Paskatījies uz Randa muguru, Brans Alvērs saknieba ciešāk lūpas un uzmeta menestrelam skatienu, kas liktu lācim sarauties, bet Toms tikai gaidīja atbildi, it kā neko nemanītu.
- Visticamāk, to pastrādājis kāds no Kongāriem vai Kopliniem, mērs beidzot sacīja, bet, kurš no viņiem, to zina tikai Gaisma. Tās ir vaislīgas dzimtas, un, ja par kādu ir bilstams nelāgs vārds vai ari nav bilstams -, viņi runās. Līdzās šiem pat Senns Buije izklausās kā lakstīgala medusmēlīte.
- Tas bars, kas atvilkās pirms paša saullēkta? menestrels vaicāja. Viņi nebija pat pa gabalu apošņājuši trolloku un gribēja uzzināt, kad sāksies svētki, it kā nemaz neredzētu, ka puse ciemata pārvērsta pelnos.
Alvēra kungs drūmi pamāja ar galvu. Viens dzimtas zars. Bet viņi īpaši neatšķiras cits no cita. Stulbais Dārls Koplins pusi nakts bļaustījās, lai es izliekot Moirainas kundzi un Lana kungu no viesnīcas un izdzenot abus arī no ciemata, neliekoties ne zinis, ka bez viņiem ciemata vispār vairs nebūtu. Rands līdz šim sarunā bija klausījies visai pavirši, tomēr viesnīcnieka beidzamie vārdi viņam lika ierunāties.
- Ko viņi izdarīja?
- Nu, Moirainas kundze uzbūra zibens lodi skaidrās nakts debesīs, Alvēra kungs atbildēja. Raidīja to tieši pret trollokiem. Tu taču esi redzējis, kā šautras sašķaida koku stumbrus? Trollokiem neklājās daudz labāk.
- Moiraina? Rands neticīgi vaicāja, un mērs pamāja ar galvu.
- Moirainas kundze. Un Lana kunga rokās zobens pārvērtās viesulī. Ko nu tur par zobenu tas vīrs pats ir īsts ierocis! Likās, ka viņš vienlaikus atrodas desmit vietās. Varat mani sadedzināt, bet es vēl arvien tam neticētu, ja nevarētu iziet ārā pa durvīm un ieraudzīt… Vīrs ar plaukstu paberzēja pliko pakausi. Tikko bija sākusies Ziemvakara ciemos iešana, rokas pilnas ar dāvanām un meduskūkām, galvas vieglas no vīna, tad pēkšņi suņi sāk ņurdēt un rādīt zobus. Šie abi pēkšņi izmetas no viesnīcas, kliegdami par trollokiem. Sākumā es domāju, ka viņi izdzēruši par daudz vīna. Kādi vēl trolloki? Pēc mirkļa, iekams kāds paguva apjēgt, kas notiek, šie… šie neradījumi bija ielās starp mums, ar saviem zobeniem cirzdami pa labi un pa kreisi, dedzinādami mājas, kaukdami tā, ka asinis stinga dzīslās. Mērs nepatikā nokrekstējās. Mēs skraidījām kā vistas
pa kūti, kurā iesprukusi lapsa, līdz Lana kungs atgādināja, ka mums ir mugurkauls.
- Nevajag jau sevi noniecināt, Toms ierunājās. Arī ciematnieki Turējās braši. Ne jau visu trolloku līķi ir viņu abu roku darbs.
- Mhm… tas gan tiesa. Alvēra kungs noskurinājās. Tomēr vēl arvien ir grūti noticēt notikušajam. Aesu Sedaja Emondārē. Un Lana kungs ir Sargātājs.
- Aesu Sedaja? Rands čukstus atkārtoja. Viņa nevar būt Aesu Sedaja. Es taču ar viņu runāju. Viņa nav… Viņa nevar būt…
- Vai tad tu iedomājies, ka viņas staigā, nokārušās ar zīmēm? mērs izsmējīgi vaicāja. Teiksim, apģērbs ar uzrakstu “Aesu Sedaja” uz muguras un, iespējams, “Briesmas! Turieties pa gabalu!”? Pēkšņi viesnīcnieks ieblieza sev pa pieri. Aesu Sedaja. Es, vecais muļķis, laikam esmu galīgi izkūkojis prātu! Rand, ir kāda iespēja, ja vien gribi to izmantot. Es nevaru tev to ieteikt, un nezinu, vai man pietiktu dūšas, ja es būtu tavā vietā.
- Iespēja? Rands vaicāja. Es izmantotu jebkuru iespēju, kas varētu palīdzēt…
- Rand, Aesu Sedajas spēj dziedināt. Piķis un zēvele, puis, tu taču esi dzirdējis nostāstus! Viņas spēj palīdzēt tur, kur zāles vairs nelīdz. Menestrel, jums to vajadzēja atcerēties labāk par mani. Menestrelu stāstos Aesu Sedajas mudžēt mudž. Kāpēc jūs klusējāt un ļāvāt man kaut ko murgot?
- Es šeit esmu svešinieks, Toms noteica, ilgpilni pavērdamies uz neaizdedzināto pīpi, un lāga vīrs Koplins nav vienīgais, kurš nevēlas sapīties ar Aesu Sedajām. Labāk lai kaut ko tādu iesakāt jūs.
- Aesu Sedaja, Rands nomurmināja, cenzdamies iedomāties sievieti, kas bija viņam uzsmaidījusi kādā no leģendām. Aesu Sedaju palīdzība reizēm izrādījās nelāgāka par jebkādas palīdzības trūkumu, vēstīja nostāsti; tā mēdza līdzināties indei pīrāgā. Viņu dāvanās vienmēr slēpās kāds āķis gluži kā makšķernieka tārpā. Pēkšņi kabatā ieslidinātā monēta Moirainas iedotā monēta sāka svilināt kā gruzdoša ogle. Randam bija jāsaņemas, lai nenorautu kamzoli un neizsviestu to ārā pa logu.
- Neviens, puis, nevēlas ielaisties ar Aesu Sedajām, mērs lēni noteica. Manuprāt, tā ir vienīgā iespēja, tomēr tas nav viegls lēmums. Es nevaru to pieņemt tavā vietā, taču no Moirainas kundzes esmu pieredzējis tikai labu. Laikam viņa būtu jāsauc par Moirainu Sedaju. Reizēm, un
Alvēra kungs zimīgi palūkojās uz Tamu, ir jāizmanto iespēja, pat ja tā sāpina.
- Daži stāsti savā ziņā ir pārspilēti, Toms piebilda, it kā šos vārdus no viņa kāds vilktu laukā ar knīpstangām. Daži no tiem. Turklāt vai gan tev ir izvēle, puis?
- Man tās nav, Rands nopūtās. Tams vēl arvien nebija pakustinājis ne pirkstiņa; tēva acis bija iekritušas tik dziļi, it kā viņš slimības gultā būtu pavadījis vismaz nedēļu. Es… es iešu un viņu uzmeklēšu.
- Otrpus tiltiem, menestrels pavēstīja, tur, kur viņi… dedzina nogalinātos trollokus. Taču esi piesardzīgs, zēn! Aesu Sedajas dara darāmo pašas savu iemeslu dēļ, un tie ne vienmēr ir iemesli, kurus iedomājamies mēs, pārējie!
Beidzamos vārdus menestrels kliegšus izkliedza, kad Rands jau gāja ārā pa durvīm. Puisim bija jāpietur zobena spals, lai maksts skrienot nepītos pa kājām, taču viņš negrasījās tērēt laiku, lai to noņemtu. Jauneklis norībināja lejā pa trepēm un izmetās no viesnīcas, šajā brīdī pilnībā aizmirsis par nogurumu. Lai cik niecīga būtu cerība palīdzēt Tamam, ar to pietika, lai vismaz uz brīdi neliktos ne zinis par negulēto nakti. Par to, ka šo cerību dāvāja Aesu Sedaja un kāda varētu būt cerības cena, viņš nevēlējās domāt. Un par īstu stāšanos Aesu Sedajas priekšā… Rands ievilka gaisu dziļi krūtīs un mēģināja pielikt soli. Sārti dega krietni tālu no beidzamajām mājām ziemeļu pusē, tuvāk Vakarmežam aiz ceļa uz Sardzes kalnu. Vējš vēl arvien dzina eļļaini melnos dūmu stabus projām no ciemata, tomēr gaisā valdīja saldens, nelabumu uzdzenošs smārds; tas atgādināja cepeti, kas atstāts gruzdēt uz iesma dažas stundas par ilgu. Smaka lika Randam norīstīties, un viņš vēlreiz norija siekalas, sapratis, kas ir smirdoņas avots. Lielisks Beltaina sārtu izmantošanas veids. Vīri, kas rosījās ap tiem, bija ar drānas gabaliem aizsējuši degunu un muti, taču savilktās sejas skaidri liecināja, ka ar etiķi samitrinātais audums diez ko nelīdz. Pat ja etiķis nomāca smaku, visi apzinājās, ka pati smaka nav zudusi, un arī apzinājās, ko šeit dara. Divi vīri atraisīja lielā duranu ērzeļa iejūgu no kārtējā trolloka potītēm. Lans, notupies līdzās ķermenim, atmeta sāņus segu, atklādams neradījuma plecus un galvu ar āža purnu. Kad Rands pieskrēja pie sārtiem, Sargātājs noņēma no trolloka melnā bruņukrekla metāla zīmi asinssarkanā emaljā veidotu trejžuburi.
- Kobals, Lans noteica. Viņš ar plaukstu pameta zīmi gaisā un ieņurdējies to noķēra. Tas nozīmē vismaz septiņus barus.
Moiraina, kas sakrustotām kājām sēdēja gabaliņu nostāk, gurdeni papurināja galvu. Viņai pāri ceļiem gulēja ceļotāja nūja, no viena līdz otram galam klāta ar vīnstīgu un ziedu grebumiem. Smalkā kleita izskatījās pamatīgi saburzīta it kā īpašniece to būtu valkājusi krietni par ilgu. Septiņi bari. Septiņi! Tik daudz to, kopā ņemtu, nav bijis kopš Trolloku kariem. Slikto ziņu straume plūst kā plūdusi, tā nebeidzas. Mani māc bailes, Lan. Man šķita, ka esam tiem dienas gājumu priekšā, bet var izrādīties, ka bezcerīgi atpaliekam.