Arī Perins stāvēja kāpšļos, kluss un drūms. Uzņēmies vadību, puisis ar cirvi lauza ceļu cauri mežam un pretīgo ķermeņu biežņai. Gan kustīgie koki, gan kaucošie briesmoņi bijās no raženā cirtēja niknajām zelta acīm ne mazāk kā no viņa švīkstošā cirvja. Perins dzina zirgu uz priekšu, kas noteikti spēra soli pēc soļa.
No Moirainas rokām izšāvās uguns lodes, kas, trāpījušas mērķī, sāpēs salīkušos kokus pārvērta liesmainās lāpās. Nezvēri, atņirguši zobus, brēca un vēzēja cilvēku rokas, plosīdami savas liesmojošās miesas ar asajiem nagiem, līdz beidzot izlaida garu.
Sargātājs vēl ne vienu reizi vien ar Mandarbu devās kokos, un no viņa zobena un bruņucimdiem burbuļodamas un kūpēdamas pilēja asinis. Kad Lans atgriezās, viņa bruņas bija arvien vairāk bojātas, bet miesu klāja asiņojošas brūces. Ari kara zirgs kliboja un asiņoja. Aesu Sedaja ikreiz uzlika rokas uz Sargātāja ievainojumiem. Kad viņa tās noņēma, brūces bija pazudušas un uz Lana miesas bija tikai asinis.
- Es Puscilvēkiem raidīju signālu, Moiraina rūgti teica. Vēl ātrāk! Ātrāk!
Viņi lauzās uz priekšu lēni, bet neatlaidīgi.
Rands bija pārliecināts, ka viņi šo cīņu zaudētu, ja koki nezvetētu uzbrūkošos miesas blāķus un briesmoņi, kuru vidū nebija divu vienādu, kokiem nepretotos un neplēstos cits ar citu, lauzdamies uz ceļinieku pusi. Jauneklis vēl nezināja, vai patiešām nezvēri līdz viņiem neaizkļūs. Bet tad aiz viņiem atskanēja spiedziens. Tāls un kluss, tik tikko dzirdams Lāsta neradījumu sēcienu troksnī.
Ņurdēšana piepeši apklusa kā ar nazi nocirsta. Uzbrūkošie nezvēri sastinga, koki aprima. Tikpat pēkšņi kā parādījušies, daudzkājainie neradījumi nozuda, izgaistot nomocītajā mežā.
Atkal atskanēja spalgs spiedziens, it kā kāds pūstu saplīsušā aitugana stabulē, un tam atsaucās vesels koris. Tālu aiz viņiem saspiedzās pusducis balsu.
- Tārpi, Lans drūmi sacīja, un Loials ievaidējās. Tie mums ir devuši brīdi atelpas, ja vien būs laiks to izmantot. Sargātāja skatiens mērīja attālumu līdz kalniem. Reti kurš Lāstā labprāt stātos pretī tārpiem, ja no tā būtu iespējams izvairīties. Iespiedis Mandarbam sānos papēžus, viņš iesaucās: Uz priekšu!
Visi metās viņam nopakaļ; Lāstā pēkšņi bija iestājies nāves klusums, izņemot spiegšanu ceļiniekiem aiz muguras.
- Vai patiešām tos aizbiedēja tārpi? Mats neticīgi jautāja.
Kratīdamies seglos, viņš centās uzmest plecā loku.
- Tārps, Sargātājs šo vārdu izrunāja gluži citādi nekā Mats, spēj nogalināt Izdzisušo, ja vien to nepavada paša Melnā veiksme. Mums uz pēdām ir tārpu bars. Saraujiet! Ātrāk!
Tumšās kalnu smailes nu bija tuvāk. Rands lēsa, ka pēc stundas būs pie mērķa, ja vien jās līdzšinējā ātrumā.
- Vai kalnos tārpi mūs nevajās? Egvēna bez elpas jautāja.
Lans asi iesmējās.
- Nē. Tārpi bistas no tiem, kas dzīvo augstajās pārejās.
Loials atkal ievaidējās.
Kaut viņš vienreiz beigtu vaimanāt, Rands nodomāja. Protams, ogērs par Lāstu zināja daudz vairāk nekā viņi visi, izņemot Lanu, kaut vai no grāmatām, kas bija lasītas stēdingas drošībā. Bet kāpēc ogēram nemitīgi jāatgādina, ka ļaunākais vēl ir priekšā ?
Garām viņiem slīdēja Lāsts. Zem rikšojošo zirgu pakaviem šķīda trūdu zāle un augi. Ne koks nenoliecās arī tad, kad viņi jāja tieši zem kroplajiem zariem. Priekšā debesis aizsedza Domu kalni, melni un drūmi; tie šķita jau ar roku aizsniedzami. Bet aiz viņiem arvien griezīgāk un skaidrāk skanēja spiedzieni un arī savāda brakšķēšana, pārspējot šķīstošo augu švīkstoņu zem zirgu pakaviem. Pārāk skaļa, it kā zem slīdošiem milzu ķermeņiem krakšķētu pussatrūdējušie koki. Pārāk tuva. Rands atskatījās. Aiz muguras, viļņodamies kā zāle, šūpojās koki. Kalnu tuvumā zeme kļuva nelīdzenāka. Bija jūtams, ka viņi virzās augšup.
- Mēs nepagūsim, Lans paziņoja.
Mandarbs rikšoja tikpat ātri kā pirmīt, taču Sargātāja rokās pēkšņi atkal parādījās zobens.
- Augstajās pārejās uzmanies, Moiraina, un jūs tiksiet garām!
- Nē, Lan! Nīnēva kliedza.
- Klusē, meitēn! Lan, pat tu nespēsi apturēt tārpu baru. Es to nepieļaušu. Tu man esi vajadzīgs pie Acs.
- Bultas! Mats aizelsies izsaucās.
- Tārpi tās pat nejutīs, Sargātājs kliedza pretī. Tie jāsacērt gabalos. Tārpi nejūt gandrīz neko, ja nu vien izsalkumu. Dažreiz bailes.
Rands krampjaini ieķērās seglos un paraustīja savilktos plecus, cenzdamies atslābināties. Jaunekļa krūtis bija viscaur saspringušas, elpot varēja tikai ar grūtībām, un ādu durstīja karstas adatiņas.
Lāsts iegriezās kalnu pakājē. Rands jau redzēja ceļu, pa kuru būs jādodas augšup, kad viņi sasniegs kalnus: līkumotu taku un tālāk augsto pāreju, kā izcirstu melnajā klintī. Gaisma, kas gan tur augšā tāds ir, ja tas spēj aizbiedēt visus, kas mums aiz muguras? Gaisma, palīdzi, man nekad vēl nav bijis tik bail! Es negribu iet tālāk. Ne soli! Prātā meklēdams liesmu un tukšumu, Rands sevi sabāra. Muļķis! Nobijies, gļēvais muļķi? Te tu nevari palikt, atpakaļ iet arī nevari. Vai gribi atstāt Egvēnu briesmās
vienu? Tukšums aizslīdēja, pieņēma dažādus veidolus, pēc tam izjuka tūkstoš gaismas punktos, pārveidojās un atkal izšķīda, un ik punkts svilināja līdz kaulam; visbeidzot Rands trīcēja sāpēs, domādams, ka tūlīt uzsprāgs. Gaisma, palīdzi man! Es nespēju doties tālāk. Gaisma, palīdzi man!
Puisis jau saņēma zirga pavadu, grasīdamies griezties atpakaļ un cīnīties pret tārpiem vai vienalga pret ko, lai tikai nebūtu jāsastop tas, kas bija priekšā. Bet piepeši ainava mainījās. Starp kalna nogāzēm, starp kori un smaili vairs nebija Lāsta.
Rāmi izplestajos zaros zaļoja lapas. Zāle ar košiem meža puķu rakstiem izskatījās kā daudzkrāsu paklājs, ko glāstīja maiga vēsma. No zieda uz ziedu lidinājās tauriņi, dūca bites, vīteroja putni.
Neticēdams savām acīm, Rands zirgā auļoja uz priekšu, līdz beidzot aptvēra, ka Moiraina, Lans un Loials jau ir apstājušies un arīdzan visi pārējie. Pārsteigumā sastindzis, viņš lēni pavilka pavadu. Egvēnai acis vai krita laukā; Nīnēvai bija vaļā mute.
- Beidzot mēs esam drošībā, Moiraina paziņoja. Šī ir Zaļā vīra zeme, un tepat ir ari Pasaules acs. Lāsts ar saviem briesmoņiem te nespēs iekļūt.
- Bet es biju domājis, ka tas ir viņpus kalniem, Rands nomurmināja.
Ziemeļos pie apvāršņa vēl varēja manīt kalnu virsotnes un augstās pārejas.
- Jūs taču teicāt, ka Pasaules acs vienmēr atrodas aiz pārejām.
- Šī vieta, no kokiem atskanēja dobja balss, vienmēr atrodas tur, kur tā atrodas. Dažādās vietās rodami vien tie, kam tā ir vajadzīga.
No lapām iznāca būtne cilvēka veidolā, augumā lielāka par Loialu aptuveni tikpat, par cik ogērs bija lielāks par Randu. Vira augumu apvija vīteņaugi un dzīvas, zaļas lapas. Matu vietā viņam auga zāle, kas viļņojās līdz pleciem, acis bija milzīgi lazdu rieksti, bet nagi ozolzīles. Būtnes tunika un bikses bija no zaļām lapām, zābaki no vienlaidu mizas. Ap vīru riņķoja tauriņi, viegb sēzdamies uz viņa pirkstiem, pleciem, sejas. Zaļo nevainojamību sabojāja tikai viens dziļa rieva pār vaigu un deniņiem līdz pat pakausim, kurā vīteņaugi bija brūni un savītuši.
- Zaļais vīrs, Egvēna čukstēja.
Rētainā seja pasmaidīja. Mirkli šķita, ka pat putni dzied skaļāk.
- Protams, tas esmu es. Kurš cits te varētu būt? Riekstu acis pievērsās Loialam. Jauki atkal satikt tevi, brālīt! Savulaik daudzi no jums mani apciemoja, bet pēdējā laikā tikpat kā nemaz.