- Visi nostāsti ir patiesi, Rands nomurmināja.
- Tā izskatās, puis, kalējs sacīja. Tā izskatās.
Rands viņa teikto saklausīja tikai daļēji. Viņam bija jāsakopo uzmanības atliekas un jāseko Egvēnas slaikajam stāvam. Rands saņēma visus spēkus un vēlējās, kaut meitene pasteigtos, taču viņa bija tikai pielāgojusi savu soli nestuvju nesēju gaitai. Egvēna aizvadīja nācējus līdz Zaļienam, līdz Kalderu mājai. Jumta salmi bija apsviluši melni, un balsinātās sienas klāja sodrēju traipi. Abpus namam vīdēja tikai pamati, divas pelnu un nodeguļu kaudzes. Viena no mājām bija piederējusi Berinam Tānam, vienam no meldera brāļiem. Otrā namā bija saimniekojis Ābels Kautons, Mata tēvs. Pat skursteņi bija sagāzušies.
- Uzgaidiet šeit, Egvēna sacīja un paskatījās uz viņiem, it kā atbildi gaidot. Vīri palika stāvam, un meitene kaut ko pie sevis nomurmināja un iešāvās namā.
- Vai Mats, Rands jautāja, ir…
- Viņš ir dzīvs, kalējs atbildēja. Luhans nolaida zemē savu nestuvju galu un lēnām izslējās. Redzēju šo pirms brīža. Tas, ka esam dzīvi, ir īsts brīnums! Viņi iebruka manā mājā un smēdē ar tādu degsmi, it kā es tur glabātu lāžu lādes ar zeltu un dārgakmeņiem. Alsbeta vienam ar cepampannu ielauza pauri. No rīta, uzmetusi aci mājas krāsmatām, viņa sameklēja smēdes drupās vislielāko veseri un metās sirot pa ciematu, ja nu kāds no trollokiem būtu paslēpies šeit, nevis aizbēdzis. Man gandrīz būtu žēl to nabaga neradījumu, ko Alsbeta atrastu. Luhans ar galvu pamāja uz Kalderu nama pusi. Kalderu saimniece un vairāki citi pieņēmuši pie sevis ievainotos un tos, kuri palikuši bez mājām. Kad Viedā būs apskatījusi Tamu, mēs viņam sagādāsim gultasvietu. Iespējams, viesnīcā. Mērs jau piedāvāja savas telpas, bet Nīnēva bilda, ka ievainotie labāk veseļosies tad, ja nebūs saspiesti līdzās cits citam.
Rands noslīga uz ceļgaliem. Nometis no pleciem segas strēmeļu iejūgu, viņš pārguris sakārtoja Tama segu. Tēvs nedz pakustējās, nedz izdvesa kaut skaņu ari tad, kad viņam pieskārās dēla stīvās rokas. Tomēr Tams vēl arvien elpoja. “Mans tēvs. Viss pārējais bija tikai drudža murgi.” Kas notiks, ja tie atgriezīsies? jauneklis kā apdullumā vaicāja.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, Luhana kungs smagu sirdi atzina. Ja trolloki atgriezīsies… Nu, šobrīd viņi ir prom. Tāpēc mēs saglābsim visu, kas glābjams, un uzcelsim no jauna to, kas nopostīts. Kalējs nopūtās un, sejas vaibstiem atslābstot, ar milzīgās dūres kauliņiem pabraucīja muguru. Tikai tagad Rands aptvēra, ka arī varenais vīrs ir tikpat pārguris kā viņš pats, varbūt pat vēl vairāk. Luhans pārlaida skatienu ciematam un papurināja galvu. Šodien laikam nebūs nekāds līksmais Beltains. Taču gan mēs izķepurosimies. Mums tas vienmēr ir izdevies. Vīrs pēkšņi paķēra cirvi, un viņa sejā atkal iegūla ierastā noteiktība. Mani gaida darbs. Tu, puis, neuztraucies! Viedā parūpēsies par tavu veco, un Gaisma parūpēsies par mums visiem kopā. Bet, ja Gaisma neparūpēsies, mēs parūpēsimies par sevi paši. Atceries mēs esam Divupes ļaudis.
Kad kalējs aizgāja, Rands, vēl arvien tupēdams uz ceļgaliem, paskatījās uz ciematu. Pirmo reizi paskatījās pa īstam. “Kalējam taisnība,” puisis nodomāja, turklāt viņu izbrīnīja tas, ka apkārt redzamais viņu īpaši nepārsteidz. Cilvēki vēl rakņājās savu māju drupās, taču arī īsajā brīdī, kopš jauneklis atradās Emondārē, arvien vairāk ļaužu ķērās pie mērķtiecīgas rīcības. Viņš gandrīz vai juta, kā aug vīru un sievu
.tpņēmība. Taču Rands domāja. Jā, viņi bija redzējuši trollokus. Bet vai viņi bija redzējuši jātnieku melnajā apmetnī? Vai viņi bija sajutuši viņa naidu?
No Kalderu nama iznāca Nīnēva un Egvēna, un Rands pielēca kājās. Katrā ziņā mēģināja pielēkt, bet centieni vairāk atgādināja neveiklu grīļošanos, kas gandrīz beidzās ar seju putekļos.
Neveltījusi jauneklim ne skatiena, Nīnēva nometās uz ceļgaliem līdzās nestuvēm. Viņas seja un drānas bija vēl netīrākas nekā Egvēnai. Zem acīm krāsojās tādi paši melni apļi; tiesa, arī Viedajai rokas bija ļoti tīras. Viņa aptaustīja Tama seju un ar īkšķa galu pavilka uz augšu plakstiņus. Saraukusi pieri, Nīnēva pastūma zemāk segu un atraisīja apsēju, lai apskatītu ievainojumu. Pirms Rands paguva ieraudzīt brūci, viņa uzlika vatēto apsēju vietā. Nopūtusies Viedā gādīgi uzklāja segu un apmetni atpakaļ, it kā liktu gulēt mazuli.
- Es neko nespēšu palīdzēt, viņa sacīja. Lai pieceltos, Nīnēvai bija ar plaukstām jāatbalstās pret ceļgaliem. Rand, man ir ļoti žēl. īsu brīdi jauneklis stāvēja, nesaprazdams, kas notiek, bet, kad Viedā devās atpakaļ uz māju, viņš metās Nīnēvai pakaļ un, sagrābis aiz rokas, pagrieza pret sevi. Viņš mirst! Rands iekliedzās.
- Es zinu, Viedā vienkārši sacīja, un atbildes vieglums viņam lika sagumt.
- Jums kaut kas ir jādara! Jums jārīkojas! Jūs esat Viedā.
Sāpes savilka jaunās sievietes seju, bet tikai uz mirkli. Vaibsti atkal sastinga aklā apņēmībā, balss kļuva nejutīgi auksta. Jā, es esmu. Zinu, ko spēju paveikt ar savām zālēm, un zinu, kad ir par vēlu. Vai tiešām tu domā, ka es nedarītu visu, ja spētu palīdzēt? Bet es nespēju. Nespēju, Rand. Un esmu vajadzīga citiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuriem vēl varu palīdzēt.
- Es viņu atvilku pie jums, cik ātri vien spēju, jauneklis nomurmināja.
Pat ciemata drupās Viedā bija iemiesojusi cerību. Bet nu, kad cerība bija zudusi, Randu pārņēma tukšuma izjūta.
- Es zinu, viņa mierinoši sacīja. Tad Nīnēva ar plaukstu pieskārās viņa vaigam. Tā nav tava vaina. Tu izdarīji visu, ko spēji. Piedod, Rand, bet man ir jāatgriežas pie citiem ievainotajiem! Baidos, ka mūsu posta dienas tikai sākas.
Apstulbis viņš skatījās nopakaļ Viedajai, līdz mājas durvis aiz viņas aizvērās. Jauneklis spēja domāt vienīgi par to, ka viņa nepalīdzēs.
Pēkšņi Rands atsprāga soli atpakaļ Egvēna strauji metās viņam ap kaklu, ar abām rokām apskaudama. Tik ciešs skāviens jebkurā citā gadījumā puisim būtu licis ievaidēties, bet nu viņš tikai klusi vērās uz durvīm, aiz kurām bija pagaisušas pēdējās cerības.
- Man ļoti žēl, Rand, meitene nočukstēja, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm. Ak, Gaisma, kaut es spētu kaut ko darīt!
It neko nejuzdams, Rands aplika rokas ap Egvēnu. Es zinu. Man… Man kaut kas ir jādara. Es nezinu, kas, bet es nespēju ļaut viņam tā vienkārši… -Jauneklim aizlūza balss, un Egvēna apskāva viņu vēl ciešāk.
- Egvēn! Nīnēvas sauciens no mājas lika meitenei nodrebēt.
- Egvēn, tu man esi vajadzīga! Un nomazgā rokas!
Meitene atraisījās no Randa skavām. Viņai ir vajadzīga mana palīdzība, Rand.
- Egvēn!
Viņam šķita, ka no aizejošās meitenes krūtīm izlaužas šņuksts. Kad Egvēna bija prom, Rands pie nestuvēm palika viens. Viņš brīdi lūkojās lejup uz Tamu, sirdī juzdams tikai tukšu bezpalīdzību. Piepeši jaunekļa vaibsti saspringa. Mērs zinās, kā rīkoties, viņš noteica, atkal paceldams ilksis. Mērs zinās. Brans Alvērs vienmēr zināja, kā rīkoties. Ar pārgurušu stūrgalvību Rands devās uz Vīnavota iebrauktuves pusi.
Garām pasoļoja vēl viens no duranu ērzeļiem. Tā iejūga gali bija apsieti ap milzīga, ar netīru segu pārklāta stāva potītēm. Nopakaļ segai vilkās ar raupju spalvu klātas rokas, un uzrauts segas stūris atsedza āža ragu. Divupe taču nebija vieta, kur visbaisākie nostāsti pēkšņi izrādās patiesi… Ja trollokiem vispār jelkur bija vieta, tad kaut kur citur pasaulē tur, kur mita Aesu Sedajas un viltus Pūķi, kur atdzīvojās Gaisma vien zina, kādi radījumi no menestrelu pasakām. Bet tas nevarēja notikt Divupē. Tas nevarēja notikt Emondārē.