Rands uzspieda plaukstu tēva mutei. Troksnis atskanēja vēlreiz ritmiski būkšķi, kas šķita apmaldījušies starp kokiem. Tie noklusa, tad, vēja virzienam mainoties, atkal kļuva skaļāki. Savilcis uzacis, viņš lēnām pagrieza galvu, mēģinādams saklausīt, no kuras puses nāk skaņa. Tad jauneklis ar acs kaktiņu pamanīja kustību un jau nākamajā mirklī sakņupa pār Tamu. Ar izbrīnu Rands aptvēra, ka roka nevilšus ir sažņaugusies ap zobena spalu, taču uzmanību viņš koncentrēja uz Akmeņlauztuvju ceļu it kā tā būtu vienīgā patiesi pastāvošā vieta visā pasaulē.
Šūpīgās ēnas austrumos pamazām sabiezēja zirgā un jātniekā, aiz kura sekoja pulciņš garu, depīgu stāvu, kas sīkā riksītī centās noturēties līdzās auļotājam. Blāvajā mēness gaismā uzmirdzēja šķēpu smailes un cirvju asmeņi. Randam ne brīdi neienāca prātā, ka tie varētu būt ciematnieki, kas nāk viņiem palīgā. Viņš lieliski zināja, kas tie ir. Jauneklis to pat sajuta kā vīles iegraušanos kaulā, vēl pirms tēli bija tik tuvu, lai mēness stari izgaismotu apmetni ar kapuci, kas sedza jātnieku, apmetni, kurš nokarājās tā, it kā vējš to nespētu sašūpot. Naktī visi apveidi šķiet melni, un zirga pakavi dunēja tāpat, kā būtu dunējuši jebkura cita zirga soļi, bet Rands zināja, ka šis auļotājs atšķiras no jebkura cita.
Aiz tumšā jātnieka rikšoja nakts murgu cienīgi stāvi ar ragiem, purniem un knābjiem. Abas trolloku rindas pārvietojās soli solī gan zābaki, gan nagi sitās pret zemi vienotā ritmā, it kā paklausot vienam prātam. Kad neradījumi virzījās Randam garām, jauneklis saskaitīja divus desmitus. Viņš prātoja, kādam gan jābūt vīram, lai uzdrīkstētos uzgriezt muguru tādam trolloku baram. Vai kaut tikai vienam no šiem briesmoņiem.
Rikšojošā kolonna pagaisa rietumos, un dipošie soļi apklusa tumsā, bet Rands palika sastindzis turpat, neuzdrīkstoties pakustināt ne muskulīti, izņemot tos, kas nodrošināja elpošanu. Kaut kas pirms došanās tālāk lika viņam pārliecināties droši pārliecināties -, ka vajātāji ir projām. Pēc krietna brīža Rands dziļi ievilka elpu un sāka slieties stāvus.
Šoreiz zirgs parādījās bez mazākā troksnīša. Jātnieks tumšajā tērpā atgriezās dīvaini klusi, ēnās grimstošajam kumeļam apstājoties ik pēc pāris soļiem, tomēr viņi lēnām virzījās arvien tuvāk bēgļu slēptuvei. Vējš uzbrāzmoja spēcīgāk, ievaidēdamies starp kokiem, taču melnais apmetnis palika nekustīgs kā nāve. Ikreiz, kad zirgs sastinga uz vietas, galva no kapuces slēpņa paskatījās visapkārt, ar acīm urbdamās mežā un meklēdama savus upurus. Pretī Randam zirgs atkal apstājās, un kapuces tumšā atvere pagriezās tieši turp, kur viņš tupēja, nolīcis pār tēvu.
Jaunekļa roka drudžaini sažņaudza zobena spalu. Viņš izjuta skatienu gluži tāpat, kā bija to jutis no rīta, un atkal notrīsēja no gandrīz taustāmā naida, ko izstaroja neredzamās acis. Šis vīrs apmetnī ienīda pilnīgi visus un pilnīgi visu, pilnīgi visu, kas bija dzīvs. Par spīti aukstajam vējam, Randam uz pieres izspiedās sviedri.
Tad zirgs nedzirdami spēra vēl pāris soļu un apstājās, līdz jauneklis spēja saskatīt tikai neskaidru apveidu tumsā tālu uz ceļa. Tas varēja
būt jebkas, tomēr viņš ne uz mirkli nebija novērsis skatienu no jātnieka. Rands baidījās: ja viņš svešinieku izlaistu no acīm, jau pēc brīža tēlu melnajā apmetnī un tā nedzirdamo zirgu viņš pamanītu vien tad, kad tie būtu rokas stiepiena atstatumā.
Pēkšņi ēna traucās atpakaļ klusos aulekšos tā aizšāvās garām jaunekļa slēptuvei. Jātnieks vērās taisni uz priekšu, traukdamies naktī uz rietumiem, uz Miglas kalnu pusi. Uz viņu sētas pusi.
Rands saguma, izmisīgi kampdams gaisu un ar piedurkni notrausdams no sejas aukstos sviedrus. Puisi vairs neinteresēja, kāpēc bija parādījušies trolloki. Viņš bija gatavs samierināties ar to, ka nekad neuzzinās radījumu ierašanās iemeslu, kaut tikai viss ātrāk beigtos. Lai saņemtos, jauneklis sapurinājās un steigšus pārbaudīja tēvu. Tams vēl arvien kaut ko murmināja, bet tik klusu, ka Rands nespēja saklausīt ne vārda. Puisis mēģināja padzirdīt ievainoto, taču ūdens notecēja tēvam pa zodu. Tams noklepojās un aizrijās ar straumīti, kas bija sasniegusi rīkli, un atkal turpināja kaut ko čukstus klāstīt, it kā nekāda traucējuma nebūtu bijis.
Rands uzšļakstīja mazliet ūdens uz drānas, kas klāja Tama pieri, iebāza ādas maisu atpakaļ drānu kaudzē uz nestuvēm un atkal iejūdzās starp ilksīm.
Puisis sāka ceļu ar jauniem spēkiem, it kā būtu kārtīgi izgulējies, taču spars ātri izsīka. Sākumā nogurumu liedza sajust bailes, bet, bailēm nepagaistot, maska pamazām izplēnēja. Drīz vien Rands atkal virzījās uz priekšu klupdams krizdams, cenzdamies nelikties ne zinis par izsalkumu un sāpošajiem muskuļiem. Viņš saņēmās, lai spertu kāju priekšā kājai un tās neķertos viena aiz otras.
Rands iedomājās Emondāri, atvērtos slēģus un Ziemvakaram iedegtās gaismas, cilvēkus, kas, spietodami šurpu turpu, sauc cits citam apsveikumus, vijoles pieskandina ielas ar “Džēma untuma” un “Gārnis ceļas spārnos” skaņām. Harals Luhans būtu iedzēris kādu mēriņu par daudz un sāktu kurkstēt “Vēji šūpo miežus” kā krupis viņš allaž to darīja līdz sieva viņu apkušinātu. Tad Senns Buije nolemtu izmēģināt, vai vēl arvien spēj dancot tikpat sprigani kā agrāk, un Mats būtu iecerējis kaut ko jautru, tikai viss atkal noietu mazliet greizi, un visi zinātu, kas vainīgs pie ķezas, pat ja nespētu neko pierādīt. Domādams par to visu, Rands gandrīz sāka smaidīt.
Pēc kāda laiciņa Tams atkal ierunājās.
- Avendesora. Apgalvo, ka tai nav sēklu, taču viņi atnesa sev līdzi uz Kairhjenu nogrieztu zariņu, mazu stādiņu. Karalisku dāvanu, lai iepriecinātu karali. Tēva balsi jautās dusmas, taču viņš runāja tik klusu, ka Rands tik tikko spēja kaut ko saprast. Jebkurš, kurš dzirdētu Tama balsi, saklausītu arī ilkšu skrāpēšanos pret zemi. Rands turpināja ceļu, ar pusausi ieklausīdamies tēva vārdos. Viņi nekad neslēdz mieru. Nekad. Taču viņi atnesa stādu kā miera zīmi. Tas auga simt gadu. Simt gadu miera ar tiem, kuri nekad neslēdz mieru ar svešiniekiem. Kāpēc viņš to nocirta? Par Avendoladeru bija jāmaksā ar asinīm. Ar asinīm bija jāmaksā par Lamana lepnību. Tama klāstītais atkal pārgāja nesaklausāmā murmināšanā.
Piekusušais jauneklis prātoja, kādu gan drudža sapni tagad redz tēvs. Avendesora. Dzīvības Kokam piedēvēja dažnedažādas brīnumainas īpašības, taču nevienā no nostāstiem nebija minēts stāds vai “tie”. Šāds koks bija viens vienīgs, un tas piederēja Zaļajam vīram.
Vēl tikai no rīta Rands būtu juties muļķīgi, lauzot galvu par Zaļo vīru un Dzīvības Koku. Tie šķita tikai nostāsti. Bet vai tā patiešām bija? No rīta arī trolloki šķita tikai nostāsti. Varbūt visi nostāsti bija tikpat īsti kā pauninieku un tirgotāju pavēstītie jaunumi, kā menestrela pasakas un leģendas, ko vakaros stāstīja pie pavarda? Varbūt jau drīz viņš sastaps Zaļo vīru vai ogēru milzi, vai nešpetnu aijelu ar melna plīvura aizsegtu seju.
Rands aptvēra, ka Tams atkal kaut ko klāsta, brīžam nesaklausāmos čukstos, brīžam skaļāk tā, ka varēja saprast vārdus. Laiku pa laikam tēvs apstājās, lai drudžaini ievilktu elpu, tad turpināja, it kā viņam liktos, ka stāsts tā arī nav pārtrūcis.