Rands vilkās pāri Zaļienam, un viņu uzrunāja vairāki cilvēki, jautājot, vai nav vajadzīga palīdzība. Daži to darīja no savu māju krāsmatām. Puisis dzirdēja šīs balsis kā klusus čukstus kaut kur tālumā, pat ja runātājs kādu brīdi gāja viņam līdzās. īsti neko nedomādams, Rands izspieda atbildi, ka viņam nekāda palīdzība neesot vajadzīga, ka ar visu viņš tikšot galā pats. Viņš nemanīja arī kaimiņu bažīgās sejas, tiem atgriežoties savās gaitās
un dažam piebilstot, ka vajadzētu Randu parādīt Nlnēvai. Puisis sev ļāva apzināties tikai prātā nosprausto mērķi: Branam Alvēram jāspēj kaut kā palīdzēt Tamam. Rands centās neprātot par to, kā tas varētu būt. Bet mērs spēs kaut ko izdarīt, spēs kaut ko izdomāt.
Viesnīcu gandrīz nemaz nebija skāruši postījumi, kas bija noslaucījuši pusi ciemata. Uz sienām dažviet bija manāmas liesmu pēdas, taču sarkanie jumta dakstiņi mirdzēja saulē tikpat spoži, kā ierasts. Tiesa, no pauninieka vezuma pāri bija palikuši vien nomelnējuši dzelzs riteņu apkalumi, kas slējās pret zemē nokritušo, pārogļoto ratu kasti. Lielie stīpu pusapļi, kas vēl vakar noturēja kulbas audeklu, nu cits pret citu bija sagriezušies neprātīgos leņķos.
Toms Merilins sēdēja sakrustotām kājām uz veco pamatu akmeņiem, ar mazām šķērītēm rūpīgi apgriezdams apmetņa ielāpu apsvilušās malas. Randam pienākot tuvāk, viņš visu nolika sāņus. Nevaicādams, vai jauneklim vajadzīga palīdzība un vai viņš to vēlas, menestrels nolēca no mūra un pacēla nestuvju aizmuguri.
- Iesim iekšā? Protams, protams! Neuztraucies, puikiņ! Jūsu Viedā parūpēsies par viņu. Pagājušajā naktī redzēju, kā viņa strādā, viņai ir droša roka un pārliecība par savām prasmēm. Varēja būt krietni nelāgāk. Vakarnakt dažu labu nonāvēja. Iespējams, kritušo skaits nav diez cik liels, bet man pat viens ir par daudz. Vecais Fains vienkārši izgaisa, un tas ir visļaunākais. Trolloki aprij visu, kas pagadās. Tu vari būt pateicīgs Gaismai, ka tavs tēvs ir šeit un dzīvs. Tad jau Viedā viņu izārstēs.
Rands izgrūda vārdus: Viņš ir mans tēvs\ likdams saprast, ka menestrela balsij viņš pievērš tikpat lielu uzmanību kā mušas sīkšanai. Jauneklis vairs nespēja uzklausīt kaut jel vienu līdzjūtības apliecinājumu, kaut jel vienu mēģinājumu uzmundrināt viņu. Ne šobrīd. Ne līdz mirklim, kad Brans Alvērs būs pastāstījis, kā palīdzēt Tamam.
Pēkšņi Rands aptvēra, ka veras uz skrāpējumu viesnīcas durvīs. Liektā līnija bija uzvilkta ar apdegušu nūju un atgādināja ogļmelnu asaru ar smailo galu uz leju. Bija noticis tik daudz, ka viņu īpaši nepārsteidza Pūķa Nags uz Vīnavota iebrauktuves ieejas. Rands nesaprata, kāpēc gan kāds ir gribējis apsūdzēt viesnīcnieku vai viņa ģimeni tumšos darbos vai uzlikt viņa namam lāstu, taču pēc pagājušās nakts vienu viņš zināja droši. Viss bija iespējams. Pilnīgi viss.
Menestrels viņu no aizmugures pastūma, un puisis nospieda slēdzenes mēlīti un iegāja iebrauktuvē.
Lielajā krogus istabā nebija neviena, izņemot Branu Alvēru, turklāt telpa bija auksta, jo neviens nebija atradis brīvu brīdi, lai iekurtu uguni. Mērs, noliecis iesirmo galvu pār pergamenta loksni, sēdēja pie viena galda un, lielā uzmanībā saraucis pieri, mērca spalvu tintnīcā. Naktskrekls bija pavirši iegrūsts biksēs un ap cienījamo vidukli plandīja kā maiss. Viesnīcnieks ar vienas kājas pirkstiem izklaidīgi pakasīja otru baso pēdu. Kājas bija netīras, it kā viņš, par spīti aukstumam, būtu vairākkārt skrējis ārā, neliekoties ne zinis par zābakiem. Kas tev uz sirds? mērs strupi noskaldīja, nepaceldams skatienu. Nevelc garumā. Man šobrīd ir jātiek galā ar duci dažādu pienākumu, un vēl daudz kas bija jāizdara jau pirms stundas. Tāpēc laika man ir maz un vēl mazāk pacietības. Nu? Runā taču!
- Alvēra kungs? Rands beidzot ierunājās. Mans tēvs…
Mēra galva parāvās augšup. Rand? Tam! Viesnīcnieks nosvieda spalvu un, pielēkdams kājās, apgāza krēslu. Iespējams, Gaisma nav mūs pametusi pavisam. Es baidījos, ka abi esat pagalam. Kad Bela iebrāzās ciematā stundu pēc trolloku aiziešanas, saskrieta putu putās un elsdama, it kā būtu auļojusi visu ceļu no jūsu sētas, es nodomāju… Tagad par to nav laika mēļot. Uznesīsim viņu augšā. Alvērs paķēra nestuvju aizmuguri, ar plecu pastumdams nostāk menestrelu. Merilina kungs, skrieniet pēc Viedās! Un piekodiniet, ka liku pasteigties, vai arī viņai klāsies plāni. Mierīgi, Tam, mierīgi. Mēs tūlīt tevi aizgādāsim līdz labai, mīkstai gultai. Menestrel, kustieties taču!
Toms Merilins pagaisa durvīs, iekams Rands paguva kaut ko bilst.
- Nīnēva neko neizdarīja. Teica, ka nevarot viņam palīdzēt. Es zināju… es cerēju, ka jūs kaut ko izdomāsiet. Alvēra kungs ciešāk paskatījās uz Tamu, tad papurināja galvu. Raudzīsim, ko varam līdzēt, puis. Raudzīsim. Taču viņa balss vairs neskanēja tik pārliecināti. Iecelsim Tamu gultā. Lai viņš vismaz var mierīgi pagulēt.
Rands ļāva sevi aizstumt līdz kāpnēm krogus istabas dibengalā. Jauneklis centās nezaudēt pārliecību, ka ar Tamu viss tomēr būs kārtībā, bet aptvēra, ka šī pārliecība jau no sākta gala ir bijusi visai ļodzīga, un pēkšņās šaubas mēra balsī viņu satrieca.
Iebrauktuves otrajā stāvā, parādes durvju pusē, rindojās pusducis omulīgu, smalki iekārtotu istabu; to logi vērās pāri Zaļienam. Istabās
visbiežāk apmetās pauninieki vai ļaudis no Sardzes kalna vai Devena ceļa. Savukārt tirgotāji, kas te ieradās ik gadus, bieži šķita pārsteigti par tik ērtām telpām. Šobrīd trīs numuriņi bija aizņemti, un mērs norādīja Randam uz vienu no brīvajiem.
Viņi žigli norāva no platās gultas dūnu pēli un segas un, noguldījuši Tamu uz biezā spalvu matrača, pastūma viņam zem galvas zoss dūnu spilvenus. Ievainotais cilāšanas laikā neizdvesa ne skaņas, pat ne vaida, tikai turpināja gārdzoši elpot. Mērs mazliet novērsa Randa uzmanību uz ko citu, liekot iekurt uguni, lai istabā kļūtu siltāk. Kamēr jauneklis sarūpēja pagales un skalus no malkas kastes pie kamīna, Brans atrāva aizkarus, ielaižot istabā rīta gaismu, un sāka uzmanīgi mazgāt Tama seju. Kad atgriezās menestrels, istabu jau sildīja kamīna liesmas.
- Viņa nenākšot, iezadzies telpā, paziņoja Toms Merilins. Spēji savilcis baltās, kuplās uzacis, viņš uzmeta piktu skatienu Randam. Tu man neminēji, ka Viedā jau apskatīja tavu tēvu. Viņa gandrīz norāva man galvu.
- Es iedomājos… Es nezinu… varbūt mērs kaut ko var izdarīt… likt viņai saprast… Satraukti savilcis plaukstas dūrēs, Rands pagriezās no kamīna mutes pret Branu. Alvēra kungs, ko man darīt? Tuklais vīrs bezpalīdzīgi nošūpoja galvu. Viņš uzklāja nupat samitrinātu drānu Tamam uz pieres un izvairījās no Randa skatiena. Alvēra kungs, es nespēju vienkārši noskatīties, kā viņš mirst. Man kaut kas ir jādara! Menestrels ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko teikt. Rands dedzīgi iesaucās: Vai jums ir kāda doma? Es esmu gatavs uz visu!
- Es sāku prātot, Toms sacīja, ar īkšķi maidzīdams garkātaino pīpi, vai mērs zina, kurš uzvilcis Pūķa Nagu uz viesnīcas durvīm? Viņš pablenza uz ūdens bļodu, tad pavērās uz Tamu, līdz beidzot nopūtās un iesprauda neaizdegto pīpi zobos. Šķiet, kādam viņš vairs nepatīk. Vai varbūt kādam nepatīk viņa viesi.
Rands uzmeta menestrelam niknu skatienu un pievērsās ugunij. Viņa domas dejoja kā liesmas, un, līdzīgi liesmām, tās stūrgalvīgi koncentrējās uz kaut ko vienu. Viņš nepadosies. Viņš nespēja vienkārši stāvēt šeit un noskatīties, kā Tams mirst. “Mans tēvs,” jauneklis spītīgi nodomāja. “Mans tēvs.” Kad drudzis pāries, arī tas noskaidrosies. Bet vispirms jātiek galā ar drudzi. Tikai kā?