- Tev vajadzētu izturēties klusāk, Rands iečukstēja tēvam ausī.
- Trolloki atgriezīsies.
Tams runāja raupjos čukstos. Tu vēl arvien esi skaista, Kari. Skaista kā jauna meitene.
Rands saviebās. Māte bija mirusi jau piecpadsmit gadus. Ja Tamam šķita, ka viņa vēl joprojām ir dzīva, tad drudzis laikam ir negantāks, nekā Rands ir uzskatījis. Kā lai panāk, ka tēvs nemurgo šobrīd, kad klusums var nozīmēt dzīvību?
- Māte lūdza, lai tu paklusē, Rands čukstēja. Viņš mirkli nogaidīja, lai pēkšņais mezgls atlaistu kaklu. Mammai bija maigas rokas vienīgi to Rands atcerējās. Kari grib, lai tu paklusē. Te būs! Padzeries.
Tams kāri dzēra no ūdens maisa, it kā viņu mocītu slāpes, taču pēc pāris malkiem aizgrieza galvu un atkal sāka kaut ko murmināt. Vārdi izskanēja pārāk vāji, lai Rands kaut ko saprastu. Jauneklis cerēja, ka tēvs runā pietiekami klusu, lai viņu nesadzirdētu arī vajātāji.
Tad viņš žigli turpināja sagatavošanās darbus. Starp ratu nocirstajām ilksīm Rands nostiprināja trīs segas, tā izveidojot improvizētas nestuves. Bija skaidrs, ka viņš spēs panest tikai vienu to galu, bet otrs būs jāvelk pa zemi. Tomēr citas iespējas nebija. No pēdējās segas viņš ar nazi nogrieza garu auduma strēmeli un piesēja pa galam pie katras ilkss.
Cik uzmanīgi vien spēdams, Rands iecēla Tamu nestuvēs, saraudamies pie katra vaida. Tēvs vienmēr bija šķitis mūžīgs. Nekas nespēja
viņam kaitēt, nekas nespēja viņu apturēt vai pat pagausināt viņa soli. Tama stāvoklis gandrīz atņēma Randam pēdējo drosmi. Taču viņam bija jāturas. Vienīgi šī apziņa jauneklim lika rīkoties. Tads bija viņa pienākums.
Kad Tams beidzot gulēja nestuvēs, Rands mirkli vilcinājās, bet tad noņēma zobena jostu no tēva vidukļa un apjoza to ap sevi. la bija savāda sajūta josta viņam lika justies dīvaini. Siksna kopā ar maksti un zobenu svēra nieka pāris mārciņu, taču, kad puisis ieslidināja asmeni makstī, likās, ka plecos ir uzkrauts milzu smagums.
Rands pikti sevi norāja. Šis nebija nedz īstais laiks, nedz īstā vieta muļķīgām fantāzijām. Zobens bija tikai un vienīgi liels nazis. Viņš taču tik daudz reižu gaišā dienas laikā bija sapņojis par to, ka reiz viņam būs pašam savs asmens un viņš piedzīvos daudz aizraujoša! Un, ja Rands bija spējis ar šo zobenu nogalināt vienu trolloku, tad taču viņš atvairīs arī citus? Tomēr puisis lieliski apzinājās, ka mājā viņam vienkārši bija uzsmaidījusi veiksme; sapņu piedzīvojumos viņam nekad nebija bailēs klabējuši zobi, viņš nekad nebija bēdzis naktī, lai glābtu dzīvību, un viņam nekad nebija jāpestī no nāves tēvs.
Rands steigšus apsedza Tamu ar pēdējo segu un ūdens maisu līdz ar citām drēbēm nolika līdzās tēvam uz nestuvēm. Dziļi ievilcis elpu, puisis pietupās starp ilksīm un pārcēla segas strēmeli pār galvu. Tā uzgūla viņam uz pleciem un iegrauzās padusēs. Kad jauneklis satvēra ilksis un piecēlās stāvus, lielākais svars balstījās uz pleciem. Likās tīri ciešami. Cenzdamies saglabāt vienmērīgu gaitu, Rands devās uz Emondāres pusi, nestuvēm aiz muguras skrapstot.
Jauneklis jau bija izlēmis, ka dosies līdz Akmeņlauztuvju ceļam un tad līdztekus tam tālāk līdz ciematam. Protams, ceļa tuvumā varbūtība uzdurties kaut kam bīstamam bija krietni vien lielāka, taču, ja viņš apmaldītos mežā un tumsā, zustu pēdējās cerības palīdzēt Tamam.
Tumsa Randam liedza saskatīt apkārtni, tāpēc to, ka ir nonācis līdz Akmeņlauztuvju ceļam, viņš aptvēra vien tad, kad jau gandrīz izgāja tā vidū. Apjausma par atrašanās vietu viņam aizžņaudza kaklu. Puisis strauji apgriezās un ievilka nestuves dziļāk starp kokiem, tad apstājās, lai atvilktu elpu un ļautu dobji pukstošajai sirdij norimties. Vēl arvien elsodams, Rands pagriezās uz austrumiem, uz Emondāri.
Vilkt nestuves starp kokiem bija krietni vien grūtāk nekā iet pa ceļu, un arī tumsa, protams, neko daudz nelīdzēja. Tomēr parādīties uz ceļa
būtu neprāts. Ciematu bija vēlams sasniegt, neuzskrienot virsū trollokiem; Rands priecātos, ja tie pat nebūtu jāredz. Viņam bija jāpieņem, ka neradījumi vēl arvien vajā bēgļus un agri vai vēlu sapratīs, ka abi ir devušies uz Emondāri. Tas bija visticamākais galamērķis, un Akmeņlauztuvju ceļš bija visticamākais maršruts. Patiesībā Randam bija jāpārvietojas krietni vien tuvāk ceļam, nekā viņam būtu gribējies. Tumsa un ēnas starp kokiem šķita pārāk nedrošs aizsegs, lai paslēptos no ikviena, kas varētu atrasties uz ceļa.
Mēness gaisma, laužoties cauri kailajiem zariem, tikai mānīja acis radīja ilūziju, ka zeme zem kājām ir saskatāma. Saknes vai ik solī mēģināja panākt, ka Rands paklūp, nokaltuši zari ķērās kājās, un bedres vai ciņi pēkšņi lika krist, jo pēda vai nu šķēla tukšu gaisu tur, kur bija gaidījusi stingru pamatu, vai arī atsitās pret šķērsli vietā, kur vajadzēja būt brīvai telpai. Ikreiz, kad viena no ilksīm aizķērās aiz saknes vai akmens, Tama kluso murmināšanu pārcirta griezīgs vaids.
Nedrošība lika urbties tumsā, līdz acis sāka sūrstēt. Rands ieklausījās naktī tā, kā vēl nekad nebija klausījies. Katrs zara strīķis pret zaru, katra priežu skuju iečabēšanās viņam lika saausoties sastingt. Šādos brīžos Rands tik tikko uzdrīkstējās elpot, baidīdamies palaist garām kādu brīdinošu skaņu un vienlaikus baidīdamies, ka to sadzirdēs. Tikai pārliecinājies, ka trokšņotājs ir vējš, viņš turpināja ceļu.
Rokās un kājās lēnām iezagās nogurums, ko vēl nepatīkamāku darīja nakts vējš, izsmējīgi cērtoties cauri apmetnim un kamzolim. Nestuvju smagums, kas ceļa sākumā bija šķitis tik niecīgs, tagad rāva jaunekli pie zemes. Nu jau ne tikai klupieni vien izraisīja saļimšanu. Tiesa, pastāvīgais cīniņš par noturēšanos kājās atņēma tikpat daudz spēka, cik pati nestuvju vilkšana. Lai apdarītu ikdienas darbus, Rands bija cēlies pirms saullēkta, turklāt, par spīti braucienam uz Emondāri, gandrīz pilnu dienu nostrādājis saimniecībā. Parastā vakarā viņš atpūstos pie pavarda, lasīdams vienu no Tama nedaudzajām grāmatām un posdamies doties pie miera. Griezīgais dzestrums koda kaulos, un vēders ņēmās atgādināt, ka kopš Alvēra kundzes meduskūkām vairs nekas nav ēsts.
Rands sev uzburkšķēja, dusmodamies, ka no mājas nav paķēris līdzi kaut ko ēdamu. Pāris minūšu neko nebūtu mainījušas. Pāris minūšu, lai atrastu klaipiņu maizes un siera gabalu. Trolloki nebūtu pārradušies šo pāris minūšu laikā. Kaut vai tikai maizi. Protams, kad viņš aizkļūs līdz
iebrauktuvei, Aivēra kundze uzstās, lai jauneklis iebauda karstu maltīti. Iespējams, kūpošu šķīvi viņas biezā jēra viruma. Un kārtīgu ņuku pašceptās maizes. Un kanniņu karstas tējas.
- Viņi vēlās pāri Pūķumūrim kā pali, Tams pēkšņi ierunājās skaļā, dusmīgā balsī, un slacīja zemi ar asinīm. Cik daudzi gan mira Lamana grēka dēļ?
Rands no pārsteiguma gandrīz vai apgāzās. Puisis uzmanīgi nolaida nestuves zemē un izslīdēja no iejūga. Segas strēmele pār pleciem bija atstājusi svilinošu vagu. Izpurinājis locekļus, lai kaut mazliet atraisītu saspringtos mezglus muskuļos, Rands notupās līdzās Tamam. Sameklējis ūdens maisu, jauneklis pavērās apkārt, veltīgi mēģinādams knapajā mēness gaismā starp kokiem saskatīt kādu gabaliņu ceļa gan priekšā, gan aiz muguras, kaut līdz pelēkajai lentei bija tikai soļu divdesmit. Nekas nekustējās, vienīgi ēnas. Vienīgi ēnas.
- Tēt, te nav nekādu trolloku plūdu. Katrā ziņā ne šobrīd. Mēs drīz tiksim līdz Emondārei un būsim drošībā. Iedzer malciņu ūdens!
Tams pastūma sāņus maisu ar ūdeni likās, ka viņa roka ir atguvusi agrāko spēku. Vīrs sagrāba Randa apkakli un pievilka dēlu tik tuvu, ka jauneklis uz vaiga sajuta tēva drudža svelmi. Viņi sauca tos par mežoņiem, Tams kaismīgi klāstīja. Stulbeņi! Apgalvoja, ka aizslaucīšot tos kā pelnus. Cik gan kauju nācās zaudēt, cik nodegušu pilsētu pamest, iekams viņi atzina acīm redzamo? Iekams tautas apvienojās, lai dotu tiem pretsparu? Ievainotais atslābināja tvērienu, un viņa balsī iezagās skumjas. Visu lauku pie Maratas klāja kritušie, vienīgā skaņa kraukļu ķērcieni un mušu sanoņa. Pussagrautie Kairhjenas torņi naktī liesmoja kā lāpas. Tie dedzināja un slepkavoja līdz pašām Zaigojošajām Sienām, kur tos beidzot apturēja. Līdz pašai…