- …kaujas vienmēr ir karstas, pat sniegā. Sviedru karstums. Asiņu karstums. Tikai nāve ir vēsa. Kalna nogāze… vienīgā vieta, kur neoda pēc nāves. Vajadzēja izrauties no tās smārda… no tās ainām… izdzirdēju mazuli raudam. Viņu sievas reizēm cīnās līdzās vīriem, bet es nezinu, kāpēc viņai bija ļauts doties kaujā… dzemdēja tur vienatnē, lai pēc tam mirtu no ievainojumiem… apsedzu mazuli ar viņas apmetni, bet vējš… aizpūta to projām… zīdainis, pārsalis zils. Arī vajadzēja būt mirušam… bet viņš brēca. Brēca sniegā. Es nevarēju mazuli pamest… pašiem bērnu nebija… zināju, ka tu vienmēr esi gribējusi bērniņu. Es zināju, ka tu, Kari, rūpēsies par viņu no visas sirds. Jā, meitenīt. Rands ir labs vārds. Labs vārds.
Pēkšņi no Randa kājām pazuda pēdējās spēka atliekas. Viņš paklupa un saļima ceļgalos, sev lidzi paraudams nestuves. Tams ievaidējās, segas strēmele iegriezās jaunekļa plecos, taču viņš neko no tā visa nemanīja. Ja tobrīd bēgļu priekšā izlēktu trolloks, Rands uz neradījumu tikai tukši blenztu. Viņš paskatījās pāri plecam uz tēvu, kurš atkal bija iegrimis bezvārdu murmināšanā. “Drudža murgi,” jaunekļa prātā ieslīdēja miglaina doma. Drudzis vienmēr izraisa nelāgus sapņus, un šī bija murgu nakts arī bez paša drudža.
- Tu esi mans tēvs, Rands skaļi sacīja, pastiepdams atpakaļ roku un pieskardamies Tamam, un es esmu… Drudzis bija pieņēmies spēkā. Nelāgi pieņēmies spēkā.
Drūmu domu mākts, jauneklis pieslējās kājās. Tams kaut ko nomurmināja, taču Rands nevēlējās vairs neko dzirdēt. Ar visu spēku triekdamies pašdarinātajā iejūgā, viņš centās uzmanību vērst uz katru nākamo svina smago soli, lai beidzot sasniegtu Emondāri un nokļūtu drošībā. Taču jauneklis nespēja izdzēst no prāta atbalsi. “Viņš ir mans tēvs. Tas bija tikai drudža murgs. Viņš ir mans tēvs. Tas bija tikai drudža murgs. Ak, Gaisma, kas gan es esmu?”
Septītā nodaļa
Ārā no mežiem
P
irmās gaismas pelēkās svēdras uzausa tad, kad Rands vēl arvien
vilkās pa mežu. Sākumā jauneklis gaismu pat nepamanīja. Beidzot
ieraudzījis ausmu, viņš pārsteigti ieskatījās zūdošajā tumsā. Lai ko
rādītu paša acis, Rands nespēja noticēt, ka visu nakti pavadījis ceļā no
saimniecības līdz Emondārei. Protams, Akmeņlauztuvju ceļš, par spīti
visiem akmeņiem, arī dienas laikā bija gluži kas cits nekā mežs naktī -
un tomēr. Taču likās, ka ir jau aizritējušas vairākas dienas, kopš viņš uz
ceļa pamanīja jātnieku melnajā apmetnī, un vairākas nedēļas, kopš viņi
ar Tamu iegāja mājā paēst vakariņas. Rands vairs nemanīja, kā segas strē-
mele graužas plecos, bet arī nedz plecos, nedz kājās viņš nejuta itin neko,
vien trulu nogurumu. Ar ķermeni bija citādi katrs izmocītās elpas vil-
ciens jau sen svilināja rīkli un plaušas, bet neiespējams izsalkums kuņģi
arvien vairāk tuvināja nelabumam.
Tams pirms kāda laiciņa bija apklusis. Rands īsti nepamanīja brīdi, kad murmināšana apsīka, taču tagad viņš neuzdrošinājās apstāties, lai pārbaudītu tēva stāvokli. Jauneklis apzinājās: ja viņš apstāsies, tad vairs nepiespiedīs sevi atkal turpināt ceļu. Turklāt, lai arī kāds būtu Tama stāvoklis, Rands varēja darīt tikai to, ko viņš jau darīja. Vienīgā cerība bija priekšā ciematā. Viņš pārguris mēģināja pielikt soli, bet kokainās kājas vilkās tikai tik lēni, cik spēja pavilkties. Puisis gandrīz vairs nemanīja nedz aukstumu, nedz vēju. Gaisā tik tikko bija jaušams degošas malkas smārds. Ja jau viņš spēja saost ciemata skursteņu dūmus, līdz mērķim vairs nebija tālu. Nogurušo smaidu, kas sāka ievilkties lūpu kaktiņos, drīz vien nomainīja aizdomu pilna pieres raukšana. Dūmi gūla pār apkārtni
smagi pārāk smagi. Aukstuma dēļ uguns gan noteikti kūrās vai katrā ciemata pavardā, tomēr dūmu tik un tā bija par daudz. Tad Rands atkal atsauca prātā trollokus uz ceļa. Trollokus, kas nāca no austrumiem, no Emondāres puses. Jauneklis pavērās uz priekšu, cenzdamies saskatīt pirmās mājas un būdams gatavs saukt palīgā, ja pamanītu kādu no ciematniekiem, kaut Sennu Buiji vai kādu no Kopliniem. Prātā vārgi ierunājās cerības balss: varbūt kāds no ciemata viņam vēl varētu palīdzēt.
Pēkšņi starp beidzamo kailo koku zariem pavīdēja māja. Kājas truli nesa viņu uz priekšu. Cerībām pāraugot griezīgā izmisumā, Rands iestreipuļoja ciematā.
Krietna puse Emondāres māju bija pārvērstas krāsmatās. No melnu baļķu kaudzēm kā netīri pirksti ārā slējās sodrējiem nokvēpuši ķieģeļu skursteņi. No drupām joprojām vērpās tievas dūmu stīdziņas. Ciematnieki netīrām sejām, daudzi vēl arvien naktsveļā, rušinājās pelnos, te izkasot no postažas kādu katlu, tur ar nūju bezcerīgi bakstot savas dzīves atliekas. Mazumiņš, ko bija izdevies iznest no nopostītajām mājām, stāvēja ielu malās; lieli spoguļi un pulēti skapji un lādes slējās pelnos starp krēsliem un galdiem, nokrautiem ar pēļiem, virtuves piederumiem un knapām apģērba un sadzīves lietu kaudzītēm.
Postījumi ciematā šķita nejauši. Kādā ielā cita citai blakus stāvēja piecas mājas, bet citviet starp krāsmatām vīdēja viena vienīga sveika palikusi ēka.
Mazliet nostāk, pie upītes, kas iztecēja no Vīnavota, vīru pulciņa pieskatīti, rēcot dega visi trīs milzīgie Beltaina sārti. Vējš lieca uz ziemeļiem melni mutuļojošu, ar bezrūpīgām dzirkstelēm piekaisītu dūmu stabus. Viens no Alvēra kunga duranu šķirnes ērzeļiem uz Ratu tilta un liesmu pusi vilka kādu priekšmetu, ko Rands nespēja saskatīt.
Jauneklis vēl nebija paguvis iznākt no meža, kad pie viņa jau piesteidzās Harals Luhans ar sodrējiem notrieptu seju un mežinieka cirvi milzīgajā plaukstā. Plecīgā kalēja ar pelniem nosmērētais naktskrekls nokarājās līdz pat zābakiem, bet auduma šķēlumā pāri krūtīm bija saskatāma svaigi sarkana apdeguma švīka. Luhans pie nestuvēm nometās uz viena ceļgala. Tama acis bija aizvērtas, bet elpa vāra un gārdzoša.
- Vai trolloki, puis? kalējs vaicāja balsī, ko dūmi bija vērtuši vēl rupjāku. Arī pie mums. Arī pie mums. Ja tā padomā, iespējams, mums
ir paveicies vairāk, nekā bijām pelnījuši. Viņam ir vajadzīga Viedā. Kur gan, pie Gaismas, viņa ir? Egvēna!
Egvēna meitene šāvās garām ar pārsējos saplēstu palagu kaudzi rokās paskatījās uz viņiem, nepagausinot soli. Viņas acis vērās kaut kur tālumā; tumšie loki zem acīm tās darīja vēl lielākas nekā parasti. Ieraudzījusi Randu, Egvēna apstājās un drudžaini ievilka elpu. Ak nē, Rand! Kas noticis ar tēvu? Vai viņš… Nāc, es aizvedīšu tevi pie Nīnēvas!
Rands bija pārāk noguris, pārāk apstulbis, lai atbildētu. Visas nakts garumā Emondāre bija šķitusi kā miera osta, kur viņi ar Tamu varēs justies drošībā. Bet nu viņš spēja vien izmisis vērties uz meitenes nokvēpušo kleitu. Rands pamanīja savādus sīkumus, it kā tiem būtu kāda nozīme. Pogas kleitas aizmugurē bija sapogātas greizi. Un Egvēnai bija tīras rokas. Jauneklis sāka prātot, kāpēc viņas rokas ir tīras, ja vaigus klāj sodrēju smērējumi.
Luhans, šķiet, nojauta, kas ar Randu ir noticis. Nolicis cirvi šķērsām uz ilksīm, kalējs pacēla nestuvju aizmugurējos galus un, nesamo viegli pagrūdis, lika jauneklim sekot Egvēnai. Rands gluži kā miegā stuburēja pakaļ meitenei. “Luhans zināja, ka uzbrucēji bija trolloki,” cauri jaunekļa prātam strauji izskrēja doma. “Ja Tams tos pazina, kāpēc lai tos nepazītu arī Harals Luhans?”