlītēs, bet,