kad vējš pierima, izkusa un straumītēs neganti tecēja pār seju. Nešpetnais karstums pēc tam šķita vēl nepanesamāks. Spējš vējš uz mirkli aizpūta sāļo gaisu, taču Rands, ja varētu, iztiktu arī bez tā, jo tad šķita tik auksti kā zemzemē un gaisā virmoja sena, vaļēja kapa putekļu un pelējuma smaka.
- Kalnus līdz tumsai nesasniegsim, Lans paziņoja, un naktī uz ceļa ir bīstami pat Sargātājam, ja viņš būtu viens.
- Netālu no šejienes ir kāda vieta, Moiraina atbildēja, ja mums izdosies tur apmesties, uzskatīsim to par labu zīmi.
Sargātājs garlaikoti paskatījās uz viņu un negribīgi pamāja ar galvu.
- Jā. Kaut kur mums tāpat jāapstājas. Tikpat labi var arī tur.
- Kad atradu Pasaules aci, tā bija augstu aiz kalnu pārejām, Moiraina sacīja. Doma kalnus vislabāk šķērsot gaismā ap pusdienlaiku, kad Melnajam mūsu pasaulē ir vismazāk spēka.
- Jūs runājat tā, it kā Pasaules acs visu laiku neatrastos vienā vietā, Egvēna sacīja Moirainai, taču meitenei atbildēja Loials.
- Nav divu ogēru, kas būtu atraduši Aci precīzi vienā un tajā pašā vietā. Zaļo vīru laikam atrod tur, kur viņš ir visvairāk vajadzīgs. Tomēr Pasaules acs vienmēr ir bijusi aiz augstajām kalnu pārejām. Tās ir bīstamas šīs pārejas -, jo tur klejo Melnā neradījumi.
- Vispirms tur jānokļūst, tad varēsim uztraukties, Lans sacīja. Rīt mēs patiešām būsim Lāstā.
Rands pameta skatienu visapkārt uz mežu, kurā ik lapa un zieds bija slims, ik vīteņaugs augdams trūdēja. Jauneklis nespēja apvaldīt trīsas. Ja šis vēl īsti nav Lāsts, tad kāds tas ir patiesībā?
Lans veda viņus uz rietumiem, slīpi pret rietošo sauli. Ātrums bija tāds pats kā līdz šim, taču viņa plecu līnija pauda tādu kā negribīgumu.
Kad ceļinieki bija uzjājuši kalnā un Sargātājs pievilka pavadu, saule virs koku galotnēm atgādināja sarkanu, īgnu bumbu. Viņiem aiz muguras rietumu pusē palika ezeru virtenes, kuru tumšais ūdens slīpajā saules gaismā mirdzēja kā vairākās auklās savērtas dažāda lieluma krelles. Tālumā, ezeru ielokā, pacēlās robotas kalnu virsotnes, kas vakara lienošajās ēnās izskatījās bezdibenīgi tumšas. Vienubrīd, kad saules stari pieskārās nelīdzenajām virsotnēm, Randam aizrāvās elpa. Tie taču nebija kalni, bet Septiņu torņu drupas! Vai kāds cits arī to ievēroja? Aina izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Sargātājs nokāpa no zirga. Viņa seja atgādināja akmeni; tajā nebija itin nekādu emociju.
- Vai nevarējām apmesties lejā pie ezeriem? Nīnēva jautāja, ar kabatlakatu susinādama seju. Pie ūdens noteikti ir vēsāk.
- Pie Gaismas! Mats iesaucās. Es labprāt iebāztu ezerā galvu. Varbūt pat nevilktu to laukā.
Bet tad tuvējā ezera virsma uzbangoja un tumšais ūdens fosforescējoši iespīdējās, kustoties kādam milzīgam augumam. Ūdens virsmu saviļņoja būtne cilvēka garumā; tā grozījās un grozījās, līdz beidzot ārā izšāvās aste, kas krēslā uzreiz atgādināja lapsenes dzeloni. Radījums dzeloņaino asti vēzēja vismaz piecus sprīžus augstu virs ūdens. Ta ķermeni visā garumā klāja neskaitāmi daudz taustekļu, un tas atgādināja simtkāji; izaugumi locījās kā monstrozi tārpi. Visbeidzot radījums ieslīdēja ūdenī un aizpeldēja. Pēc mirkļa par to liecināja tikai ūdens viļņošanās, un ari tā pamazām aprima.
Aizvēris muti, Rands saskatījās ar Perinu. Drauga dzeltenajās acīs vīdēja neticība, droši vien tāpat kā viņam pašam. Ezerā nevarēja dzīvot kaut kas tik milzīgs. Taustekļu galos nevarēja būt plaukstu. Tās taču nebija plaukstas!
- Ja tā padomā, Mats izdvesa, man šeit tīri labi patīk.
- Uzlikšu ap kalnu aizsargjoslu, Moiraina paziņoja, jau nokāpusi no Aldības. īsts žogs pievērstu uzmanību, kas mums nav vēlama, tāpat kā mušas nav vēlamas medum. Ja kāds Melnā radījums vai cits Ēnas kalps būs jūdzes attālumā no mums, es to zināšu.
- Man labāk patiktu žogs, Mats teica, nolikdams kājas uz zemes,
- lai tas tur… tas tur… paliek tajā pusē.
- Apklusti, Mat! Egvēna asi izmeta.
Nīnēva tajā pašā laikā iesaucās:
- Un lai no rīta gaidītu, kad dosimies prom? Matrim Kauton, tu esi muļķis!
Mats nikni noskatījās, kā viņas abas nokāpj no zirgiem, taču muti vaļā vairs nevēra.
Puisis paņēma Belas pavadu, un Rands un Perins uzsmaidīja viens otram. Tas bija gluži kā mājās dzirdēt Matu kaut ko izsperam pavisam nelaikā. Bet tad smaids Perina sejā apdzisa un viņa acis mijkrēslī iegailējās, it kā aiz tām spīdētu dzeltena gaisma. Arī Randam vairs negribējās smaidīt. Nepavisam nav kā mājās.
Rands, Mats un Perins palīdzēja Lanam izjūgt zirgus un uzlikt to kājām pinekļus, bet pārējie sāka iekārtoties. Paņēmis Sargātāja mazo plītiņu, Loials zem deguna kaut ko murmināja, taču viņa lielie pirksti darbojās prasmīgi. Egvēna dungoja pie sevis, no uzblīdušā ādas maisa liedama tējkannā ūdeni. Rands vairs nebrinījās, kāpēc Sargātājs bija uzstājis, ka līdzi jāņem pēc iespējas vairāk ūdens.
Nolicis bēra seglus rindā blakus citiem un no loka noraisījis somas un segas rulli, Rands pagriezās un bailēs sastinga. Ogēra un sieviešu šeit vairs nebija. Nebija arī plītiņas un vezumnieka nesto skalu grozu. Pakalna virsotnē nebija nekā, tikai vakara ēnas.
Ar kokainu roku Rands stīvi taustījās pēc zobena, kā caur miglu dzirdēdams Mata lamāšanos. Perins izvilka cirvi un grozīja pinkaino galvu, skatīdamies, vai nedraud briesmas.
- Aitugani, Lans noburkšķēja.
Nesatricināmi mierīgs Lans devās pāri pakalna virsotnei un pēc trešā soļa izgaisa.
Rands lielām acīm saskatījās ar Matu un Perinu, un tad visi trīs puiši metās uz vietu, kur nupat bija izgaisis Sargātājs. Rands pēkšņi paslīdēja un apstājās, un, kad viņam mugurā ieskrēja Mats, atkal spēra soli. Egvēna pacēla skatienu no tējkannas, kas stāvēja uz plītiņas. Nlnēva nolaida otrā iedegtā luktura kupolu. Visi tepat vien bija. Moiraina sēdēja, sakrustojusi kājas; Sargātājs laiskojās, atbalstījies uz elkoņa. Loials izņēma no sava saiņa grāmatu.
Rands uzmanīgi pavērās atpakaļ. Kalni atradās turpat, kur bijuši, ari koki tāpat slēpās ēnās, un ezeri tālāk slīga tumsā. Jauneklis baidījās spert soli atpakaļ. Ja nu atkal visi pazudīs? Kas to lai zina, vai izdosies atrast pārējos? Perins, uzmanīgi apgājis ap Randu apli, smagi nopūtās.
Aesu Sedaja ievēroja, ka visi trīs puiši apstulbuši skatās. Perins samulsis ieslidināja cirvi varenajā jostas cilpā, it kā domādams, ka neviens to neredz. Moirainas lūpas skāra tik tikko jaušams smaids.
- Tas ir pavisam vienkārši, viņa sāka skaidrot. Izliekums, kura dēļ acs skatīs tikai to, kas ir ap mums. Nav nekādas vajadzības, lai šonakt kāds redzētu mūsu gaismas, tomēr Lāsts nav īstā vieta, kur uzturēties tumsā.
- Moiraina Sedaja teica, ka arī es to spēju, Egvēnas acis staroja,
- viņa domā, ka es jau spēju vadīt Vienspēku.
- Tev vēl jāmācās, bērns, Moiraina brīdināja. Bez apmācības pat visvienkāršākā darbība ar Vienspēku var būt bīstama gan tev, gan apkārtējiem.
Perins iespurdzās, un Egvēna izskatījās tik tramīga, ka Rands sāka prātot, vai viņa jau nav izmēģinājusi savas spējas.
Nīnēva nolika lukturi zemē. Kopā ar plītiņas vāro liesmiņu apgaismojums bija diezgan labs.
- Kad tu dosies uz Tarvalonu, Egvēna, Viedā bikli ieminējās, varbūt es tevi pavadīšu. Lēnprātīgi paskatījusies uz Moirainu, viņa turpināja: Egvēnai nāktu tikai par labu, ja viņa svešumā redzētu pazīstamu seju. Viņai lieti noderētu gan Aesu Sedajas, gan mans padoms.