- Varbūt tā patiešām būtu vislabāk, Moiraina vienkārši sacīja.
Egvēna smiedamās sasita plaukstas.
- Tas būs brīnišķīgi! Un tu, Rand! Tu taču arī dosies uz Tarvalonu, vai ne?
Rands otrpus plītiņai bija grasījies apsēsties; viņš sastinga, bet tad nolaidās zemē. Jauneklis domāja, ka Egvēnas acis izskatās lielākas nekā parasti un spožākas, dziļākas kā divi ezeri, kuros sevi pazaudēt. Meitenes vaigi pietvīka un smiekli pieklusa.
- Perin, Mat, jūs abi arī, vai ne? Būsim visi kopā.
Mats kaut ko nomurmināja, un to varēja izskaidrot dažādi. Perins tikai paraustīja plecus, taču Egvēna uzskatīja, ka abi puiši piekrīt.
- Vai dzirdi, Rand? Būsim visi kopā.
Pie Gaismas! Tādās acīs var noslīkt un slīkstot justies laimīgs. Rands samulsis nokāsējās.
- Bet vai aitas Tarvalonā būs? Es neko citu neprotu kā tikai ganīt aitas un audzēt tabaku.
- Esmu pārliecināta, Moiraina atbildēja, ka Tarvalonā darbs atradīsies. Jums visiem. Varbūt ne aitu ganīšana, bet kaut kas cits, kas jūs interesēs.
- Nu redzi, Egvēna teica, it kā viss jau būtu sarunāts. Es zinu! Kad kļūšu par Aesu Sedaju, iecelšu tevi par Sargātāju. Ko teiksi? Par savu Sargātāju.
Egvēna runāja pārliecināti, un viņas acīs Rands redzēja jautājumu. Meitene gaidīja atbildi, viņai tā bija nepieciešama.
- Es labprāt būtu tavs Sargātājs, Rands atbildēja. Nedz viņa ir paredzēta tev, nedz tu viņai. Kāpēc Miņai vajadzēja to teikt?
Smagi uzkrita tumsa, un visi bija noguruši. Loials pirmais apgūlās un bija gatavs miegam, un drīz viņam pievienojās arī pārējie. Neviens neapsedzās ar segu, izmantoja tikai spilvenu. Moiraina bija kaut ko pielējusi klāt lukturu eļļai, lai pakalna virsotnē kliedētu Lāsta smaku, taču karstumu nekas nemazināja. Debesīs vāri, ūdeņaini blāzmoja mēness, taču nakts nebija vēsa. la vien šķita, ka augstu virs galvas liesmo saule.
Rands nespēja aizmigt, kaut arī nepilna sprīža attālumā gulēja Aesu Sedaja, kas aizsargāja viņa sapņus. Gulēt neļāva smacīgais gaiss. Loiala klusie krācieni atgādināja dārdoņu, blakus ogēram Perinu nemaz nevarēja dzirdēt. Pārējie gan bija tik noguruši, ka neko nemanīja. Nomodā bija vienīgi Sargātājs; Lans sēdēja, uz ceļgaliem uzlicis zobenu, un raudzījās naktī. Randam par pārsteigumu, arī Nīnēva negulēja.
Labu brīdi skatījusies uz Lanu, Viedā ielēja tasē tēju un aiznesa viņam. Sargātājs paņēma tasi un nomurmināja pateicību, taču Nīnēva uzreiz prom negāja.
- Man bija jāzina, ka tu esi karalis, Nīnēva klusi teica, mierīgi raudzīdamās Sargātājam sejā, taču viņas balss viegli trīsēja.
Lans skatījās pretī tikpat mierīgi. Randam pat šķita, ka viņa seja atmaigst.
- Es neesmu karalis, Nīnēva. Esmu parasts vīrs. Vīrs, kuram nepieder pat visnabadzīgākā zemnieka piemājas lauks.
Nīnēvas balss vairs nedrebēja.
- Dažām sievietēm nav svarīga nedz zeme, nedz zelts, bet tikai vīrietis.
- Un vīrietis, kas lūgtu pieņemt tādu mazumiņu, nebūtu viņas vērts. Tu esi ievērojama sieviete, skaista kā rītausma, kvēla kā karotājs. Viedā, tu esi lauvene.
- Viedās reti kad iziet pie vīra, pieklususi Nīnēva ievilka elpu, it kā vēloties sevi stiprināt. Taču, ja došos uz Tarvalonu, varbūt atklāsies, ka es neesmu Viedā, bet gan kas cits.
- Aesu Sedajas precas tikpat reti kā Viedās. Nav daudz tādu vīriešu, kas spētu sadzīvot ar tik spēcīgu sievu, jo līdzās viņas starojumam pašam ir jānobāl, vienalga, vai sieva to grib vai ne.
- Dažiem vīriešiem spēka pietiek. Vismaz vienu tādu es pazīstu.
Ja līdz šim vēl varēja šaubīties, tad tagad Viedās acis runāja skaidru valodu.
- Man pieder tikai zobens un karš, kurā es nespēju uzvarēt, taču cīņu pārtraukt es nedrīkstu.
- Es taču teicu, ka tas man nav svarīgi. Pie Gaismas! Tevis dēļ jau esmu pateikusi vairāk, nekā piedienas. Vai patiešām mani apkaunosi, likdams man lūgt?
- Es nekad tevi neapkaunošu. Randam šķita neparasti, ka Sargātāja balsi jaušas maigums, tāds kā mīļums, taču Nīnēvas acis sāka starot. Es ienīdīšu to vīrieti, kuru tu izvēlēsies, jo tas nebūšu es, taču arī mīlēšu, ja viņš liks tev smaidīt. Neviena sieviete nav pelnījusi par līgavas godu maksāt ar drošu atraitnes likteni, un tu vismazāk no visām.
Nepieskāries tējai, Lans nolika tasi zemē un piecēlās.
- Man jāapskata zirgi.
Nīnēva palika tupam uz ceļgaliem arī pēc tam, kad Lans aizgāja.
Vai nu Randam gribējās gulēt, vai ne, bet acis viņš aizvēra. Diez vai Viedajai patiktu, ja puisis redzētu viņas asaras.
Četrdesmit devītā nodala
>
Melnais sakustējies
R
anda miegu iztraucēja rītausma. Negribīgi kāpdama pār Lāsta
koku galotnēm, īgna saule durstīja viņa acu plakstiņus. Pat tādā
agrumā pār sagandēto zemi kā smaga sega gūla tveice. Rands
gulēja uz muguras, par spilvenu nolicis segas rulli, un raudzījās debe-
sīs. Lai nu kā, bet tās bija zilas. Pat šādā vietā vismaz debesis bija ne-
skartas.
Rands pārsteigts aptvēra, ka viņš bija gulējis. Prātā uz mirkli kā caur miglu atausa nejauši dzirdētā saruna, kas nu šķita sapnis. Pēc tam jauneklis ieraudzīja, ka Nīnēvai ir apsarkušas acis; viņa nepārprotami nebija gulējusi. Sargātāja seja izskatījās skarbāka nekā parasti, it kā viņš būtu uzlicis masku un vairs negrasītos to noņemt.
Egvēna piegāja pie Nīnēvas un notupās blakus Viedajai; viņas seja bija raižu pilna. Rands viņu sarunu nespēja saklausīt. Meitene runāja, un Nīnēva purināja galvu. Egvēna vēl kaut ko sacīja, bet Viedā māja, lai viņa iet prom. Taču meitene neklausīja un pieliecās vēl tuvāk. Dažas minūtes viņas sarunājās pat vēl klusāk. Nīnēva vēl aizvien purināja galvu, taču tad iesmējās un apskāva Egvēnu. Viedās sejas izteiksme vēstīja, ka viņa meiteni mierina. Piecēlusies kājās, Egvēna paglūnēja uz Sargātāju. Lans nelikās neko redzam, viņš pat neskatījās uz Nīnēvas pusi.
Grozot galvu, Rands savāca mantas, aši nomazgāja rokas un seju un iztīrīja zobus ar to ūdens mazumiņu, ko Lans ļāva izmantot tādām vajadzībām. Varbūt sievietes spēj nolasīt vīriešu domas? Diez kas nav. Visas sievietes irAesu Sedajas. Pateicis sev, ka ir padevies Lāsta ietekmei, Rands izskaloja muti un steidzās apseglot zirgu.
Redzēt, ka apmetne atkal izgaist, bija vairāk nekā mazliet mulsinoši. Viņš pat nebija paguvis aiziet līdz zirgiem. Tomēr, kad sedulka bija cieši savilkta, uz kalna kaut kas iemirgojās, un apmetne atgriezās savā vietā. Visi steidzās.
Rita gaismā skaidri izcēlās Septiņi torņi kā nolauzti stumbri tālumā milzīgi, raupji kalni, pagātnes krāšņuma liecinieki. Tāpat arī simtiem ezeru gludā, rāmā zilgme. Šorīt tajos nekas neuzbangoja. Raugoties uz ezeriem un sagrautajiem torņiem, Rands gandrīz aizmirsa par šķebīgajiem augiem kalna pakājē. Lans, šķiet, nevairījās uzlūkot torņus, tāpat kā nevairījās paraudzīties uz Nīnēvu, tomēr, gatavojoties ceļam, viņa skatiens nekur ilgi nekavējās.
Pēc tam kad skalu grozi bija nostiprināti uz vezumnieka muguras un uz zemes nebija atstāta nedz drupata, nedz ugunskura oglīte, nedz kādas citas pēdas un visi jau bija zirgos, Aesu Sedaja apstājās kalna vidū, aizvēra acis un, šķiet, pat neelpoja. Rands neredzēja neko īpašu, tikai Nīnēva un Egvēna, par spīti tveicei, sāka sparīgi berzēt rokas. Egvēnas plaukstas piepeši sastinga, un meitene, atvērusi muti, skatījās uz Nīnēvu. Taču viņa nepaguva pateikt ne vārda, kad arī Viedā beidza berzēt rokas un uzmeta meitenei bargu skatienu. Abas skatījās viena uz otru, tad Egvēna pamāja un pasmaidīja, un pēc mirkļa arī Nīnēva smaidīja, lai gan nedroši.